On the road again
"Tu atkal esi Amerikā?!"
Mūžīgais jautājums, uzzinot, ka atkal esmu 7 laika zonu un stundu attālumā no ikdienas, bet tepat - klikšķa vai telefona zvana attālumā joprojām. Tā dīvainā XXI gs pasaule, kad definīcija tam, kas ir ierasts un pierasts, mainās tik strauji.
Vai arī Tev ir tā, ka labākos draugus biežāk "redzi" WhatsApp vai Messanger sarakstē? Kad prieki un bēdas tiek dalīti rakstu zīmēs? Kad draudzenes par panākumiem un kreņķiem uzzina tieši šādi? Un tas jau nemainās, lai vai kur mēs atrastos, tikai tās stundas, 7 vai 8 pa vidu.
Jā, es atkal pabiju Amerikā. Nespēju atteikties no neatvairāma piedāvājuma pavadīt dažas dienas Rīgas ziemai līdzīgā ziemā Masačūsetsā, lai pēc tam, mazliet pie šīs laika zonas pieradusi, dotos uz dienvidiem, Teksasu.... Bet par visu pēc kārtas:
Mūžīgais jautājums, uzzinot, ka atkal esmu 7 laika zonu un stundu attālumā no ikdienas, bet tepat - klikšķa vai telefona zvana attālumā joprojām. Tā dīvainā XXI gs pasaule, kad definīcija tam, kas ir ierasts un pierasts, mainās tik strauji.
Vai arī Tev ir tā, ka labākos draugus biežāk "redzi" WhatsApp vai Messanger sarakstē? Kad prieki un bēdas tiek dalīti rakstu zīmēs? Kad draudzenes par panākumiem un kreņķiem uzzina tieši šādi? Un tas jau nemainās, lai vai kur mēs atrastos, tikai tās stundas, 7 vai 8 pa vidu.
Jā, es atkal pabiju Amerikā. Nespēju atteikties no neatvairāma piedāvājuma pavadīt dažas dienas Rīgas ziemai līdzīgā ziemā Masačūsetsā, lai pēc tam, mazliet pie šīs laika zonas pieradusi, dotos uz dienvidiem, Teksasu.... Bet par visu pēc kārtas:
Lidmašīnas un lidmašīnas
Jau brīdī, kad pirku aviobiļetes kārtējam transatlantiskajam lidojumam, pie sevis nosmēju, ka drīz varēšu dot padomus, ar ko un kā labāk un ērtāk lidot. Un tad man piezvanīja kolēģe, lai parunātu par lidojumiem uz NYC, un konferencē satiku paziņu, kas nejauši ierunājās par to, kā labāk uz NYC tikt, un vai man ir pieredze... Ziniet, ir gan. Tātad:
Bulletlistā īsti neiekļaujas, bet pie tēmas piederīgs ir lidostu "lounge" jautājums. Banka kā labam klientam man jau sen bija piešķīrusi t.s. Priority Pass, kas ļauj izmantot lidostu atpūtas telpas. Tagad, sākot plivināties pāri okeānam, šo iespēju pa retam izmantoju. Īpaši, ja lidosta nav forša, par lounge labas atsauksmes un man ir noskaņojums iedzert. Jo lounges par 20-30 euro ieejas maksu piedāvā ne vien patīkamāku gaidīšanas atmosfēru, bet arī tēju, kafiju, alkoholu un uzkodas. Uzkodas manai diētai parasti nav īsti piemērotas, bet "normālam" cilvēkam gan. Tā Oslo lounge bija jauks salātu bārs un zupiņa, proti, ieeja šajā lounge atmaksājas. Informācija par atpūtas telpām ir pieejama Priority Pass aplikācijā, bet vērts ir arī pastudēt lidostas mājas lapu. Tā, jau pieminēto Eventyl Lounge CPH atradu mājas lapā (kad biju nonākusi pie tās durvīm).
