Karstā 2018. gada vasara....
No maija līdz oktobrim
Kā lai apraksta vasaru, kuras laikā mana biežāk lietotā frāze kļuva “Pirms pusotra gada es iedomāties nevarētu…”? Kā aprakstīt sajūtu un piedzīvojumu kaleidoskopu, kuram cauri gāju fiziski un emocionāli? Un ko gan no visa tā vispār ir nepieciešams aprakstīt?
Ja analizē sausi un pragmatiski, pierakstīt ir vērts piedzīvoto un noorganizēto, jo tas kalpo kā labs atskaites punkts pašam un draugiem. No otras puses, lidojumā no Reikjavīkas uz Rīgu iepazinos ar blakussēdētāju, kuras vārdu nu jau vairs neatceros, bet atceros viņas mudinājumu rakstīt piedzīvoto, nu kaut vai tāpēc, lai citus iedvesmotu. Lai dotu drosmi spert soli un mainīt savu dzīvi, nebaidīties, lēkt… rēķinoties ar sliktāko scenāriju, tomēr tiekties pēc labākā. Un tad pabrīnīties.
Par personīgo dzīvi nerakstu un nerakstīšu. Pagaidām ne. Tādām lietām ir jāiztur 10 gadu noilguma termiņš, lai varētu runāt objektīvi. Un dažkārt pat 10 gadi vēl neko nenozīmē.
Tāpēc varbūt labāk par visu šo vasaru pēc kārtas? (Lai gan stāsti, kas tiek stāstīti ne pēc kārtas nereti ir daudz aizraujošāki…)
Ja analizē sausi un pragmatiski, pierakstīt ir vērts piedzīvoto un noorganizēto, jo tas kalpo kā labs atskaites punkts pašam un draugiem. No otras puses, lidojumā no Reikjavīkas uz Rīgu iepazinos ar blakussēdētāju, kuras vārdu nu jau vairs neatceros, bet atceros viņas mudinājumu rakstīt piedzīvoto, nu kaut vai tāpēc, lai citus iedvesmotu. Lai dotu drosmi spert soli un mainīt savu dzīvi, nebaidīties, lēkt… rēķinoties ar sliktāko scenāriju, tomēr tiekties pēc labākā. Un tad pabrīnīties.
Par personīgo dzīvi nerakstu un nerakstīšu. Pagaidām ne. Tādām lietām ir jāiztur 10 gadu noilguma termiņš, lai varētu runāt objektīvi. Un dažkārt pat 10 gadi vēl neko nenozīmē.
Tāpēc varbūt labāk par visu šo vasaru pēc kārtas? (Lai gan stāsti, kas tiek stāstīti ne pēc kārtas nereti ir daudz aizraujošāki…)
Īsumā
Šie klejojumu ieraksti primāri ir ceļojumu stāsti, ceļojumu, kas ir nevis iekšējās būtības un patiesības meklējumi, bet gan ceļojumi telpā stāsti, tāpēc, kā kārtīgs PhD students sākšu ar īsu satura izklāstu - galvenajiem pieturas punktiem šīs vasaras laiktelpā. Par vietām un apstākļiem.
Šovasar pabiju/pabijām:
Šovasar pabiju/pabijām:
- ASV, 2x
- Tartu, Igaunijā
- Stokholmā, Zviedrijā
- Pie Gardas ezera, Itālijā
- Islandē
ASV
Kad ar Brigitu apspriedu iespējamos ceļamērķus maija brīvdienām, pētot lidojumu iespējas un manas un arī Gerdas vēlmes, sirds beigbeigās atkal atsauca atpakaļ uz ASV - kad biļešu cenas uz Barselonu bija samērojamas ar transatlantiskā reisa cenām, nolēmu meitu aizvest ceļojumā kur citur un citreiz, un pati, nu jau kā ieradumā, atgriezties Austrumkrastā. Un atkal saulainā maija rītā, gandrīz kā sekojot tradīcijai, kāpu Finnair reisā uz Helsinkiem, lai lidotu pāri Atlantijai (Pagājušā gada dienas Ņujorkā jau liekas tik senas – kā citā dzīvē! Un daļēji varbūt tā arī tas ir?).
Maijs Masačūsetsā ir klimatiski līdzīgs siltajiem maijiem Latvijā - vien zied te viss mazliet agrāk un mazliet dažādāk. Ir mazliet siltāk, mazliet cita virtuve (tie steiki! un jūrasveltes, mmmm), citas “tapetes” un viegli nospiesta restart poga. Un plāns – veikt pirmos priekšdarbus disertācijas pētījumam, lai atgriežoties varētu mesties iekšā īstajā rakstīšanā.
Jā, iedomājieties, kaut kur pavasara gaitā pēkšņi pie manis atnāca ilgi gaisā virmojošais lēmums -jāuzraksta beidzot tā disertācija! Varu iedomāties, cik priecīga, šo ziņu dzirdot, bija mana mamma, mani ar lēmumu apsveica draudzenes, kas šo soli jau bija izdarījušas. Pati to uztvēru kā zīmi tam, ka dzīvē viss pamazām sāk sakārtoties. Citējot Gerdas psiholoģi – disertācijas rakstīšana ir ģimenes projekts. To bez atbalsta nevar. Un es sajutu gan morālu atbalstu no draudzenēm, gan tīri praktisku atbalstu no Brigitas, gan emocionālu atbalstu no vīrieša, kas krīzes brīžos atgādināja, kāpēc es esmu izlēmusi rakstīt.
Visu vasaru, kad ārā lāgiem spīdēja karsta saule un sildīja Latvijas zemi līdz netipiskajiem 25-30 grādiem, es rītos un vakaros, un brīvdienās, sēdēju vai stāvēju pie letes ar datoru priekšā un rakstīju, rakstīju, rakstīju… Kā īsts grafomāns un vārda cilvēks priecājos par iespēju uzlikt vārdos to, ko zināju, un pat ilgāku laiku guvu no šī procesa prieku (Atzīšos, vienā brīdī bija par daudz un iestājās krīze, un bloks, un visas tās lietas, ar kurām sastopas katrs, kas raksta, neesmu es nekāds izņēmums; un tieši tāpēc kā glābiņš nāca šīs rudens brīvdienas ASV, kad, ierakusies rakstu izdrukās un grāmatu kopijās, aizmukusi no ikdienas rūpēm, raizēm un stresa, pēc aptuveni nedēļas, kuras laikā neuzrakstīju neviena vārda, es vispirms atvēru izdrukātos materiālus, lai tajos veiktu piezīmes, bet tad jau atvēru pašu failu un sāku jau mazliet atkal ko rakstīt. Pirmie teikumi, bet tie ir būtiski, jo pēc vairāku nedēļu gandrīz bezcerīga bloka.).
Maijs Masačūsetsā ir klimatiski līdzīgs siltajiem maijiem Latvijā - vien zied te viss mazliet agrāk un mazliet dažādāk. Ir mazliet siltāk, mazliet cita virtuve (tie steiki! un jūrasveltes, mmmm), citas “tapetes” un viegli nospiesta restart poga. Un plāns – veikt pirmos priekšdarbus disertācijas pētījumam, lai atgriežoties varētu mesties iekšā īstajā rakstīšanā.
Jā, iedomājieties, kaut kur pavasara gaitā pēkšņi pie manis atnāca ilgi gaisā virmojošais lēmums -jāuzraksta beidzot tā disertācija! Varu iedomāties, cik priecīga, šo ziņu dzirdot, bija mana mamma, mani ar lēmumu apsveica draudzenes, kas šo soli jau bija izdarījušas. Pati to uztvēru kā zīmi tam, ka dzīvē viss pamazām sāk sakārtoties. Citējot Gerdas psiholoģi – disertācijas rakstīšana ir ģimenes projekts. To bez atbalsta nevar. Un es sajutu gan morālu atbalstu no draudzenēm, gan tīri praktisku atbalstu no Brigitas, gan emocionālu atbalstu no vīrieša, kas krīzes brīžos atgādināja, kāpēc es esmu izlēmusi rakstīt.
Visu vasaru, kad ārā lāgiem spīdēja karsta saule un sildīja Latvijas zemi līdz netipiskajiem 25-30 grādiem, es rītos un vakaros, un brīvdienās, sēdēju vai stāvēju pie letes ar datoru priekšā un rakstīju, rakstīju, rakstīju… Kā īsts grafomāns un vārda cilvēks priecājos par iespēju uzlikt vārdos to, ko zināju, un pat ilgāku laiku guvu no šī procesa prieku (Atzīšos, vienā brīdī bija par daudz un iestājās krīze, un bloks, un visas tās lietas, ar kurām sastopas katrs, kas raksta, neesmu es nekāds izņēmums; un tieši tāpēc kā glābiņš nāca šīs rudens brīvdienas ASV, kad, ierakusies rakstu izdrukās un grāmatu kopijās, aizmukusi no ikdienas rūpēm, raizēm un stresa, pēc aptuveni nedēļas, kuras laikā neuzrakstīju neviena vārda, es vispirms atvēru izdrukātos materiālus, lai tajos veiktu piezīmes, bet tad jau atvēru pašu failu un sāku jau mazliet atkal ko rakstīt. Pirmie teikumi, bet tie ir būtiski, jo pēc vairāku nedēļu gandrīz bezcerīga bloka.).
