VX Ziema.
16.2-17.2 2001.
Ainaži - Vidlauči (ap 65km)
Ar kājām iet tikai pirmos 20 km,
Pārējos iet ar galvu.
Aldis Zauls. Pie Tūjas.
Pārējos iet ar galvu.
Aldis Zauls. Pie Tūjas.
Idioti, idioti, IDIOTI!!!!
Tas laikam ir vienīgais, ko mēs jau pēc šī pasākuma par sevi varējām pateikt.
Bet nu par visu pēc kārtas.
Tas laikam ir vienīgais, ko mēs jau pēc šī pasākuma par sevi varējām pateikt.
Bet nu par visu pēc kārtas.
Minētais "Pasākums" bija I-net portāla VertikaleX un Latvijas Alpīnistu savienības kopīgi organizētais piedzīvojumu skrējiens - pārgājiens VX Ziema - maršrutā no Ainažiem līdz Vidlaučiem, pa jūras malu - cauri Randu pļavām, pāri upītēm, pār akmeņiem un ledu. Visa maršruta garumā (apt.65km) izvietoti četri slēptie kontrolpunkti, kas jāatrod un kuros jāatzīmējas.
Kopumā sacensībās piedalījās 45 komandas, no kurām finišu sasniedza un netika diskvalificētas 29. Diskvalifikācija draudēja par palīdzības pieņemšanu no malas, par kontrolpunktu neatrašanu, par nolikuma pārkāpumiem.
Sapulcēšanās un reģistrācija sacensībām notika no 22:00 - 22:20 16.februāra (piektdienas) vakarā, 22:30 - starta numuru izloze. Lielākā daļa komandu ieradušās jau iepriekš, ķiķina par starta vietu, kas atrodas blakus Ainažu kapiem, kuros "esot brīvas vietas".
Mēs no Rīgas izbraucam ne visai agri, toties žigulī 6 cilvēki, jo mīcīte, kurai mašīna pēc tam jāaizdzen uz Rīgu, baidās atpakaļ braukt viena. (jeb arī zēniem ar vienu bija par maz, kas zin? J). Ak jā, komandā mēs esam 4 - Es, mans kursabiedrs Ģirts Jaunzems, viņa treniņbiedrs un komandas biedrs regbijā - Šapiks, un man jau sen zināmais, pazīstamais - Aldis Zauls.
Mūsu komandas nosaukums ir K2 (daudznozīmīgi, sevišķi vēlāk, kad par komandas saukli kļūst bļāviens "KAZDANGA!!"), izlozējam 41 starta numuru, kas nozīmē, ka līdz startam jāgaida 2 stundas. Mazliet nīkuļojam. Indriķis ar biedriem aiziet kā 7., Taņa ir 1., Ansic un Cēsinieki - 19, Kapteinis Reinis - 25., Ilze R+ juristi - 37., Stūrmanis - 38. Nospriežam, ka ar Ilzi cerības tikties ta' vēl ir, bet ar pārējiem - laikam diemžēl ne. Esam domājuši neskriet, drīzāk pastaigāties un parunāties ar pārējām komandām (ko veiksmīgi varētu darīt startējot ar kādu no pirmajiem numuriem), bet tomēr uzreiz pēc starta (1:00) uzņemam strauju tempu - gaidot esam krietni nosaluši un manāms gaidīšanas stīvums.
Pirmie kilometri pa jūrmalu aiziet viegli, līdz sākas Randu pļavas (meldru purvs). Ilzes R komanda ("Kreisais bēgums") nāk gar jūrmalu bļaudami, ka tur cauri tikai ar laivu. tad nu kādas komandas 6 (to skaitā arī igauņu alpīnisti, kas iegūst finišā 3.vietu) mēģinām tikt cauri sausām kājām. Klīstam uz vella paraušanu, līdz saprotam, ka jāmetas vien tiem grāvjiem pāri. Kāds igaunis iezveļas ūdenī līdz pat padusēm, mēs veiksmīgi šķērsojam pirmos šķēršļus brizdami pa ledu (to ielaužot) pavēsā ūdenī līdz ceļiem (jeb vietai, ko par ceļiem vairs nesauc,- tā Zauls). Tomēr esam aizklīduši prom no jūras, kas vēlāk izrādās mūsu kļūda - klīstam pa meldriem augstumā līdz pat 2m, jūru dažbrīd i neredzot. Kur nu vēl kādu kontrolpunktu. Pēc kādas stundas satiekam tiesnešus, ko skaitā Kristapu Liepiņu, kas paziņo, ka jūra ir vismaz 100m attālumā, lai mēs fiksi esot atpakaļ, tā varot palaist garām kontrolpunktus.