Savukārt dīvainākā lounge, ko jebkad esmu redzējusi, bija Filadelfijas lidostā. Tajā nevis ierasti piedāvāja koptelpu un atspirdzinājumus, bet privātas istabiņas ar TV un .. gultu. VIP klientiem pirmā stunda bez maksas. To arī joka pēc izmantoju, bet asociācijas par hoteli uz stundu nepameta.
- Ja ceļamērķis ir Ņujorka, es lidotu ar Finnair. Viņu cenas ir lieliskas (zem 400 euro, pat ja pērc dažas nedēļas pirms lidojuma), pārsēšanās laiki Helsinkos - īsi. Izlidošana no Rīgas ap 11 no rīta (ideāls laiks, manuprāt), NYC esi ap 17 pēcpusdienā, vēl ir laiks atgūties un eleganti noslēgt vakaru. Arī atceļa laiki ērti, īpaši - īsais pārsēšanās laiks Helsinku lidostā (lai nemulsina 40 minūtes starp reisiem! Rīgas reiss kalpo kā shuttle un mēdz mazliet pagaidīt). Principā - nav pretargumentu. Izklaides iespējas Finnair ir nelielas, vīnu gan iepirkt var vienmēr. Lidmašīnas diezgan pilnas. Gluten free meal pat bija lietojams (negaidīti).
- Ja ceļamērķis ir citur.. tad jāizvērtē iespējas lidot ar Finnair līdz JFK un tālāk pārsēsties. Protams, var gadīties visādi. Novembrī man lidmašīnā paveicās ar blakussēdētāju - jauku, interesantu un visādi lielisku meiteni, kas lidoja uz Ostinu, TX. Tā kā Finnair reiss par kādu stundu aizkavējās, viņa nokavēja savienoto reisu tālāk. Bet tas jau vienmēr risks... tieši šī iemesla dēļ es tagad, februārī uz Bostonu lidoju ar SAS, ne Finnair, lai gan kopējais ceļojuma garums ar Finnair (2x pārsēžoties) būtu īsāks. Cena abiem lidojumiem bija līdzīga, es izvēlējos padirnēt Kopenhāgenas lidostā. Bet kārtības labad, nākamais bulletpoint:
- SAS. Tā kā mans ceļamērķis atradās MA, man ērtāk bija lidot uz Bostonu (īsāks brauciens ar auto), tāpēc pamēģināju SAS. Cena bija 500+ euro (kas ir līdzīga Finnair cenai, ja paņemtu vēl vienu iekšzemes lidojumu no JFK). SAS plusi bija iespēja izvēlēties sēdvietu (abos virzienos RIX-CPH reisos izvēlējos sēdēt pie avārijas izejas, extra leg space), savukārt transatlantiskajam lidojumam - uzreiz aiz biznesa klases (30.rinda) - arī daudz vietas kājām. Gluten free meal bija iespējams nokārtot piezvanot vai uzrakstot čatā servisam (done, lai gan īsti ko ēst tur nebija). Tās 5h CPH turpceļā mani mazliet nokāva (jo atbilstoši internetā atrodamajām recenzijām, lidotas lounge CPH ir nejēdzīgs), lidostā kā tādā jau gana forši, bet pats fakts, ka lidmašīna no Rīgas ir ap 6 no rīta, nozīmē, ka diena ir sākusies ļoti agri un tas savu smagumu kaulos ieliek. Ja man vēl kādreiz būs jālido, stipri pārdomāšu, vai to gribu. Flight entertainment bija diezgan švaks. "Austrumu ekspresi" beidzot noskatījos, bet ar to izvēle beidzās . Un pat vīnu nepiedāvāja (Finnair vismaz pirmā glāze kā tāds kārdinātājs tiek izsniegta visiem). Lidmašīna bija pustukša, atrast vietu, kur izgulties, arī nebūtu problēmu. Te gan jāatzīmē, ka atceļā, ielidojusi CPH 7 no rīta, iegāju starptautiskajā terminālī esošajā Eventyl Lounge. Tā nebija Priority Pass aplikācijā aprakstīta, bet izvēli nenožēloju: visai bagātīgas brokastis, kafija, dušas, jauki dīvāniņi... Ja būtu par to zinājusi turpceļā, izmantotu. Te laiku pavadīt ir patīkamāk. Tomēr 5-6h starp reisiem ir un paliek stundas...