Tomēr atgriezīsimies pie hronoloģijas.
Jūnija sākums, kā zināms, ir arī skolēnu brīvlaika sākums un tas pie manis, tādas zināmā mērā vainas apziņas mocītas pārapzinīgas mātes, atnāca ar vieglu stresu: ko noorganizēšu bērnam vasaras brīvlaikam? Kā mēs to pavadīsim, lai būtu gan saturīgi, gan kāds piedzīvojums? Brīžiem cepoties par to vienatnē, brīžiem ar kādu no draugiem apspriežoties (paldies!), brīžiem ar pašu mazo-lielo meitu pļāpājot, un atkal viena pati bezmiega naktīs grozoties, dažādās iespējas un vēlmes salāgojot, izvērtējot bažas un līdzšinējo pieredzi, kaut kad jau jūnija sākumā pieņēmu lēmumu neiespringt uz ārzemju ceļojumiem un pasaules apskatīšanu, nemeklēt ceļojumus uz Horvātiju, Grieķiju vai Londonu. Izlēmu nemaksāt lielu naudu, lai mēs ar meitu divatā pārbaudītu viena otras pacietību (jā, ir tāds posms), laikā, kad meitai vairāk gribas draugu kompāniju, ne kopā ar māti dzīvoties, un intereses joprojām ir diezgan atšķirīgas. Pa mežu siltā vasaras pēcpusdienā staigājot, plānu radīju pavisam vienkāršu – tepat, kaut ko tuvu, un būt atvērtai iespējām, ja tādas parādās.
Jūnija sākums, kā zināms, ir arī skolēnu brīvlaika sākums un tas pie manis, tādas zināmā mērā vainas apziņas mocītas pārapzinīgas mātes, atnāca ar vieglu stresu: ko noorganizēšu bērnam vasaras brīvlaikam? Kā mēs to pavadīsim, lai būtu gan saturīgi, gan kāds piedzīvojums? Brīžiem cepoties par to vienatnē, brīžiem ar kādu no draugiem apspriežoties (paldies!), brīžiem ar pašu mazo-lielo meitu pļāpājot, un atkal viena pati bezmiega naktīs grozoties, dažādās iespējas un vēlmes salāgojot, izvērtējot bažas un līdzšinējo pieredzi, kaut kad jau jūnija sākumā pieņēmu lēmumu neiespringt uz ārzemju ceļojumiem un pasaules apskatīšanu, nemeklēt ceļojumus uz Horvātiju, Grieķiju vai Londonu. Izlēmu nemaksāt lielu naudu, lai mēs ar meitu divatā pārbaudītu viena otras pacietību (jā, ir tāds posms), laikā, kad meitai vairāk gribas draugu kompāniju, ne kopā ar māti dzīvoties, un intereses joprojām ir diezgan atšķirīgas. Pa mežu siltā vasaras pēcpusdienā staigājot, plānu radīju pavisam vienkāršu – tepat, kaut ko tuvu, un būt atvērtai iespējām, ja tādas parādās.
Tartu
Pirmā izvēle izdevās – kad savās bažās un pārdomās dalījos ar Lindu, viņa ieteica izmēģināt kādu mistisku tūrisma kantori, kas tirgo “kuponus” – nedēļas nogales izbraukumus uz dažādām vietām tepat netālu, piemēram, akvaparkiem vai Spa Igaunijā. Pirmo reizi mūžā riskēju ar šādu avantūru (ok, “ceļazīmes” cena – 150 euro – nelikās tik liela summa, lai to sauktu par milzīgu risku), parakstoties uz nedēļas nogali Tartu. Minētie kuponi, kā izrādījās pie iegādes, paredzēja ieeju AHAA centrā un Vudilas rotaļu zemē un kupona cena nemainījās, vai dodamies tur divatā, vai četratā (2 pieaugušie un 2 bērni). Paziņoju par iespēju Brigitai, piedāvāju līdzi braukt Gerdas draudzenei Alisei Lī, abas piedāvājumu akceptēja un tā mēs vienu jūnija nedēļas nogali pavadījām tuvajās “ārzemēs” Tartu.
Manuprāt, brauciens izdevās lielisks – lai arī HotHotPack (nu, ir nu gan nosaukums!) piemeklētais apartaments bija izteikti vienkāršs (vecas socmājas dzīvoklis, tā izskatījās), tas bija tīrs un tajā bija viss primāri nepieciešamais pārnakšņošanai. Sestdienu sākām ar Ahaa centru, kura biļetes lieliskākā iespēja, manuprāt, ir tiesības centru apmeklēt šīs dienas laikā vairākkārtīgi – priekšpusdienā ieradušās Tatru, mēs tam izskrējām cauri vienreiz, tad izgājām pusdienās, pastaigā gar kanālu, un tad atgriezāmies, lai vairākas ekspozīcijas apskatītu atkārtoti. Pēcpusdienā centrs bija arī manāmi tukšāks, kas ļāva taisīt vairākas bildes ar sprāgstošajiem baloniem vai lēkāt video, vai griezties dīvainajos 360 grādu griešanas krēslos.
Nākamajā rītā mūsu ceļš veda uz Vudilas rotaļu zemi – vietu, kuru bez šāda Hot-piedāvājuma es nez vai būtu atradusi. Tā bija lieliska vieta izklaidei karstā dienā divām 8-10 gadus vecām meitenēm – mazs akvaparks ar slidkalniņiem ūdenī, sekls baseins, neskaitāmi batuti, lēkāšanas iespējas, ūdens velosipēdi, automašīnas, pat daži video spēļu automāti. Ieradušās no rīta 11, es meitenes tikai ap 17 pierunāju sēsties auto, lai dotos mājup – viņas labprāt turpinātu te dzīvoties vēl ilgāk. Šādu izbraukumu es varētu ieteikt visiem draugiem, radiem un paziņām.
Manuprāt, brauciens izdevās lielisks – lai arī HotHotPack (nu, ir nu gan nosaukums!) piemeklētais apartaments bija izteikti vienkāršs (vecas socmājas dzīvoklis, tā izskatījās), tas bija tīrs un tajā bija viss primāri nepieciešamais pārnakšņošanai. Sestdienu sākām ar Ahaa centru, kura biļetes lieliskākā iespēja, manuprāt, ir tiesības centru apmeklēt šīs dienas laikā vairākkārtīgi – priekšpusdienā ieradušās Tatru, mēs tam izskrējām cauri vienreiz, tad izgājām pusdienās, pastaigā gar kanālu, un tad atgriezāmies, lai vairākas ekspozīcijas apskatītu atkārtoti. Pēcpusdienā centrs bija arī manāmi tukšāks, kas ļāva taisīt vairākas bildes ar sprāgstošajiem baloniem vai lēkāt video, vai griezties dīvainajos 360 grādu griešanas krēslos.
Nākamajā rītā mūsu ceļš veda uz Vudilas rotaļu zemi – vietu, kuru bez šāda Hot-piedāvājuma es nez vai būtu atradusi. Tā bija lieliska vieta izklaidei karstā dienā divām 8-10 gadus vecām meitenēm – mazs akvaparks ar slidkalniņiem ūdenī, sekls baseins, neskaitāmi batuti, lēkāšanas iespējas, ūdens velosipēdi, automašīnas, pat daži video spēļu automāti. Ieradušās no rīta 11, es meitenes tikai ap 17 pierunāju sēsties auto, lai dotos mājup – viņas labprāt turpinātu te dzīvoties vēl ilgāk. Šādu izbraukumu es varētu ieteikt visiem draugiem, radiem un paziņām.
Stokholma
Tik lieliski vasaru iesākušas, Jāņus ar Gerdu atzīmējām Kaltenē, ejot pirtī un liekot modinātāju uz saullēkta skatīšanos, lai jau nākamajā nedēļā dotos kārtējā, ne pārāk ilgi iepriekš plānotajā mini-ceļojumā.
Iepriekšējā gadā, nākamajā dienā pēc skolas gada noslēguma, mēs visi sēdāmies Norvegian air lidmašīnā, lai lidotu uz Stokholmu un satiktu manu gadus 12 nesatikto RGSL laika draudzeni un kursabiedreni Silviju, kas strādā Stokholmā un kopā ar vīru un mazo meitiņu dzīvo netālu no tās. Šogad, jūnija vidū ar Silviju sarakstoties, radās doma, ka šādu ceļojumu varētu atkārtot. Ieskatoties aviokompānijas mājas lapā, sapratu, ka ceļojumu un plānošanas dievi laikam stāv man blakus – ja vienā virzienā biļetes maksā ap 15 euro, mēs nevaram nelidot!
Gerdai iepriekšējā gada ceļojums bija palicis atmiņā ar Lindgrēnas muzeju, kur viņa gribēja atgriezties, izbraukumiem ar kuģīti un picu ēšanu. Diemžēl izbraukumi ar kuģīti šoreiz mums gāja secen – laikapstākļi nebija piemēroti burāšanai un Mareks ģimenes kuģi gatavoja ceļojumam pāri Baltijas jūrai uz Latviju, bet vietējie satiksmes kuģīši vasaras sezonā uz Ekero nez kāpēc negāja. Pārdzīvojot vilšanos par kuģošanas neveiksmēm, mēs tomēr spējām atrast priekus citur – apmeklējam gan pieminēto Lindgrēnas muzeju, gan Tivoli atrakciju parku (bērnu amerikāņu kalniņi bija līmenis, uz kuru arī es parakstījos), gan mazo akvāriju (negaidīts un lielisks piedzīvojums). Ieklīdām pat vēstures muzejā, Gerda tika pie ierastā saldējuma, iepazinām Stokholmas sabiedrisko transportu, un mazliet nomainījām vidi. Ieradušās piektdienas pusdienas laikā, pirmdienas rītā jau kopā ar Silviju devāmies atceļā uz Rīgu. Īss nedēļas nogales piedzīvojums.