Pirmie kilometri pa jūrmalu aiziet viegli, līdz sākas Randu pļavas (meldru purvs). Ilzes R komanda ("Kreisais bēgums") nāk gar jūrmalu bļaudami, ka tur cauri tikai ar laivu. tad nu kādas komandas 6 (to skaitā arī igauņu alpīnisti, kas iegūst finišā 3.vietu) mēģinām tikt cauri sausām kājām. Klīstam uz vella paraušanu, līdz saprotam, ka jāmetas vien tiem grāvjiem pāri. Kāds igaunis iezveļas ūdenī līdz pat padusēm, mēs veiksmīgi šķērsojam pirmos šķēršļus brizdami pa ledu (to ielaužot) pavēsā ūdenī līdz ceļiem (jeb vietai, ko par ceļiem vairs nesauc,- tā Zauls). Tomēr esam aizklīduši prom no jūras, kas vēlāk izrādās mūsu kļūda - klīstam pa meldriem augstumā līdz pat 2m, jūru dažbrīd i neredzot. Kur nu vēl kādu kontrolpunktu. Pēc kādas stundas satiekam tiesnešus, ko skaitā Kristapu Liepiņu, kas paziņo, ka jūra ir vismaz 100m attālumā, lai mēs fiksi esot atpakaļ, tā varot palaist garām kontrolpunktus.
Jūras malā ir apt 3-5m plats liedags brīvs no meldriem. Ja nebūtu izbijušies pirmā ūdens un kaimiņkomandu bļāvienu, šķērsojot pirmo upīti būtu varējuši turpināt ceļu normāli.
Liedagā saprotot, ka mums ir lielas iespējas kontrolpunktu neatrast, nolemjam paieties kādu brīdi atpakaļ - kas gan ir zaudētais laiks, galvenais ir atzīmēties punktā. Pēc minūtēm 15 satiekam komandu Nr. 43, no Liepājas pedagogiem. Šie saka, ka atpakaļ punkta nav, ejam kopā uz priekšu. Un pēc brīža tur tas pirmais arī ir! Laiks ir 2:41. Foto. Balzāms. Prieks. Turpinām.
Liepājnieku temps ir straujāks par mūsējo, bet pāris kilometrus turamies viņiem astē, līdz pat Kuivižiem, kurus apejam mazliet ne pēc shēmas, toties apciemojot ostas teritorijas sargtanti, kas paziņo, ka mēs esot kādi 90-tie, kas šonakt caur viņas kambari iziet.
Liedagā saprotot, ka mums ir lielas iespējas kontrolpunktu neatrast, nolemjam paieties kādu brīdi atpakaļ - kas gan ir zaudētais laiks, galvenais ir atzīmēties punktā. Pēc minūtēm 15 satiekam komandu Nr. 43, no Liepājas pedagogiem. Šie saka, ka atpakaļ punkta nav, ejam kopā uz priekšu. Un pēc brīža tur tas pirmais arī ir! Laiks ir 2:41. Foto. Balzāms. Prieks. Turpinām.
Liepājnieku temps ir straujāks par mūsējo, bet pāris kilometrus turamies viņiem astē, līdz pat Kuivižiem, kurus apejam mazliet ne pēc shēmas, toties apciemojot ostas teritorijas sargtanti, kas paziņo, ka mēs esot kādi 90-tie, kas šonakt caur viņas kambari iziet.
Kuivižos pāraujam kājas / uzvelkam sausas zeķes slapjos zābakos un dodamies tālāk. Uz jūru izejam mierīgi - nesperamies vis pa taisno, bet meldru purvus apejam pa ceļu. Pie meldriem satiekam komandu Nr. 10, kas tieši nomocījušies no tiem izbrien. Lieks spēku patēriņš. Uzmundrina tas, ka mēs noteikti vairs neesam pēdējie, ja jau esam apdzinuši pat desmitos.