- Norvegian airlines. Septembrī es uz BOS lidoju ar norvēģiem. Pa lēto, ap 350 euro, līdzīgi kā Finnair uz JFK, bet te - uz BOS. Mīnusi - šāda cena tiek piedāvāta, ja lido tikai ar rokas bagāžu. Tātad ziemā: neiespējami. Un atpakaļceļā es tiku ielaista lidmašīnāmeitenei piemiedzot acis uz 4 extra kg (man jau MacBook un kamera kopā tik daudz sver!). Protams, par šo cenu neviens nebaro, bet lidmašīna bija pustukša - sadzērusies vīnu Bostonas lidostā, es ātri atradu 3 brīvus sēdekļus rindā un aizmigu kā bērns ar tīru sirdsapziņu. Nekāda barošana nebija vajadzīga. Arī izlidošanas laiki bija labi. Turpceļā Oslo lidostā gan stundas 3 jāpagaida, bet Oslo Lounges ir tik labi aprīkotas, ka tur gan ir vērts 30 EUR samaksāt un ērti izvērsties pie labas kafijas, burbuļiem, salātbāra.... (to pašu ātri vien iztērētu kafejnīcās pie vidējām norvēģu cenām). Norvēģiem tikai ir kaut kādas (sezonālas?) izmaiņas reisos, jo man šobrīd pat nepiedāvāja izvēlēties ar viņiem lidot.
- Uzbeki. vai kāds zina, kas noticis ar tiem? Baumo, viņi nopirkuši lielākas lidmašīnas un vairs cauri Rīgai nelidošot. Žēl. Lai arī salīdzinoši dārgāk, tas bija jauki - tikt uz JFK 7 h laikā bez pārsēšanās. Lai gan, ziniet.... pat ja man būtu jālido ar mazu bērnu, šodien es laikam izvēlētos Finnair. Cenas starpība ir pietiekami liela un pārsēšanās laiks - pietiekami īss.
- Tas neattiecas uz transatlantisko lidojumu, bet ja reiz par lidmašīnām, tad jāpiemin American Airlines. Ar tām lidoju no Hedlijas cauri Filadelfijai uz San Antonio. Kā izteicās kāds pārītis no Dallasas, AA ir uzurpējušas lidojumu tirgu. Tas arī ir iemesls, kāpēc tās vērts izmantot. Tā kā atceļā reiss no SAT aizkavējās, tikai fakts, ka AA ir trīs reisi dienā no PHL uz BDL, ļāva nokļūt mājās tajā pašā dienā (pārceļot rezervāciju uz nākamo lidojumu).
Bulletlistā īsti neiekļaujas, bet pie tēmas piederīgs ir lidostu "lounge" jautājums. Banka kā labam klientam man jau sen bija piešķīrusi t.s. Priority Pass, kas ļauj izmantot lidostu atpūtas telpas. Tagad, sākot plivināties pāri okeānam, šo iespēju pa retam izmantoju. Īpaši, ja lidosta nav forša, par lounge labas atsauksmes un man ir noskaņojums iedzert. Jo lounges par 20-30 euro ieejas maksu piedāvā ne vien patīkamāku gaidīšanas atmosfēru, bet arī tēju, kafiju, alkoholu un uzkodas. Uzkodas manai diētai parasti nav īsti piemērotas, bet "normālam" cilvēkam gan. Tā Oslo lounge bija jauks salātu bārs un zupiņa, proti, ieeja šajā lounge atmaksājas. Informācija par atpūtas telpām ir pieejama Priority Pass aplikācijā, bet vērts ir arī pastudēt lidostas mājas lapu. Tā, jau pieminēto Eventyl Lounge CPH atradu mājas lapā (kad biju nonākusi pie tās durvīm).