Iepriekšējā gadā, nākamajā dienā pēc skolas gada noslēguma, mēs visi sēdāmies Norvegian air lidmašīnā, lai lidotu uz Stokholmu un satiktu manu gadus 12 nesatikto RGSL laika draudzeni un kursabiedreni Silviju, kas strādā Stokholmā un kopā ar vīru un mazo meitiņu dzīvo netālu no tās. Šogad, jūnija vidū ar Silviju sarakstoties, radās doma, ka šādu ceļojumu varētu atkārtot. Ieskatoties aviokompānijas mājas lapā, sapratu, ka ceļojumu un plānošanas dievi laikam stāv man blakus – ja vienā virzienā biļetes maksā ap 15 euro, mēs nevaram nelidot!
Gerdai iepriekšējā gada ceļojums bija palicis atmiņā ar Lindgrēnas muzeju, kur viņa gribēja atgriezties, izbraukumiem ar kuģīti un picu ēšanu. Diemžēl izbraukumi ar kuģīti šoreiz mums gāja secen – laikapstākļi nebija piemēroti burāšanai un Mareks ģimenes kuģi gatavoja ceļojumam pāri Baltijas jūrai uz Latviju, bet vietējie satiksmes kuģīši vasaras sezonā uz Ekero nez kāpēc negāja. Pārdzīvojot vilšanos par kuģošanas neveiksmēm, mēs tomēr spējām atrast priekus citur – apmeklējam gan pieminēto Lindgrēnas muzeju, gan Tivoli atrakciju parku (bērnu amerikāņu kalniņi bija līmenis, uz kuru arī es parakstījos), gan mazo akvāriju (negaidīts un lielisks piedzīvojums). Ieklīdām pat vēstures muzejā, Gerda tika pie ierastā saldējuma, iepazinām Stokholmas sabiedrisko transportu, un mazliet nomainījām vidi. Ieradušās piektdienas pusdienas laikā, pirmdienas rītā jau kopā ar Silviju devāmies atceļā uz Rīgu. Īss nedēļas nogales piedzīvojums.
Gardas ezers
Vēl jūnija sākumā, karstā piektdienas vakarā malkojot baltvīnu uz mājas balkona kopā ar draudzeni Lindu, pārrunājām vasaras plānus – viņas rezervēto atvaļinājumu Positivus laikā un vienlaikus – viņas ilgas pēc Itālijas. Vārds pa vārdam (kuru ietvaros, piemēram, Linda atzinās, ka nekad nav bijusi kalnos, bet vienmēr gribējusi turp aizbraukt, bet es – ka nekad par šo viņas vēlmi neesmu zinājusi), ieskatījušās Ryanair mājaslapā un konstatējušas, ka cenas lidojumiem pēc mēneša nepavisam nav astronomiskas, ne tuvu ne, nolēmām pagarināto nedēļas nogali pavadīt Itālijas saulē. Jā, šogad saule mūs lutināja arī Latvijā, tomēr Itālijā ir dažas lietas, kas Latvijā nav, sāksim kaut vai ar kalniem. Linda parakstījās uz avantūru doties ceļojumā kopā ar draudzeni, viņas astoņgadīgo meitu un draudzenes māti – varbūt ne gluži tipiskākā kompānija, bet arī ne pati sliktākā.
Te, liriskai atkāpei: dažkārt es domāju par to Lienes Brizgas sen rakstīto eseju Satori – vai mēs bērnus neaudzinām pārāk daudz? Vai mēs nepievēršam pārāk daudz uzmanības un rūpju viņu vēlmēm, viņu izklaidēšanai vai audzināšanai, tā vietā lai ļautu viņiem netraucēti augt pašiem un būt? Garlaicība laikam nupat jau ir kaut kas neiespējams – esmu pamanījusi, ka mans bērns neprot būt viens, būdama vienīgais bērns, viņa pieprasa uzmanību no vecākiem, viņa gaida spēlēšanos un izklaidēšanu. Meistarīgi spēlējot uz vecāku vainas sajūtu par nepietiekami kopā pavadīto laiku (no kurienes šīs iedomas, ka pēc garas darba dienas būtu visu vakaru jāpavada kopā ar bērnu?), bērns izspiež no mums savu brīžos, kad to ļaujam. Tai skaitā, piemēram, atvaļinājumos. Tā nu mums mazliet sanāca arī pie Gardas, lai gan, atzīšos, laiku mēs pavadījām tur lieliski. Varbūt sanāca mazāk pasēdēšanas kafejnīcās kopā ar draudzeni, tā vietā paplīstot blakus bērnam, kas gaudo, ka mammu nekur nelaidīs, varbūt varējām vēl mazliet labāk ieplānot pēdējo dienu, tomēr kopumā mums izdevās riktīgi labs ceļojums.
Te, liriskai atkāpei: dažkārt es domāju par to Lienes Brizgas sen rakstīto eseju Satori – vai mēs bērnus neaudzinām pārāk daudz? Vai mēs nepievēršam pārāk daudz uzmanības un rūpju viņu vēlmēm, viņu izklaidēšanai vai audzināšanai, tā vietā lai ļautu viņiem netraucēti augt pašiem un būt? Garlaicība laikam nupat jau ir kaut kas neiespējams – esmu pamanījusi, ka mans bērns neprot būt viens, būdama vienīgais bērns, viņa pieprasa uzmanību no vecākiem, viņa gaida spēlēšanos un izklaidēšanu. Meistarīgi spēlējot uz vecāku vainas sajūtu par nepietiekami kopā pavadīto laiku (no kurienes šīs iedomas, ka pēc garas darba dienas būtu visu vakaru jāpavada kopā ar bērnu?), bērns izspiež no mums savu brīžos, kad to ļaujam. Tai skaitā, piemēram, atvaļinājumos. Tā nu mums mazliet sanāca arī pie Gardas, lai gan, atzīšos, laiku mēs pavadījām tur lieliski. Varbūt sanāca mazāk pasēdēšanas kafejnīcās kopā ar draudzeni, tā vietā paplīstot blakus bērnam, kas gaudo, ka mammu nekur nelaidīs, varbūt varējām vēl mazliet labāk ieplānot pēdējo dienu, tomēr kopumā mums izdevās riktīgi labs ceļojums.
Ielidojušas ceturtdienas pusdienas laikā Bergamo, mēs paņēmām miniatūro nomas mašīnīti (es tikko savu auto biju nomainījusi uz lielo džipu un iesēsties mazā, trauslā manuāli vadāmā kukurznītī bija izaicinājums, galvenokārt – pa ātrgaitas ceļiem traucoties), un uzreiz aplaupījām lidostai blakus esošo Decathlon veikalu (pirms izbraukšanas konstatējām, ka Gerda ir izaugusi gan no visiem pārgājienu apaviem, gan kāpšanas biksēm). Pēc dažu stundu brauciena nonākam Torbolē – te esam iznomājušas apartamentu. Lai arī varbūt ne pati romantiskākā vieta, tomēr šī pilsētiņa ir ērta, lai tajā dzīvotu, apartaments ir pie paša ezera, tikko remontēts, liels, ērts un lieliski aprīkots. Izmantojot lielisko atrašanās vietu, uz ezeru varam iet vai katru mīļu brīdi – lai plunčātos vēsajā ūdenī (kalnu ezers! bet Gerdu tas nesatrauc), sildītos saulītē, vai iemalkotu kādu kokteili.
Mūsu rīcībā ir tikai dažas dienas un tās pēc iespējas gribam pavadīt kalnos. Laika prognozes gan draud ar negaisiem, tomēr tie parasti esot īslaicīgi, tā stāsta saimnieks. Nākamajam rītam izvēlamies jau pirms dažiem gadiem ar Solvitu pārbaudītu maršrutu no Monte Baldo – te kalnā iespējams uzbraukt ar pacēlāju, lai tā uzreiz gūtu iespēju baudīt skatus. Nepatīkamākais ir rinda uz pacēlāju -tajā nostāvam vismaz stundu un Gerda morāli sagumst (es viņu saprotu, nekāda prieka jau tajā gaidīšanā nav). Rindu daļēji iespējams apiet, biļetes nopērkot internetā (tad nav jāstāv rindā uz kasi, bet lielā rinda uz pacēlāju joprojām ir jāiztur).