Līdz Salacgrīvai tie 3-4 km iet pa gludu smilti, kas gan ir mazliet slīpa līdz ar to lielāks spiediens sanāk uz labo kāju (daži gan pagalvo, ka kreiso), bet nav liela bēda.
Salacgrīvas ostu apejam gandrīz pēc gostiem, bet centrā satiekam Ilzes R. komandu, kas ietur pusnakts snikeru pauzi. Šie, izrādās, Kuivižu ostu pārgājuši pa ledu. Lai arī tās dziļums nepārsniedz 1-1,5m, tas tomēr ir liels risks, nospriežam.
Aiz tilta ieturam savu pauzi - ar siltenu vitamīnūdeni, šņabi (Balzāms tiek patērēts visu laiku), šokolādi. Pulkstenis ir ap pus pieciem, esam gājuši jau 3,5 h un nogājuši apt. (tikai) 12km. Bet kādus!
Līdz Salacgrīvai tie 3-4 km iet pa gludu smilti, kas gan ir mazliet slīpa līdz ar to lielāks spiediens sanāk uz labo kāju (daži gan pagalvo, ka kreiso), bet nav liela bēda.
Salacgrīvas ostu apejam gandrīz pēc gostiem, bet centrā satiekam Ilzes R. komandu, kas ietur pusnakts snikeru pauzi. Šie, izrādās, Kuivižu ostu pārgājuši pa ledu. Lai arī tās dziļums nepārsniedz 1-1,5m, tas tomēr ir liels risks, nospriežam.
Aiz tilta ieturam savu pauzi - ar siltenu vitamīnūdeni, šņabi (Balzāms tiek patērēts visu laiku), šokolādi. Pulkstenis ir ap pus pieciem, esam gājuši jau 3,5 h un nogājuši apt. (tikai) 12km. Bet kādus!
Pēc Salacgrīvas ostas (aiz kuras draudētā KP nav) iešana sākumā vienkāršāka, bet vēlāk - laikam tāda, kāda tā bija Randu pļavās pie jūras - meldri dažviet līdz jūrai, dažviet ir metru plata akmens- zāļu sprauga pa kuru iet, dažviet ejam pa ledu, kas sadzīts pie krasta, ir visai nestabils, slidens un gadās arī samērcēt kājas (konkrēti man - iezvelties ar vienu kāju un roku ūdenī, noslīdot no viena sašķiebušamies ledusgabala). Apgrūtina iešanu tas, ka ir tumšs un krastā reljefs nav saredzams -nevar saprast, vai tiek iets pa zemi vai ūdeni, un ja pa cietzemi - vai priekšā ir akmeņi. Sāku palēnām klupt un krist, temps krītas. Draudu saviem puišiem, ka šādā tempā 60km nenoiešu un lai viņi ļauj pietaupīt spēkus finišam.
Atkal satiekam Ilzi R. Šie jau arī saguruši, iet savos gumijniekos. Ilze tieši samainās ar Tāli somām un dzirdu viņas balsī nogurumu, kad viņa pārmet Tālim to, cik viņam ir visu šo laiku bijusi viegla soma.
Mēs parunājamies un 37.-tos apdzenam. Un pat it kā visai raitā solī.
Pēc pāris (5? 7?) km uzduramies otrajam KP - ieliktam jūrā, ledū vietā, kur varētu rasties kārdinājums jūru apliet aiz meldriem, kur stabiņu redzēt nebūtu iespējams. Atzīmējamies. Ir 6:15.
Atkal satiekam Ilzi R. Šie jau arī saguruši, iet savos gumijniekos. Ilze tieši samainās ar Tāli somām un dzirdu viņas balsī nogurumu, kad viņa pārmet Tālim to, cik viņam ir visu šo laiku bijusi viegla soma.
Mēs parunājamies un 37.-tos apdzenam. Un pat it kā visai raitā solī.
Pēc pāris (5? 7?) km uzduramies otrajam KP - ieliktam jūrā, ledū vietā, kur varētu rasties kārdinājums jūru apliet aiz meldriem, kur stabiņu redzēt nebūtu iespējams. Atzīmējamies. Ir 6:15.