Savukārt dīvainākā lounge, ko jebkad esmu redzējusi, bija Filadelfijas lidostā. Tajā nevis ierasti piedāvāja koptelpu un atspirdzinājumus, bet privātas istabiņas ar TV un .. gultu. VIP klientiem pirmā stunda bez maksas. To arī joka pēc izmantoju, bet asociācijas par hoteli uz stundu nepameta.
Dienas MA
Masačūsetsā es pēdējā pusgada laikā atgriezos trešo reizi. Nu jau tāda kā .. "atgriešanās mājās" sajūta. Tādi dīvainīši kā es, kas regulāri atgriežas tajos pašos slēpošanas kūrortos, šo sajūtu atpazīs: zināms kaifs ir jau no fakta, ka viss ir pazīstams un zināms. Vide it kā cita, ne ikdienas, bet no otras puses - jau pazīstama. Ne tik pazīstama, lai nebūtu pārsteiguma, "tapetes nomaiņas" sajūtas, bet tieši tik pazīstama, lai tajā komfortabli orientētos.
Tas ir tā - ka pat jetlagots cilvēks nākamajā dienā pēc lidojuma spēj izbraukt sev nepieciešamās vietas un bodes, lai nodrošinātos ar sadzīves sīkumiem, kuri čemodānā nav ietilpuši. Skaidri zini, kur nopirkt dušas želeju, kur vitamīnus, un kurā veikalā labākie našķi meklējami. Kur doties pastaigā, kad galva jāizvēdina. Atvaļinājuma sajūta ar pievienoto vērtību.
Un tieši tā es tās pirmās dienas pavadīju: ēdu gardos Angus steikus, iepirku vīnu veikalā, kura pārdevējus jau atceros sejā, dažbrīd strādāju kā traka un tikai lāgiem atcerējos, ka jāiet taču pastaigāties! Tā ir tā lieliskā lieta, strādājot no attāluma... ka vienā brīdī pasaki STOP un ej pastaigā pa pļavām un laukiem, lai atgriežoties vēl mazliet pastrādātu. Un beigbeigās jau izdarītu gana daudz (bet bez stresa, jā, bez sarunām ar kolēģiem, nespējot operatīvi reaģēt uz krīzēm, bet tomēr šo to produktīvi izdarot). Un stundu-pusotru garās pastaigas dienas vidū bija šo dienu miljons un prieks. Visādi citādi tā bija rutīna, kurā var padalīties ar citas sadzīves sīkumiem, bet neko graujošu neizstāstīsi. Var padalīties ar sīkumiem, kas tiem, kas dzīvojuši US, liekas smieklīgi, tiem, kas ne - eksotiski, bet kopumā ir tādi.. ikdienas sīkumi .. Tieši tie, kuru dēļ mēs ceļojam, nevis tikai lasām žurnālus vai skatāmies TV pārraides. Lai redzētu atšķirību un izbaudītu citu rutīnu, paspēlētos citās lomās. (Vajag piemēru? Lai iet! Pie lielveikalā, kurā tirgo gardos steikus un platānas, ir karogmasts, kurā karogs vairumā dienu ir pusmastā. Tas notiek ar štata gubernatora pavēli gadījumos, ja štatā noticis kas bēdīgs - gājis bojā kāds štata darbinieks (ugunsdzēsējs, policists, vai vienkārši "speciālists"). Ir reta diena, kad karogs nebūtu pusmastā, štatā tomēr ir ap 6,5 miljonu iedzīvotāju - katru dienu kāds piedzimst un katru dienu kāds nomirst).
Tas ir tā - ka pat jetlagots cilvēks nākamajā dienā pēc lidojuma spēj izbraukt sev nepieciešamās vietas un bodes, lai nodrošinātos ar sadzīves sīkumiem, kuri čemodānā nav ietilpuši. Skaidri zini, kur nopirkt dušas želeju, kur vitamīnus, un kurā veikalā labākie našķi meklējami. Kur doties pastaigā, kad galva jāizvēdina. Atvaļinājuma sajūta ar pievienoto vērtību.