Izvēlamies skaistu, bet ne ļoti vieglu maršrutu – tas nav viegls tādā ziņā, ka taka ir diezgan šaura un lāgiem akmeņaina – Brigita ātri nolemj mūs pamest un atgriezties kafejnīcā pa plato ceļu. Šis fakts mazliet uzdzen apetīti Gerdai – ja jau omei bail, viņa ceļu noies! Un lielu daļu ceļa viņa braši veic. Tikai pašās beigās bērnam iestājas sagurums, ko, protams, var saprast. Pati lielākā krīze un pat noguruma asaras iestājas apmēram 100 m no finiša punkta – sēžot pakalnā uz akmens, neredzam aiz pakalna noslēpušos kafejnīcu un pacēlāju, un meita izplūst noguruma asarās. Tāpēc prieki, kafejnīcu ieraugot, ir jo lielāki. Apsolītais cukurdzēriens noskaņojumu mazliet uzlabo, tomēr, redzot, ko nes ēst pie blakus galdiņiem (picas izskatās briesmīgas), pusdienot nolemjam lejā pilsētā. Tā kā mācas uz lietu, pie pacēlāja atkal ir rinda, secīgi līdz lejupceļam atkal nākas savu pusstundu pagaidīt. Gerda turas braši, lai gan redzu, ka bērns ir gan noguris, gan izsalcis. Lejā, Malcesine pilsētā, itāļu pusdienas laiks ir jau beidzies, bet mums paveicas – šī tomēr ir tūristu pilsēta, kur daža picērija ir vaļā arī itāļiem netipiskā pusdienas laikā. Manas dāmas bauda spritzus, es tieku pie grilētas zivs, un mazā princese noloka mega picu. Pelnīti. Kamēr pusdienojam, uznāk un nolīst lietus, un jau labi paēdušas varam doties lēnā pastaigā pa salijušajām pilsētiņas ielām. Pirmā diena ir izdevusies.
Mūsu rīcībā ir tikai dažas dienas un tās pēc iespējas gribam pavadīt kalnos. Laika prognozes gan draud ar negaisiem, tomēr tie parasti esot īslaicīgi, tā stāsta saimnieks. Nākamajam rītam izvēlamies jau pirms dažiem gadiem ar Solvitu pārbaudītu maršrutu no Monte Baldo – te kalnā iespējams uzbraukt ar pacēlāju, lai tā uzreiz gūtu iespēju baudīt skatus. Nepatīkamākais ir rinda uz pacēlāju -tajā nostāvam vismaz stundu un Gerda morāli sagumst (es viņu saprotu, nekāda prieka jau tajā gaidīšanā nav). Rindu daļēji iespējams apiet, biļetes nopērkot internetā (tad nav jāstāv rindā uz kasi, bet lielā rinda uz pacēlāju joprojām ir jāiztur).
Izvēlamies skaistu, bet ne ļoti vieglu maršrutu – tas nav viegls tādā ziņā, ka taka ir diezgan šaura un lāgiem akmeņaina – Brigita ātri nolemj mūs pamest un atgriezties kafejnīcā pa plato ceļu. Šis fakts mazliet uzdzen apetīti Gerdai – ja jau omei bail, viņa ceļu noies! Un lielu daļu ceļa viņa braši veic. Tikai pašās beigās bērnam iestājas sagurums, ko, protams, var saprast. Pati lielākā krīze un pat noguruma asaras iestājas apmēram 100 m no finiša punkta – sēžot pakalnā uz akmens, neredzam aiz pakalna noslēpušos kafejnīcu un pacēlāju, un meita izplūst noguruma asarās. Tāpēc prieki, kafejnīcu ieraugot, ir jo lielāki. Apsolītais cukurdzēriens noskaņojumu mazliet uzlabo, tomēr, redzot, ko nes ēst pie blakus galdiņiem (picas izskatās briesmīgas), pusdienot nolemjam lejā pilsētā. Tā kā mācas uz lietu, pie pacēlāja atkal ir rinda, secīgi līdz lejupceļam atkal nākas savu pusstundu pagaidīt. Gerda turas braši, lai gan redzu, ka bērns ir gan noguris, gan izsalcis. Lejā, Malcesine pilsētā, itāļu pusdienas laiks ir jau beidzies, bet mums paveicas – šī tomēr ir tūristu pilsēta, kur daža picērija ir vaļā arī itāļiem netipiskā pusdienas laikā. Manas dāmas bauda spritzus, es tieku pie grilētas zivs, un mazā princese noloka mega picu. Pelnīti. Kamēr pusdienojam, uznāk un nolīst lietus, un jau labi paēdušas varam doties lēnā pastaigā pa salijušajām pilsētiņas ielām. Pirmā diena ir izdevusies.
Nākamajai dienai laiku sola lietainu. Kad apspriežam, ko vēlamies iesākt, Gerda visu laiku atkārto – gribu via feratu, via feratu! Bet rīt sola lietu, saku – pat, ja tas būs tikai no rīta, pa slapjām klintīm kāpt nav forši. Slideni. Bīstami. Bērns skumst, viņa gaidījusi šo ceļojumu, lai kāptu klintīs, un tas vēl nav izdevies… Linda ar Brigitu runā, ka jābrauc uz Veronu. Mēģinu šo ideju “pārdot” Gerdai, bet viņa šķobās. Tad nu abas kopā veram vaļā Google, lai jautātu – ko darīt bērnam Veronā?
Atbildē saņemam saiti uz lapu, par kuru man iepriekš jau bija labas atsauksmes sniegusi kolēģe Dace – Gardaland. Atrakciju parks pie Veronas. Nav nepieciešama īpaša atzīšanās vai atklātība, - nu kuram gan pieaugušajam ir tāda neviltota interese par atrakciju parkiem? Mēs turp dodamies galvenokārt bērnu dēļ, vai ne? Arī es te – ievilku elpu un nolēmu – ja jau atvaļinājums, priekiem ir jābūt.
Un ziniet ko? Neticēsiet – es to izbaudīju! Pirmkārt, godīga cena. Samaksājot savus ap 75 euro par ieejas biļeti, mums katrai bija tiesības izbraukāt visus un jebkuru no atrakcijām, cik vien vēlējāmies. Mēs ieklīdām negaidītās vietās un redzējām pārsteidzošas atrakcijas. Spēlējām lāzerspēles, braucām pa pazemes upēm, braucām pa kalniņiem, cauri ūdeņiem, tādos kā raftingos, šausmu mājās un ilūziju mājās, noskatījāmies baleta izrādi un pat atradām lielisku vietu pusdienu steikam… parkā bija vairāku līmeņu atrakcijas – gan zīdaiņiem, gan trakiem pieaugušajiem (un tas par savu naudu?!), tā mēs spējām atrast tādas, kas lika mums spiegt, bet bija samērīgas 8gadīgai meitenei un viņas diezgan piesardzīgajai mammai. Es uz to Gardalandi būtu gatava braukt atkal, vai spējat iedomāties? Uz pēcpusdienas pusi mums sāka nākt ziņas no Veronas apceļotājām – tām jau kļuva garlaicīgi, bet mēs ar Gerdu vēl ātri, ātri – pēdējie kalniņi, pēdējie karuseļi. Priecīgas!
Atbildē saņemam saiti uz lapu, par kuru man iepriekš jau bija labas atsauksmes sniegusi kolēģe Dace – Gardaland. Atrakciju parks pie Veronas. Nav nepieciešama īpaša atzīšanās vai atklātība, - nu kuram gan pieaugušajam ir tāda neviltota interese par atrakciju parkiem? Mēs turp dodamies galvenokārt bērnu dēļ, vai ne? Arī es te – ievilku elpu un nolēmu – ja jau atvaļinājums, priekiem ir jābūt.
Un ziniet ko? Neticēsiet – es to izbaudīju! Pirmkārt, godīga cena. Samaksājot savus ap 75 euro par ieejas biļeti, mums katrai bija tiesības izbraukāt visus un jebkuru no atrakcijām, cik vien vēlējāmies. Mēs ieklīdām negaidītās vietās un redzējām pārsteidzošas atrakcijas. Spēlējām lāzerspēles, braucām pa pazemes upēm, braucām pa kalniņiem, cauri ūdeņiem, tādos kā raftingos, šausmu mājās un ilūziju mājās, noskatījāmies baleta izrādi un pat atradām lielisku vietu pusdienu steikam… parkā bija vairāku līmeņu atrakcijas – gan zīdaiņiem, gan trakiem pieaugušajiem (un tas par savu naudu?!), tā mēs spējām atrast tādas, kas lika mums spiegt, bet bija samērīgas 8gadīgai meitenei un viņas diezgan piesardzīgajai mammai. Es uz to Gardalandi būtu gatava braukt atkal, vai spējat iedomāties? Uz pēcpusdienas pusi mums sāka nākt ziņas no Veronas apceļotājām – tām jau kļuva garlaicīgi, bet mēs ar Gerdu vēl ātri, ātri – pēdējie kalniņi, pēdējie karuseļi. Priecīgas!
Nākamā, svētdiena, bija prieka diena Gerdai, un vispār – man arī. Mēs abas kopā, divatā, izgājām pirmo ferattu. Šo ferattu Gerda bija izgājusi jau pirms trim gadiem, ar tēta palīdzību, mēs zinājām, ka tā nav sarežģīta, bet piemērota astoņgadīgai meitenei. Tomēr tā bija pirmā, ko mēs gājām divas vien. Un mums patika, ai, kā patika! Man tas bija prieks par to, ka varam to paveikt, meitai – jau pati rāpšanās. Pat lejupceļu no via ferata Colodri spējām veikt pārāk nesagurstot (šis ir ļoti piemērots maršruts bērniem – īsa pieeja, ne pārāk gara noiešana), kam emocionāli palīdzēja, tostarp, satiktie latviešu kalnākāpēji puiši (kāpēc viņi runā latviski?!). Lejā, pilsētā, es joprojām ieturēju ļauno cukurnedevēja līniju (ja aizmūk no zobārsta, saldumi nepienākas – mamma ir sliktais policists), tomēr pica bija godīgi nopelnīta, tur nu es nespēju iebilst! Mūsu dāmas tikmēr bija ar kuģīti aizbraukušas ekskursijā uz Limoni un atgriezās priecīgas un apmierinātas. Arī izdevusies diena.