Ceļa turpinājums līdzīgs - akmeņi, līči, kas tiek pārieti pa ledu (dažviet mazliet samērcējot kājas). Atkal padzenam vienu komandu (Nr. neatceros). Atvieglo gājienu tas, ka sāk svīst gaisma un kļūstot gaišākam jau var redzēt kur likt kāju un kā pāriet pār ledu. Man nāk jauna elpa (nezinu, vai otrā jeb jau trešā). Pie Svētupes satiekam 27. komandu, kas, pārgājuši pār tiltiņu un pa otru upes pusi nāk atpakaļ. Sekojam viņu piemēram. Tiltiņš nav tālu, aiz tā - otrā upes pusē salikti galdiņi pie kuriem ieturam vienu piecminūtīgo (pēc mana lūguma, jāatzīstas, jo potītes, ak, jau galīgi riņķī iet) - zēni salej LB šņabi un izdzer uzdzerot XTC energy drinku. Es gan apmierinos tikai ar XTC un 2 gab muguras tabletēm (sāk tā kā streikot).
Laiciņš ir uz goda - temperatūra kādu grādu zem nulles, bet tūlīt jau sāks spīdēt saulīte, solītā vēja nav. Uzsienu saites un mēs esam gatavi doties tālāk. No Salacgrīvas noieti kādu 8 km, bet mēs neskaitam, tā kā precīzi nezinu (paskatījos kartē tikai tagad - rakstot).
Laiciņš ir uz goda - temperatūra kādu grādu zem nulles, bet tūlīt jau sāks spīdēt saulīte, solītā vēja nav. Uzsienu saites un mēs esam gatavi doties tālāk. No Salacgrīvas noieti kādu 8 km, bet mēs neskaitam, tā kā precīzi nezinu (paskatījos kartē tikai tagad - rakstot).
Nākošie km līdz Vitrupei iet pa noblietētu liedagu - iešana ir viegla un patīkama. Kājas it kā sākušās sāpēt, bet sāpe ir konstanta - ne spēcīga un, kas labi, nemainīga. Nekur nemana konkurentu komandas - jūrmala ir tukša uz abām pusēm ciktāl vien var redzēt. Puiši iet man kādu metrus pa priekšu un stāsta rupjas anekdotes. Vēl pirms Vitrupes satiekam ģeogrāfu komandu (25) - viņu kapteinis Reinis samežģījis kāju, tad nu šie pūšas. Patusējam pie viņiem kādas minūtes, iedzeram balzāmu, apēdam pa auzu cepumam. Dodamies tālāk, arī viņi, Reinis atbalstoties Laurim - Zūmam uz pleca. Tomēr gaita viņiem veikla, tad nu ejam +/- kopā. Satiekam vēl 10.komandas pārpalikumus - Ģeologu Ģirtu un vēl vienu breksi, kuriem komanda nu jau diskvalificēta -meituks laikam kāju izmežģījis, bet puiši tomēr grib sev pierādīt, ka spēj šo distanci noiet.
Pie Vitrupes mūsējie izdomājuši, ka apkārt neies. Tie izmērīts, ka ūdens ir akurāt kāju garumā, uz Zauls jau ir novilcis bikses un dodas pāri. Es šādos priekos piedalīties nevēlos, tad nu Ģirts (ko citu darīsi?) mani pārnes pār upi sausām kājām.
Kamēr aujamies un aušanās laikā iegraužam pa žāvētam auglim, 25-upi apgājuši. Bet mums bijusi neliela pauze un atveldzētas kājas.
Pie Vitrupes mūsējie izdomājuši, ka apkārt neies. Tie izmērīts, ka ūdens ir akurāt kāju garumā, uz Zauls jau ir novilcis bikses un dodas pāri. Es šādos priekos piedalīties nevēlos, tad nu Ģirts (ko citu darīsi?) mani pārnes pār upi sausām kājām.
Kamēr aujamies un aušanās laikā iegraužam pa žāvētam auglim, 25-upi apgājuši. Bet mums bijusi neliela pauze un atveldzētas kājas.