Un tieši tā es tās pirmās dienas pavadīju: ēdu gardos Angus steikus, iepirku vīnu veikalā, kura pārdevējus jau atceros sejā, dažbrīd strādāju kā traka un tikai lāgiem atcerējos, ka jāiet taču pastaigāties! Tā ir tā lieliskā lieta, strādājot no attāluma... ka vienā brīdī pasaki STOP un ej pastaigā pa pļavām un laukiem, lai atgriežoties vēl mazliet pastrādātu. Un beigbeigās jau izdarītu gana daudz (bet bez stresa, jā, bez sarunām ar kolēģiem, nespējot operatīvi reaģēt uz krīzēm, bet tomēr šo to produktīvi izdarot). Un stundu-pusotru garās pastaigas dienas vidū bija šo dienu miljons un prieks. Visādi citādi tā bija rutīna, kurā var padalīties ar citas sadzīves sīkumiem, bet neko graujošu neizstāstīsi. Var padalīties ar sīkumiem, kas tiem, kas dzīvojuši US, liekas smieklīgi, tiem, kas ne - eksotiski, bet kopumā ir tādi.. ikdienas sīkumi .. Tieši tie, kuru dēļ mēs ceļojam, nevis tikai lasām žurnālus vai skatāmies TV pārraides. Lai redzētu atšķirību un izbaudītu citu rutīnu, paspēlētos citās lomās. (Vajag piemēru? Lai iet! Pie lielveikalā, kurā tirgo gardos steikus un platānas, ir karogmasts, kurā karogs vairumā dienu ir pusmastā. Tas notiek ar štata gubernatora pavēli gadījumos, ja štatā noticis kas bēdīgs - gājis bojā kāds štata darbinieks (ugunsdzēsējs, policists, vai vienkārši "speciālists"). Ir reta diena, kad karogs nebūtu pusmastā, štatā tomēr ir ap 6,5 miljonu iedzīvotāju - katru dienu kāds piedzimst un katru dienu kāds nomirst).
Tieši uz dienvidiem
Šoreiz gan piezemēšanās Bostonā bija tikai kā pārsēšanās punkts tālākiem piedzīvojumiem. Dažas dienas, lai pierastu pie "pareizās" laika zonas, mazliet atslēgtos no darba stresiem, un tad sēstos atkal lidmašīnā. Flocking, mēdz teikt par vietējiem, īpaši - pensionāriem ar RV (kemperiem), kas ziemas sezonā pārvācas uz dienvidiem. Kur ir siltāks (vasarās gan nejēdzīgi karsti, bet štatos tas nozīmē, ka pensionāru RV pārvietojas uz ziemeļiem) un kur it kā ir lētāka dzīvošana (lai gan tirgus arī te ievieš savas korekcijas). Ja ir iespējams strādāt no jebkuras pasaules malas, kāpēc to par ziemeļu algu nedarīt dienvidos? Bet neba es strādāt braucu! Šīs 10 dienas, kas pavadītas Teksasā un ceļā uz to, tika kalendārā iezīmētas kā brīvdienas.
Laikapstākļi gan tika solīti Teksasai netipiski - vēsi un slapji.
Par laikapstākļiem runājot....
Par laiku runājot, ja nav nekā cita prātīga, par ko parunāt. Small talk, kas latviešiem nav pieņemts, nav ierasts kultūrā, ir nesaprotams un svešs (pajautājiet manai draudzenei Annai! Viņa pastāstīs par latviešu small ne-talk Briselē!). Briti spējot runāt par laiku dienām. Mēs nespējam uzturēt sarunu pat ne 10 minūtes, pat, ja jārunā par laiku (atskaitot sūkstīšanos tviterī par to, ka uznākusi svelmainā jūlija nedēļa, vai īslaicīgais ziemas spelgonis).
Tomēr attiecībā uz laikapstākļiem Teksasā, man būtu par ko parunāt. Mammas ilgaicīga kolēģa Aivara Tabūna vārdiem runājot, ir basņa.