Pirmdienā mūsu ceļš veda atpakaļ uz Bergamo un, jau netālu no galamērķa esot, mēs sākām domāt, ka derētu kāds līkums uz kādu ezeru varbūt, nopeldēties? Diemžēl tajā brīdī jau bijām garām Gardas ezera dienvidu gala smilšu pludmalēm (likās stulbi braukt atpakaļ), tāpēc izvēlējāmies Lago d'Iseo. Ne tik lieliski varbūt, bet pavadījām tur laiskas dažas stundas, gulšņājot ēnā un peldoties. Arī brīvdiena.
Pēcpusdienā devāmies uz Bergamo, lai iekārtotos tur noskatītā (visai baisā, piedodiet) apartamentā. Nu nevar vienmēr veikties. Pēcpusdienas ietvaros apmeklējam kalnā esošo vecpilsētu – te noderēja Lindas zināšanas par Bergamo un pastaiga izdevās lieliska, Gerda demonstrēja vienkārši izcilu pacietību, kad ilgāku laiku nespējām atrast vietu, kur papusdienot/ pavakariņot. Beigās jau tikām pie lazanjas un spagetti ēstuvē vecpilsētas vidū un bērns tapa pabarots, bet es nespēju vien priecāties, ka par spīti klusiem “ēst gribas”, meita turējās kā īstens ceļotājs. Mana bēda bija, ka “all you can eat” steak house pirmdienās bija slēgts… eh, par 15 euro es labprāt būtu saēdusies visādu gaļu, bet nācās iztikt ar veikalā iegūtu un turpat apartamentā apceptu gaļas kluci. Diētas īpatnības jāpiecieš.
Pēcpusdienā devāmies uz Bergamo, lai iekārtotos tur noskatītā (visai baisā, piedodiet) apartamentā. Nu nevar vienmēr veikties. Pēcpusdienas ietvaros apmeklējam kalnā esošo vecpilsētu – te noderēja Lindas zināšanas par Bergamo un pastaiga izdevās lieliska, Gerda demonstrēja vienkārši izcilu pacietību, kad ilgāku laiku nespējām atrast vietu, kur papusdienot/ pavakariņot. Beigās jau tikām pie lazanjas un spagetti ēstuvē vecpilsētas vidū un bērns tapa pabarots, bet es nespēju vien priecāties, ka par spīti klusiem “ēst gribas”, meita turējās kā īstens ceļotājs. Mana bēda bija, ka “all you can eat” steak house pirmdienās bija slēgts… eh, par 15 euro es labprāt būtu saēdusies visādu gaļu, bet nācās iztikt ar veikalā iegūtu un turpat apartamentā apceptu gaļas kluci. Diētas īpatnības jāpiecieš.
Otrdienas rītā jau tikai vairs devāmies uz lidostu, tas ir gandrīz garlaicīgi. Bet kopumā man šis ceļojums patika. Bija forši nomainīt atrašanās vietu. Bija forši izkāpt pa kalniem, izvēdināt galvu. Bija foršas tās stundas kopā ar meitu, kad mums abām viss saskanēja – kalni, karuseļi vai pizza time. (Es biju patīkamā šokā, kad ieraudzīju, kā bērns pieplok IRam, lai lasītu stāstu par alās iesprostoto futbola komandu.) Varbūt nepavadīju tik daudz laika kopā ar Lindu, kā būtu gribējies, bet ceru, ka viņai arī šis brauciens patika… jo nebūtu viņas – šīs idejas – mēs tur nebūtu aizbraukušas. Un tāpēc es ļoti priecājos un saku “paldies”, ka bija viņa un viņas ideja.
Islande
Jūlija vidū, mājās atgriezusies, domājiet, tur arī paliku? Ha….
Tā bija pilnīgi eksprontom ideja. Pēkšņa doma, kas radās, brīvdienu rīta pastaigas laikā uz .. Rimi (smieklīgi zināmā mērā). Atceros, kā gāju pa ielu, domāju par vīrieti, par kuru domāju gana bieži (īss, personisks diskurss), to, cik viņš ir tālu un to, ka gribētos satikt. Un kaut kā, par attālumiem domājot, radās doma par randiņu pusceļā. Jo, kā jau var nojaust no maniem ceļojumiem, uz ASV mani ved ne jau tikai tūrista interese (dzīve ir pārsteigumu pilna, nebeidzu par to brīnīties, priecāties un.. gaidīt, kas gan vēl notiks). Tad nu, domājot par to, kā gan es vēlētos sagaidīt un nosvinēt savu dzimšanas dienu, es pilnīgi banāli un gandrīz romantiski (daaaaah) sapratu, ka gribētu to pavadīt kopā ar vienu konkrētu cilvēku. Tad, domājot par vietām, kur varam tikt bez pārsēšanās, un kur nokļūšana uz randiņu nemaksātu miljonu, ar dažiem klikšķiem nonācu pie atbildes – Reikjavīka, Islande. No abām pusēm lidojums ir tiešais, no abām pusēm cena saprātīga (atcerēsimies, ir vasara; man lidojums uz ASV maksātu tuvu 1000 euro, tāpēc es sēžu mājās, rakstu disertāciju un par šādām izklaidēm pat nedomāju), un es… rakstu piesardzīgu ziņu - varbūt braucam?
Tā bija pilnīgi eksprontom ideja. Pēkšņa doma, kas radās, brīvdienu rīta pastaigas laikā uz .. Rimi (smieklīgi zināmā mērā). Atceros, kā gāju pa ielu, domāju par vīrieti, par kuru domāju gana bieži (īss, personisks diskurss), to, cik viņš ir tālu un to, ka gribētos satikt. Un kaut kā, par attālumiem domājot, radās doma par randiņu pusceļā. Jo, kā jau var nojaust no maniem ceļojumiem, uz ASV mani ved ne jau tikai tūrista interese (dzīve ir pārsteigumu pilna, nebeidzu par to brīnīties, priecāties un.. gaidīt, kas gan vēl notiks). Tad nu, domājot par to, kā gan es vēlētos sagaidīt un nosvinēt savu dzimšanas dienu, es pilnīgi banāli un gandrīz romantiski (daaaaah) sapratu, ka gribētu to pavadīt kopā ar vienu konkrētu cilvēku. Tad, domājot par vietām, kur varam tikt bez pārsēšanās, un kur nokļūšana uz randiņu nemaksātu miljonu, ar dažiem klikšķiem nonācu pie atbildes – Reikjavīka, Islande. No abām pusēm lidojums ir tiešais, no abām pusēm cena saprātīga (atcerēsimies, ir vasara; man lidojums uz ASV maksātu tuvu 1000 euro, tāpēc es sēžu mājās, rakstu disertāciju un par šādām izklaidēm pat nedomāju), un es… rakstu piesardzīgu ziņu - varbūt braucam?
Liels ir mans pārsteigums, kad ideja tiek pieņemta, atbalstīta un – realizēta. Apmēram 24h pēc tam, kad ideja ir radusies, mums katram ir kabatā sava aviobiļete, un vēl pēc brīža (pavadīta ar nelielu šoku un mazliet strespilna) – arī dzīvesvietas rezervācija. Tikai pēc biļetes nopirkšanas saprotam, ka Islandē šobrīd ir “high season” un cenas dzīvošanai Reikjavīkā ir astronomiskas. Tomēr tikpat drīz mums abiem rodas sapratne, ka Reikjavīkā palikt nemaz negribam – nejauši Airbnb atrasts piedāvājums par cottage “in mountains” atver iztēli. Pieminēto mājiņu nedabūjām, bet dabūjām kaut kādas mistiskas Afternoon Cottages pie Heklas – tāpat gluži un pilnīgi nekurienes vidū, un tuvāk skaistajām vietām nekā Reikjavīka. Un par gluži saprātīgu cenu. Win-win.
Reiss no Rīgas uz Reikjavīku bija trešdienas vakarā, jau pēc darba. No ASV – arī trešdienas vakarā, bet ar ielidošanu ceturtdienas rītā. Es devos uz randiņu okeāna vidū, cerot savu ceļabiedru satikt jau vairākas stundas pēc tam, kad būšu ieradusies galā (reisu atcelšana vai aizkavēšanās mūsu schedule ieplānota nebija; un – mana dzimšanas dienas dāvana – nekas tāds arī nenotika). Lidojums, gan turp, gan atpakaļ, man bija viens no interesantākajiem. Kad ar vīrieti apspriežam savus lidojumus, mani vienmēr ir pārsteidzis tas, ka viņam allaž ir interesanti stāsti no blakussēdētājiem, bet man tādu nekad nav. Man tie reisi vai blakussēdētāji tādi garlaicīgāki, šķiet.