Tālāk līdz pat Ķurmragam ceļš vienmuļš, dažviet mazliet grūtāks dēļ akmeņiem, kas "samētāti" jūrmalā un tas, ka liedaga pamats vairs nav noblietēta smilts, bet kaut kas līdzīgs smalkai grantij, kurā kājas iegrimst, arī uzdevumu nedara vieglāku. Kaut kur apdzenam vēl kādas komandas, to skaitā arī Mēmo šovu. (es pat nepamanu, ka tie ir viņi).
Pēdējie km 15-20 pagājuši vienā mierā soļojiet labā tempā. Spriežu pie sevis, ka iet labi, kaut tāpat noietu arī pēdējie 20.
Pirms Ķurmraga akmeņos spīd trešais KP. Liels priex, ka nav palaists garām! Pie tā pieejam 10:09. 10:10 nokompostrējam kartiņu. Foto, piesēžam, iedzeram (šņabis+ XTC) un 10:16 ceļamies un dodamies tālāk. Zauls demonstrē jaunu iešanas soli - divi soļi, trīs solīši skriešus. Es atsakos - šitas ritms sit laukā elpu.
Pēdējie km 15-20 pagājuši vienā mierā soļojiet labā tempā. Spriežu pie sevis, ka iet labi, kaut tāpat noietu arī pēdējie 20.
Pirms Ķurmraga akmeņos spīd trešais KP. Liels priex, ka nav palaists garām! Pie tā pieejam 10:09. 10:10 nokompostrējam kartiņu. Foto, piesēžam, iedzeram (šņabis+ XTC) un 10:16 ceļamies un dodamies tālāk. Zauls demonstrē jaunu iešanas soli - divi soļi, trīs solīši skriešus. Es atsakos - šitas ritms sit laukā elpu.
Sākas jau kura otrā elpa. Jūrmala akmeņaina, bet tā kā spīd saule visu var redzēt. Nokusis arī ledus no akmeņiem, tie slīd mazāk, toties uz smiltīm tas vēl dažviet ir, un tad nu mēs visi pēc kārtas, ar dažu minūšu intervālu nozveļamies - vispirms Ģirts, tad Aldis, un tad arī es. Šapim zābaki neslīdot.
Līdz Tūjai ejot apdzenam vēl dažus, to skaitā komandas Nr. 4., Nr. 19 (Ansi). Zēni tā jož, ka pat nepagūstu īsti ar šiem apsveicināties, bet izskatās guruši. Iesities kaut kāds azarts - ja spējam, tad jāiet, ko tur daudz? Kājas sāp vienādi neatkarīgi no iešanas tempa. Tad jau labāk beigt ātrāk. Pirms Ķurmraga esot bijis pusceļš. Bet noiets ir tik daudz! Man tā kā mazliet ir bail, kā ies tālāk.
Šapim sūdīgi ar kājām - ceļi sāp. Piedāvāju mēģināt kaut kā palīdzēt, bet viņš atsakās. Pāri Tūjas upei, lai arī tilts ir turpat blakus, zēni grib atveldzēt kājas un Ģirts mani atkal pārnes. Jau kļūst grūtāk. Šie dažviet iet rikšiem - grib atkal redzēt kāds numuriņš uz kājas ir komandai, kas iet pa priekšu.
Līdz Tūjai ejot apdzenam vēl dažus, to skaitā komandas Nr. 4., Nr. 19 (Ansi). Zēni tā jož, ka pat nepagūstu īsti ar šiem apsveicināties, bet izskatās guruši. Iesities kaut kāds azarts - ja spējam, tad jāiet, ko tur daudz? Kājas sāp vienādi neatkarīgi no iešanas tempa. Tad jau labāk beigt ātrāk. Pirms Ķurmraga esot bijis pusceļš. Bet noiets ir tik daudz! Man tā kā mazliet ir bail, kā ies tālāk.
Šapim sūdīgi ar kājām - ceļi sāp. Piedāvāju mēģināt kaut kā palīdzēt, bet viņš atsakās. Pāri Tūjas upei, lai arī tilts ir turpat blakus, zēni grib atveldzēt kājas un Ģirts mani atkal pārnes. Jau kļūst grūtāk. Šie dažviet iet rikšiem - grib atkal redzēt kāds numuriņš uz kājas ir komandai, kas iet pa priekšu.
Atkal parādās akmeņi un smalkā grants, kas nepadara iešanu vieglāku. Zauls saka, ka aiz Liepupes palikuši vien kādi 13 km. Un tur jau arī ir Liepupe! Tai pat es pārperos pāri ar visiem zābakiem kājās, jo pēdas ir pamatīgi sasutušas. Liepupes tajā krastā 4.KP (es pat nepamanu! tikai, kad liek izvilkt kontrolkarti!). Ar mums kopā pie Liepupes pienākuši jau pazīstamie Liepājnieki- 43.-ie. Šie arī metas pāri ar viesiem zābakiem, lai arī pirms tam bija uzņēmuši ceļu uz tiltu. 12:10 tiek ierakstīts kontrolkartē.
Liepājnieki strauji attālinās, bet mums temps lēnāks (lai arī ātrāks kā pakaļpalicējiem). Jāiet ar gribasspēku. Sākumā puiši grib liepājnieku panākt (jo arī šiem neiet pārāk ātri), bet vēlāk tiek nospriests paspiest viņiem galā roku.
Šapim iet sūdīgi. Arī man pēc kādiem pieciem kilometriem kājas sāk sāpēt ne tikai ceļos, bet nu jau visā garumā. Pat Ģirta temps krītas. Dažviet viņi ar Zaulu gan paietas kādu gabalu uz priekšu, bet es šos saucu atpakaļ, lai ietu vienā ritmā, jo tā ir vieglāk pielikt soli. Aldis darbojas kā karsējmeitene - uzmundrina, cenšas psiholoģiski palīdzēt. Pie upītēm pasmeļam ūdeni - slāpst. Balzāms beidzies.
Liepājnieki strauji attālinās, bet mums temps lēnāks (lai arī ātrāks kā pakaļpalicējiem). Jāiet ar gribasspēku. Sākumā puiši grib liepājnieku panākt (jo arī šiem neiet pārāk ātri), bet vēlāk tiek nospriests paspiest viņiem galā roku.
Šapim iet sūdīgi. Arī man pēc kādiem pieciem kilometriem kājas sāk sāpēt ne tikai ceļos, bet nu jau visā garumā. Pat Ģirta temps krītas. Dažviet viņi ar Zaulu gan paietas kādu gabalu uz priekšu, bet es šos saucu atpakaļ, lai ietu vienā ritmā, jo tā ir vieglāk pielikt soli. Aldis darbojas kā karsējmeitene - uzmundrina, cenšas psiholoģiski palīdzēt. Pie upītēm pasmeļam ūdeni - slāpst. Balzāms beidzies.
Izlūdzos vienu atpūtas pauzi. Ar serenādēm (5 min.). Tad vēl vienu, lai iedot iedzert (4 min). Visu laiku liekas, ka tam Laučakmenim tepat vien jābūt, bet iespējams vēl ir kilometri pieci.
Šos pēdējos piecos nemāku aprakstīt - kas pats izgājis jeb ko tādu izjutis: sapratīs, kas nekad neko tādu nav darījis- tam nav vērts stāstīt, nesapratīs.
Bet bija tā, ka pavilkties gandrīz vairs nevar, sāp katrs solis. Dažbrīd sirsniņa sāk tā aizdomīgi lekties. Aldis kādā pauzē pie pusSnikera atzīstas, ka nekad tā nav spējis novērtēt pus batoniņu šokolādes - īsi pirms tam viņam esot sagriezies melns ap acīs, gandrīz nokritis. Šapis iet ar kaut kādu izmisuma neatlaidību (tā no malas izskatās). Ar spītu. Kā mēs visi. Es tik labprāt nokristu un te arī paliktu, bet zinu, ka to pat teikt nevajag - tas nevienu neuzmundrinās. Pēdējos divus km, kad jau redzamas tiesnešu dzeltenās jakas, mēs steberējam. Upītēm nevien pāri nelec, kāpj iekšā ar abām divām un vēl dzer. Pauze pēc pauzes. apt. 300m pirms tiesnešiem puiši sāk skriet! "Es nevaru", bļauju, bet viņi mani neklausās un bļauj pretim: "TU vari!". Man līst pār acīm asaras (ko nedrīkst redzēt tiesneši!), kad Jaunzems sagrābj mani pie rokas un rauj uz priekšu, kājām nekas cits neatliek kā steberēt līdzi. Sirds kāpj vai pa muti laukā. Finišējām visi četri skriešus, rokās sadevušies. Zauls zem finiša lentes apmet kūleni, Ģirts panirts līdaciņā, bet mēs ar Šapi vienkārši nogāžamies. Un tā noguļam kādu minūti. Kaut kur zibinās fotogrāfs, es ceļos, dodu kontrolkarti un saku, kā esmu nobriedusi jau 20km, ka teikšu: "un tie pēdējie būs tie pirmie!" Nobļaujam savu KAZDANGA! Vēl pa rindiņai no "Ai jel manu vieglu prātu". Tiesneši ir sajūsmā. J
Pēdējās trepes… bet ko nu par to, jo MĒS ESAM FINIŠĒJUŠI!!!!!!