Islande bija izņēmums. Jau turpceļā lidostā satiku kursabiedrus - Indriķi, Māri, kurus nebiju redzējusi vai gadiem, un reisa gaidīšana izvērtās kā ātrs “catching-up”. Māris savus ceļojuma iespaidus turpmāk lika instagram un es ar sajūsmu tiem sekoju – kur atkal pabijis, vai esmu šīs vietas redzējusi… Savukārt lidojumā uz Reikjaviku sēdēju blakus puisim no viņu kompānijas, kas bija apceļojis vai pusi pasaules, un viņa stāsti bija tiešām lieliski un izklaidējoši. Jau iepriekš pieminēju, ka arī atpakaļceļā man blakus sēdēja ļoti interesanta sieviete – pļāpīga dāma, kas uz Islandi devusies strādāt ne vien lai nopelnītu iztiku sev un mazbērniem (kā daudziem latviešiem gadās), bet arī lai apskatītu pasauli. Mūsu sarunās triju stundu lidojums pagāja nemanot, viņas uzdrīkstēšanās pirmspensijas vecumā mest pie malas darbu un doties uz svešu valsti, kuras valodu un sadzīvi viņa nezināja, radīja apbrīnu. Runājot par izaicinājumiem un negaidītiem pavērsieniem, laimi un drosmi riskēt – mēs, divi pilnīgi it kā atšķirīgi cilvēki, nonācām pie lieliskiem secinājumiem un iedvesmas, tai skaitā, viņas mudinājuma man – rakstīt….
Bet atgriežoties pie stāsta:
Reikjavīkā ielidoju trešdienas vakarā, sajūtoties gandrīz kā tāda alternatīvā lieliskā ceļotāja – pretēji tūristu grupām, es te ierados viena. Taksis līdz manam bed & breakfast, kas atrodas tieši 5km attālumā no lidostas, izmaksā nepilnus 40 euro. Nu jā, Islandes cenas. Vakars vēl ir jauns, kad ierodos B&B (māja iekš Residential area, bet ļoti patīkama māja), tad nu izskrienu pastaigā pa apkaimi, konstatējot, tostarp, ka vakariņas te neatrast (viss ir slēgts, visi guļ). Ok, būs brokastis.
Islande bija izņēmums. Jau turpceļā lidostā satiku kursabiedrus - Indriķi, Māri, kurus nebiju redzējusi vai gadiem, un reisa gaidīšana izvērtās kā ātrs “catching-up”. Māris savus ceļojuma iespaidus turpmāk lika instagram un es ar sajūsmu tiem sekoju – kur atkal pabijis, vai esmu šīs vietas redzējusi… Savukārt lidojumā uz Reikjaviku sēdēju blakus puisim no viņu kompānijas, kas bija apceļojis vai pusi pasaules, un viņa stāsti bija tiešām lieliski un izklaidējoši. Jau iepriekš pieminēju, ka arī atpakaļceļā man blakus sēdēja ļoti interesanta sieviete – pļāpīga dāma, kas uz Islandi devusies strādāt ne vien lai nopelnītu iztiku sev un mazbērniem (kā daudziem latviešiem gadās), bet arī lai apskatītu pasauli. Mūsu sarunās triju stundu lidojums pagāja nemanot, viņas uzdrīkstēšanās pirmspensijas vecumā mest pie malas darbu un doties uz svešu valsti, kuras valodu un sadzīvi viņa nezināja, radīja apbrīnu. Runājot par izaicinājumiem un negaidītiem pavērsieniem, laimi un drosmi riskēt – mēs, divi pilnīgi it kā atšķirīgi cilvēki, nonācām pie lieliskiem secinājumiem un iedvesmas, tai skaitā, viņas mudinājuma man – rakstīt….
Bet atgriežoties pie stāsta:
Reikjavīkā ielidoju trešdienas vakarā, sajūtoties gandrīz kā tāda alternatīvā lieliskā ceļotāja – pretēji tūristu grupām, es te ierados viena. Taksis līdz manam bed & breakfast, kas atrodas tieši 5km attālumā no lidostas, izmaksā nepilnus 40 euro. Nu jā, Islandes cenas. Vakars vēl ir jauns, kad ierodos B&B (māja iekš Residential area, bet ļoti patīkama māja), tad nu izskrienu pastaigā pa apkaimi, konstatējot, tostarp, ka vakariņas te neatrast (viss ir slēgts, visi guļ). Ok, būs brokastis.
Nākamais rīts aust agri (Islandes laiks tomēr par 3h atšķiras no Latvijas, un, common, lai man piedod tie, kas nespēj pārdzīvot ziemas-vasaras laika maiņu), es pieņemu apsveikumus dzimšanas dienā un gaidu, kad nolaidīsies Bostonas reiss. Tas, kā plānots, nolaižas rīta agrumā, vīrietis klauvē pie loga un mēs dodamies iekšzemē – mūsu ceļamērķis ir pieminētās atrastās naktsmājas pie Heklas vulkāna – kotedžas, kas to rezervēšanas brīdī nebija pat uzbūvētas (laimes spēle no mūsu puses – bet mēs vinnējām, jo mājiņa bija uzbūvēta, bet nebija vēl nolietota).
Pa ceļam ielādējusi dīvainu Sygic Travel aplikāciju, meklēju “points of interest” – kur piestāt un ko apskatīt. Tā nonākam pie Reykjaldur karstajiem avotiem - vietas, kur pēc īsa kāpiena ir ne vien iespējams apskatīties, kā vārās mazi krāteri, bet arī nopeldēties karstajos avotos. Gar taku strautiņos tek silts ūdens. Peldēties neejam. Bet uzrunā kafejnīcas nosaukums ‘dala kafi’. Iedalīja. Pa ceļam piebraucam arī pie slavenā Kerid krātera. Vēlāk instagram manas bildes skatoties, Jānis R. esot ilgpilni nopūties – viņai ir biezā jaka. Jā, pēc Latvijas +30, mēs izkāpām +12/+15 grādos. Nočūkstējām gandrīz. Vakarā, pļāpājot ar meitu, izeju pastaigā “pa rajonu”… vientulīgi lavas lauki, mazi ūdenskritumi, klusums, tukšums… citādi.
Nākamajā dienā, dienā pēc manas dzimšanas dienas, Islandē sola lietu. Bet mēs braucam skatīties ūdenskritumus, protams, un beigbeigās, mēs vēl vakarā aizbraucam uz attālo Vik, cerībā noķert saulrietu. Pa vidu pamanāmies ar savu parketdžipu izbraukt pa visai draņķīgiem lavas ceļiem (vīrietis saka, ka labāk atceļā brauks 40 km līkumu nekā atkārtos šo piedzīvojumu), aizbraucam līdz Heklas pieejas ceļam un konstatējam, ka bez īsta 4x4 tur labāk nerādīties (vispār, ir aizliegts, apdrošināšana negadījumus nesedz, un mums nav vēlmes atkārtot Māra kompānijas sastrādātos jokus), tad nejauši dīvainajā aplikācijā uzejam informāciju par blakus esošu ūdenskritumu un nonākam nekurienes vidū, kur mūsu priekšā ir lieliska ainava ar iespaidīgu ūdenskritumu un neviena pingvīna. Uzvara!
Pa ceļam ielādējusi dīvainu Sygic Travel aplikāciju, meklēju “points of interest” – kur piestāt un ko apskatīt. Tā nonākam pie Reykjaldur karstajiem avotiem - vietas, kur pēc īsa kāpiena ir ne vien iespējams apskatīties, kā vārās mazi krāteri, bet arī nopeldēties karstajos avotos. Gar taku strautiņos tek silts ūdens. Peldēties neejam. Bet uzrunā kafejnīcas nosaukums ‘dala kafi’. Iedalīja. Pa ceļam piebraucam arī pie slavenā Kerid krātera. Vēlāk instagram manas bildes skatoties, Jānis R. esot ilgpilni nopūties – viņai ir biezā jaka. Jā, pēc Latvijas +30, mēs izkāpām +12/+15 grādos. Nočūkstējām gandrīz. Vakarā, pļāpājot ar meitu, izeju pastaigā “pa rajonu”… vientulīgi lavas lauki, mazi ūdenskritumi, klusums, tukšums… citādi.
Nākamajā dienā, dienā pēc manas dzimšanas dienas, Islandē sola lietu. Bet mēs braucam skatīties ūdenskritumus, protams, un beigbeigās, mēs vēl vakarā aizbraucam uz attālo Vik, cerībā noķert saulrietu. Pa vidu pamanāmies ar savu parketdžipu izbraukt pa visai draņķīgiem lavas ceļiem (vīrietis saka, ka labāk atceļā brauks 40 km līkumu nekā atkārtos šo piedzīvojumu), aizbraucam līdz Heklas pieejas ceļam un konstatējam, ka bez īsta 4x4 tur labāk nerādīties (vispār, ir aizliegts, apdrošināšana negadījumus nesedz, un mums nav vēlmes atkārtot Māra kompānijas sastrādātos jokus), tad nejauši dīvainajā aplikācijā uzejam informāciju par blakus esošu ūdenskritumu un nonākam nekurienes vidū, kur mūsu priekšā ir lieliska ainava ar iespaidīgu ūdenskritumu un neviena pingvīna. Uzvara!