Šos pēdējos piecos nemāku aprakstīt - kas pats izgājis jeb ko tādu izjutis: sapratīs, kas nekad neko tādu nav darījis- tam nav vērts stāstīt, nesapratīs.
Bet bija tā, ka pavilkties gandrīz vairs nevar, sāp katrs solis. Dažbrīd sirsniņa sāk tā aizdomīgi lekties. Aldis kādā pauzē pie pusSnikera atzīstas, ka nekad tā nav spējis novērtēt pus batoniņu šokolādes - īsi pirms tam viņam esot sagriezies melns ap acīs, gandrīz nokritis. Šapis iet ar kaut kādu izmisuma neatlaidību (tā no malas izskatās). Ar spītu. Kā mēs visi. Es tik labprāt nokristu un te arī paliktu, bet zinu, ka to pat teikt nevajag - tas nevienu neuzmundrinās. Pēdējos divus km, kad jau redzamas tiesnešu dzeltenās jakas, mēs steberējam. Upītēm nevien pāri nelec, kāpj iekšā ar abām divām un vēl dzer. Pauze pēc pauzes. apt. 300m pirms tiesnešiem puiši sāk skriet! "Es nevaru", bļauju, bet viņi mani neklausās un bļauj pretim: "TU vari!". Man līst pār acīm asaras (ko nedrīkst redzēt tiesneši!), kad Jaunzems sagrābj mani pie rokas un rauj uz priekšu, kājām nekas cits neatliek kā steberēt līdzi. Sirds kāpj vai pa muti laukā. Finišējām visi četri skriešus, rokās sadevušies. Zauls zem finiša lentes apmet kūleni, Ģirts panirts līdaciņā, bet mēs ar Šapi vienkārši nogāžamies. Un tā noguļam kādu minūti. Kaut kur zibinās fotogrāfs, es ceļos, dodu kontrolkarti un saku, kā esmu nobriedusi jau 20km, ka teikšu: "un tie pēdējie būs tie pirmie!" Nobļaujam savu KAZDANGA! Vēl pa rindiņai no "Ai jel manu vieglu prātu". Tiesneši ir sajūsmā. J
Pēdējās trepes… bet ko nu par to, jo MĒS ESAM FINIŠĒJUŠI!!!!!!
(pirts, pusdienas, atpūta, nogulēta rezultātu paziņošana un apbalvošana, gaidīšanas svētki (mašīnas, ka aizvedīs uz Rīgu), kuru laikā mēs atradām vēl vienu pudelīti, uzcienājam igauņus, kas tur arī tusnīja un transportu gaidīja. Zēni piktojās, bet tagad man liekas, ka tas bija labi, ka mēs vēl pāris stundas tā mierīgi pasēdējām un pārrunājām to, kā mums gāja. Nerunājām par kļūdām, drīzāk savām izjūtām. Tāds gala kopsavilkums, bet kura finišs Rīgā, man liekas, būtu par strauju. Jau iepriekš atvainojos tiem, kas man nepiekritīs, bet arī tas bija labiJ
p.s. paldies Zaulam par labajiem vārdiem braucot mājup uz Rīgu mašīnā!
p.s. paldies Zaulam par labajiem vārdiem braucot mājup uz Rīgu mašīnā!