Sestdienu Islandē sola saulainu. Un mums ir plāns, ko īstenojam – apbraukt daudz un skaistus objektus. Kā atklātības mirklī man vēlāk izstāsta mans ceļabiedrs – viņš gribēja man parādīt, ka Islande ir skaista, tāpēc arī tās daudzās jūdzes, kas salasījās uz mūsu auto spidometra. Jo, raugi, es Islandē pabiju 13 gadus atpakaļ, kopā ar draudzeni Andu, valsts svētku laikā (novembrī). Lai arī mēs redzējām daudz (īpaši ņemot vērā ierobežotās pārvietošanās iespējas faktu – Anda bija ratiņkrēslā), Islande man asociējās ar kaut ko drūmu un pelēki brūnu. Es nespēju saprast, kā var gribēties laiku, ko ofiss piešķir darbam “out of office from anywhere”, izmantot Islandē. Vīrietis to bija uztvēris kā izaicinājumu, vēloties man parādīt, ka Islandē ir skaisti un te ir ko redzēt. Uzreiz jau atzīšu – viņam tas izdevās. Kad saulainajā sestdienā man atvērās arī fotografēšanas acs, skati, ko ieraudzīju caur objektīvu, lika vēlēties atgriezties te atkal. Nekad nebūtu domājusi (sk. augstāk, un te pat nav runa par gadu vai diviem). Mēs tajā skaistajā sestdienā bijām vairākos ūdenskritumos ar neuzrunājamiem nosaukumiem, kurus nav iespējams atcerēties (t.sk. tie, kas populārie un uz kuriem brauc visi). Mēs redzējām klintis okeāna krastā, un pavadījām laiku melno smilšu pludmalē. Mēs braucām cauri lavas laukiem un redzējām vulkānus fonā. Īsumā – iespaidu bija tik daudz, ka pēcpusdienā es teicu – ved mani mājās. Saulriets Vik noteikti būtu lielisks, bet…es gribu mājās.
Nu jā, mājās. Kamēr mēs tur pa tūrisma objektiem dzīvojāmies, mājas saimnieks aicināja vakarā piebiedroties vietējā pasākumā, ko Islandē dzīvojošā Zanda Krūze apsauca kā “Pārdevēju brīvdienas” – kaut kas līdzīgs Jāņiem Latvijā. Bez vīna pudeles padusē (netrāpījām uz vīnbodes darba laikiem, tie ir reti un jāzina), ieradāmies lauka vidū īsi pēc saulrieta, lai kopā ar vēl pāris desmitiem nez no kurienes izlīdušu islandiešu aizkurtu ugunskuru, klausītos, kā viņi dzied, un noskatītos salūtu (cienījams tādam pasākumam lavas lauka vidū).
Nākamajā rītā, pa ceļam uz lidostu, mēs vēl paguvām gan vēlreiz skaisto ūdenskritumu apskatīt, gan netradicionālus ceļus izbraukt, ar tiešām skaistiem skatiem, gan pa sēravotu parku pastaigāt, gan, ēdot piknikcāli Keflavīkā, jūras krastā, mazliet samulsināt Uģi K., kopā ar aizkavējušos dzimšanas dienas sveicienu nosūtot puķu bildi no ceļmalas. Tādi sīkumi rada dzīves garšu laikam, lidostā atvadoties pie starptautiskās izlidošanas pasu kontroles, nodomāju. Un tad, ievilkusi elpu, sev teicu – kas to būtu domājis? Dzimšanas dienas randiņš Islandē? Wow.
Augusts un vēl
Šo apakšnodaļu es iekļāvu tikai tāpēc, lai nebūtu tāds kā tukšums sarunā. Neērta pauze.
Augustā mēs dzīvojām mājās. Es sirsnīgi iegrimu zinātnē – tik sirsnīgi, ka Gerda man apsolīja Cielaviņu tad, kad būšu tikusi galā ar vērēm darbā (560 tajā brīdī). Ārā bija netipiski skaists laiks, Linda teica, ka esmu traka, sēžot mājās, bet manī vēl bija spēks un spēja rakstīt. Tā izbeidzās apmēram 30. augustā, kad nosūtīju disertācijas melnrakstu vadītājam un nedēļu nespēju to failu atvērt. Tad .. pieslēdzos un atkal .. nespēju. Sapratu, ka ir iestājies pārsātinājums vai vienkārši pārpūlēšanās – ir brīdis, kad kaut kā ir par daudz.
Un tāpēc es priecājos, kad trakā vasara sliecās uz rudens pusi – Gerdai sākās skola un ar to saistītā ikdienas rutīna (pirmo septembra nedēļu šausmas lūdzu neatgādināt, joprojām nespēju iedomāties, kā bērnu skolas un pulciņu grafiku spēj saskaņot un realizēt ģimenes, kurās ir vairāk nekā viens bērns!), man sākās jogas un vingrošanas nodarbības, un manāmi nemanāmi piezagās arī septembra aizmukšanas laiks.
Nupat jau liekas, ka pat septembra ceļojumi kļūst par tradīciju un rutīnu – kā septembrī uz Bostonu lidoju pagājušajā gadā, tā, līdzīgos datumos, pieņēmusi advokātu palīgu eksāmenus, lidoju arī šogad. Tomēr, neskatoties uz līdzībām datumos, katra reize, aizbraucot turp, ir tik atšķirīga, ka nespēju vien par to nobrīnīties un nopriecāties. Šis brauciens bija, pirmkārt, iespēja brīdi izkāpt no atbildības un rūpju lomas, nebūt mammai un organizatorei 24/7, bet ļaut, lai kāds parūpējas par mani (ak, mēs, sievietes!), otrkārt, es beidzot izmantoju vietējās akadēmiskās iespējas – bibliotēku, datu bāzes, grāmatas, kā arī iespēju tikties ar profesoriem, kas ir atvērti sadarbībai turpmāk, treškārt, es atkal gāju pastaigās un fotografēju (nestiepu lieki to 1.5 kg aparātu līdzi!), un mēs aizbraucām ne vien uz Mt.Monadnok, bet arī uz Menu (lai piedod Charlie, ne pie viņa ciemos).
Un te atkal var runāt par apstākļu sagadīšanos, jo nebijis 13.Saeimas vēlēšanu, es Ogunquit pludmales nebūtu nekad ieraudzījusi! (Joprojām neesmu pārliecināta, vai dzīvi vada mūsu brīva griba, vai tomēr tā brauc kā tramvajs “pa sliedēm”; pēdējā laikā ir aizdomas, ka ir “sliedes”, bet tajās ir “pārmijas”, kurās mēs varam izvēlēties virzienu… turp vai atpakaļ – bet šī ir pārāk filozofiski traka tēma, lai to iztirzātu te.)
Tomēr lietas notika tā, ka es nejauši biju nopirkusi biļeti atceļam uz 7.oktobri - nejauši.. jo, ja zinātu, ka 8. oktobris ir Columbus day, iespējams, pirktu uz 8.10. Columbus day (nacionālā brīvdiena) vispār ir stāsts: vakar es ieklīdu Hārvardas lietoto grāmatu veikalā, par kuru biju lasījusi un par kuru vīrietim biju ieminējusies, ka gribu tur aiziet. Viņš vakar (es rakstu šo, sēžot lidmašīnā no Bostonas uz Hītrovu), izvedis mani pastaigā pa Harvardas campus, izteica gatavību kādam pajautāt, kur tas bookstore ir, ja jau man interesē. Attraucu, ka tas nav svarīgi (nebiju nopirkusi check-in bagāžu un visus atļautos 8 kg piepildīja mans dators, kamera un Gerdai vedamās kleitas… visas manas mantas ir palikušas tur, Amerikā), un tieši tad mēs iznācām no šķērsielas, kur pretī bija uzraksts – Harvard bookstore. Grāmatveikala pagrabs bija fascinējošs. Nesaprotu, kas ir tajos lietoto grāmatu veikalos – fakts, ka tur var atrast jau sen izdotas lieliskas grāmatas, zemās cenas vai fakts, ka grāmatu vāciņi ir jau ielocīti – bet tik ļoti gribas kaut ko nopirkt. Ja ne nopirkt, tad pašķirstīt. Neatceros nosaukumu grāmatai, ko paņēmu rokā, bet nejauši atvērtā 8. nodaļa sākās ar tekstu – nav saprotams, kāpēc Amerika svin Kolumba dienu, jo līdz Amerikai taču viņš īsti netika, bet tur, kur tika, nezināja, ka tas ir jauns kontinents, ne Āzija. Tātad. Ja Kolumbs nezināja, ka atklāj Ameriku, es nezināju, ka lidoju mājās dienu pirms Columbus day (jo, rēķinoties ar vīrieti, izlidošanu organizēju brīvdienā – lasi, svētdienā, kad viņš mani var aizvest uz lidostu)). Bet viss jau notiek pareizi. Brigitai 8. oktobrī jāizlido rudens ceļojumā uz Irānu (labi, ka atgriežos), un tikai dienu pirms izlidošanas ir Saeimas vēlēšanu diena.
Augustā mēs dzīvojām mājās. Es sirsnīgi iegrimu zinātnē – tik sirsnīgi, ka Gerda man apsolīja Cielaviņu tad, kad būšu tikusi galā ar vērēm darbā (560 tajā brīdī). Ārā bija netipiski skaists laiks, Linda teica, ka esmu traka, sēžot mājās, bet manī vēl bija spēks un spēja rakstīt. Tā izbeidzās apmēram 30. augustā, kad nosūtīju disertācijas melnrakstu vadītājam un nedēļu nespēju to failu atvērt. Tad .. pieslēdzos un atkal .. nespēju. Sapratu, ka ir iestājies pārsātinājums vai vienkārši pārpūlēšanās – ir brīdis, kad kaut kā ir par daudz.
Un tāpēc es priecājos, kad trakā vasara sliecās uz rudens pusi – Gerdai sākās skola un ar to saistītā ikdienas rutīna (pirmo septembra nedēļu šausmas lūdzu neatgādināt, joprojām nespēju iedomāties, kā bērnu skolas un pulciņu grafiku spēj saskaņot un realizēt ģimenes, kurās ir vairāk nekā viens bērns!), man sākās jogas un vingrošanas nodarbības, un manāmi nemanāmi piezagās arī septembra aizmukšanas laiks.
Nupat jau liekas, ka pat septembra ceļojumi kļūst par tradīciju un rutīnu – kā septembrī uz Bostonu lidoju pagājušajā gadā, tā, līdzīgos datumos, pieņēmusi advokātu palīgu eksāmenus, lidoju arī šogad. Tomēr, neskatoties uz līdzībām datumos, katra reize, aizbraucot turp, ir tik atšķirīga, ka nespēju vien par to nobrīnīties un nopriecāties. Šis brauciens bija, pirmkārt, iespēja brīdi izkāpt no atbildības un rūpju lomas, nebūt mammai un organizatorei 24/7, bet ļaut, lai kāds parūpējas par mani (ak, mēs, sievietes!), otrkārt, es beidzot izmantoju vietējās akadēmiskās iespējas – bibliotēku, datu bāzes, grāmatas, kā arī iespēju tikties ar profesoriem, kas ir atvērti sadarbībai turpmāk, treškārt, es atkal gāju pastaigās un fotografēju (nestiepu lieki to 1.5 kg aparātu līdzi!), un mēs aizbraucām ne vien uz Mt.Monadnok, bet arī uz Menu (lai piedod Charlie, ne pie viņa ciemos).
Un te atkal var runāt par apstākļu sagadīšanos, jo nebijis 13.Saeimas vēlēšanu, es Ogunquit pludmales nebūtu nekad ieraudzījusi! (Joprojām neesmu pārliecināta, vai dzīvi vada mūsu brīva griba, vai tomēr tā brauc kā tramvajs “pa sliedēm”; pēdējā laikā ir aizdomas, ka ir “sliedes”, bet tajās ir “pārmijas”, kurās mēs varam izvēlēties virzienu… turp vai atpakaļ – bet šī ir pārāk filozofiski traka tēma, lai to iztirzātu te.)
Tomēr lietas notika tā, ka es nejauši biju nopirkusi biļeti atceļam uz 7.oktobri - nejauši.. jo, ja zinātu, ka 8. oktobris ir Columbus day, iespējams, pirktu uz 8.10. Columbus day (nacionālā brīvdiena) vispār ir stāsts: vakar es ieklīdu Hārvardas lietoto grāmatu veikalā, par kuru biju lasījusi un par kuru vīrietim biju ieminējusies, ka gribu tur aiziet. Viņš vakar (es rakstu šo, sēžot lidmašīnā no Bostonas uz Hītrovu), izvedis mani pastaigā pa Harvardas campus, izteica gatavību kādam pajautāt, kur tas bookstore ir, ja jau man interesē. Attraucu, ka tas nav svarīgi (nebiju nopirkusi check-in bagāžu un visus atļautos 8 kg piepildīja mans dators, kamera un Gerdai vedamās kleitas… visas manas mantas ir palikušas tur, Amerikā), un tieši tad mēs iznācām no šķērsielas, kur pretī bija uzraksts – Harvard bookstore. Grāmatveikala pagrabs bija fascinējošs. Nesaprotu, kas ir tajos lietoto grāmatu veikalos – fakts, ka tur var atrast jau sen izdotas lieliskas grāmatas, zemās cenas vai fakts, ka grāmatu vāciņi ir jau ielocīti – bet tik ļoti gribas kaut ko nopirkt. Ja ne nopirkt, tad pašķirstīt. Neatceros nosaukumu grāmatai, ko paņēmu rokā, bet nejauši atvērtā 8. nodaļa sākās ar tekstu – nav saprotams, kāpēc Amerika svin Kolumba dienu, jo līdz Amerikai taču viņš īsti netika, bet tur, kur tika, nezināja, ka tas ir jauns kontinents, ne Āzija. Tātad. Ja Kolumbs nezināja, ka atklāj Ameriku, es nezināju, ka lidoju mājās dienu pirms Columbus day (jo, rēķinoties ar vīrieti, izlidošanu organizēju brīvdienā – lasi, svētdienā, kad viņš mani var aizvest uz lidostu)). Bet viss jau notiek pareizi. Brigitai 8. oktobrī jāizlido rudens ceļojumā uz Irānu (labi, ka atgriežos), un tikai dienu pirms izlidošanas ir Saeimas vēlēšanu diena.
Vēlēšanas. Pilsoņi dalās vairāk nekā divās daļās (lai piedod vājprātīgā Sudrabas reklāma), jautājumā, vai jāiet balsto. Es pati lāgiem esmu izmukusi no grūtās izvēles, to pamatojot ar neatrašanos vēlēšanu iecirkņa tuvumā konkrētajā dienā (tas bija sen, tagad esmu kļuvusi apzinīgāka). Tāpēc mazliet neomulīgi jutos saprotot, ka 6.10 atradīšos tieši 150 jūdzes no tuvākā vēlēšanu iecirkņa. Mans vīrietis bija tiešs, sakot, “Ja tev tas ir svarīgi, brauksim uz Bostonu agrāk”. Atceros, kā šim tekstam aplaudēja Liene Brizga, un tad, kad sākās vājprātīgās pirmsvēlēšanu kampaņas, un es sapratu, ka tiešām gribu nobalsot PRET populismu, priecājos, ka arī man ir dota iespēja nobalsot. Mēs atbildīgajā sestdienā no mājām izbraucām brīdī, kad Latvija bija jau gandrīz nobalsojusi (7h starpība), Bostonas Latviešu draudzes namā ierodoties ap 17. Mūs sagaidīja melns vīrietis un glāžu šķindoņa. Nē, tas nebija vēlēšanu tusiņš, svinot iespēju satikt tautiešus, tikai “Alexa’s sweet 15”- latvieši piepelnās, savu draudzes namu izīrējot dažādiem pasākumiem. Vietējie latviešu vēlēšanu organizatori mūs gaidīja – viens no vecajiem bukiem atpazina manu ceļabiedru, kamēr es apsēdos pretī, kā izrādījās, tikko ieceltajam goda konsulam. Būdami 130.-131. vēlētājs, mēs atstājām savas balsis, sajuzdamies piedalījušies kopējā vēlēšanu bumā.
Vakarā es redzēju Harvardu (hmmm… vai sajūta ir vairāk īpaša nekā UMasss, neesmu droša), kā arī mums radās ideja, (te nu nonākam pie stāsta sāls), ka nākamajā dienā varētu aizbraukt līdz okeāna piekrastei Ogunquit. Par šo vietu kā iespējamo ceļamērķi bijām runājuši jau kaut kad iepriekš, bet .. vienmēr nostrādāja tāds veselais saprāts – braukt 3 h vienā virzienā līdz okeānam, lai pastaigātos…. šķiet nežēlīgi pašiem pret sevi. Tomēr šajā gadījumā tā bija tikai 1.5h un.. fantastiska pastaiga pirms lidojuma. Kūrorta pilsēta, kas lēnām grimst rudens snaudā. Brīnišķīgas zivju un jūrasvelšu ēšanas vietas (es riskēju apēst slaveno chowder – jūras velšu krējuma zupu.. pie manas diētas tas bija risks!). Sajūta, ka te gribas atgriezties, un neba tūristu buma laikā (atceraties “Nāve Venēcijā” noskaņu?). Īsumā – es nejauši atkal ieguvu piedzīvojumu, ko nebiju plānojusi, bet neapzināti biju gaidījusi. Paldies!
Šo visu es rakstu lidojot reisā no Logana Bostonā uz Hītrovu Londonā. Noteikti teksts ļauj nojaust, ka maijs un jūnijs ir bijuši sen, bet oktobris ir tagad. Lidmašīna salonā ir jau izslēgts apgaismojums, aicinot mūs ieslīgt miegā, bet mani pirksti vēl neapzināti tiecas pēc datora klaviatūras, vēloties (beidzot) dalīties sajūtā, kas ir bijusi. Katrs stāsts ir jānoslēdz ar finišu vai ar kā jauna sākumu. Mans tēvs ir teicis, ka stāsta beigu teikums ir svarīgāks par sākuma teikumu. Šī stāsta beigas ir vasaras beigas (savas mīļākas vasaras zandeles tikko iemetu auto bagāžniekā, saprotot, ka satikšu tās tikai atkal atgriežoties US), un stāsta sākums ir jaunu tikšanos sākums – manī ir radusies vēlme un iedvesma radīt ko jaunu šajā kontinentā – kas tas būs un vai būs, to rādīs laiks, bet šobrīd esmu pateicīga par iedvesmu, kas ir radusies. Mēs nezinām, kur tās sliedes aizvedīs rīt, tāpēc jāpriecājas par mirkli, kas ir. Novērtēju un priecājos. Un tāpēc vēlreiz - paldies!