Basņa ir par ... it kā par ko pilnīgi nesaistītu, t.i. kādu konferenci. Jo raugi, laikā, kamēr biju San Antonio, šajā vietā notika konference, par kuru man vēlāk izstāstīja, ka tā ir slavena ar savu "bad-weather-karma". Proti, lai vai kur tā notiktu (lai vai cik lieliskos kūrortos pašā sezonas plaukumā) ar laikapstākļiem allaž noies greizi. Bija gan man sen, sen atpakaļ kāds brūtgāns, kas, gaisabalonists būdams, stāstīja: "Jesļi pogoda ņe ļjotnaja, buģem "delaķ pogodu" un tas allaž izdodas. Visu cieņu, parasti arī izdodkas (ak, pēdējās brīvdienas Livigno bija kārtējais pierādījums), bet tai konferencē laikam bija pārāk daudz gudrīšu ar pārāk sliktu karmu, jo normālus (lasi: siltus) laikapstākļus man (man!) izdevās radīt dažas dienas (ak, nabaga aknas!), bet ne jau visu konferences laiku. Demokrātijas trūkums ir pūļa spēks un viņi mani uzvarēja. Pēdējā konferences dienā ārā lija gandrīz ledains lietus (!?!) un es nosalu, bet.... par visu pēc kārtas?
Laikapstākļi gan tika solīti Teksasai netipiski - vēsi un slapji.
Par laikapstākļiem runājot....
Par laiku runājot, ja nav nekā cita prātīga, par ko parunāt. Small talk, kas latviešiem nav pieņemts, nav ierasts kultūrā, ir nesaprotams un svešs (pajautājiet manai draudzenei Annai! Viņa pastāstīs par latviešu small ne-talk Briselē!). Briti spējot runāt par laiku dienām. Mēs nespējam uzturēt sarunu pat ne 10 minūtes, pat, ja jārunā par laiku (atskaitot sūkstīšanos tviterī par to, ka uznākusi svelmainā jūlija nedēļa, vai īslaicīgais ziemas spelgonis).
Tomēr attiecībā uz laikapstākļiem Teksasā, man būtu par ko parunāt. Mammas ilgaicīga kolēģa Aivara Tabūna vārdiem runājot, ir basņa.
Basņa ir par ... it kā par ko pilnīgi nesaistītu, t.i. kādu konferenci. Jo raugi, laikā, kamēr biju San Antonio, šajā vietā notika konference, par kuru man vēlāk izstāstīja, ka tā ir slavena ar savu "bad-weather-karma". Proti, lai vai kur tā notiktu (lai vai cik lieliskos kūrortos pašā sezonas plaukumā) ar laikapstākļiem allaž noies greizi. Bija gan man sen, sen atpakaļ kāds brūtgāns, kas, gaisabalonists būdams, stāstīja: "Jesļi pogoda ņe ļjotnaja, buģem "delaķ pogodu" un tas allaž izdodas. Visu cieņu, parasti arī izdodkas (ak, pēdējās brīvdienas Livigno bija kārtējais pierādījums), bet tai konferencē laikam bija pārāk daudz gudrīšu ar pārāk sliktu karmu, jo normālus (lasi: siltus) laikapstākļus man (man!) izdevās radīt dažas dienas (ak, nabaga aknas!), bet ne jau visu konferences laiku. Demokrātijas trūkums ir pūļa spēks un viņi mani uzvarēja. Pēdējā konferences dienā ārā lija gandrīz ledains lietus (!?!) un es nosalu, bet.... par visu pēc kārtas?
Pirmā pietura: San Antonio
San Antonio - pilsēta, kuru pirms tam pat nezināju - ir septītā lielākā (pēc iedzīvotāju skaita) pilsēta ASV un otra lielākā Teksasā (aiz Hjūstonas; Teksasā vispār viss esot liels... ASV lielāko pilsētu desmitniekā atrodas arī Dalasa). Lidoju turp caur Filadelfiju. Filadelfiju apskatīt neizdevās un labi vien, ka tā - piespiedu ekskursija gandrīz sanāca atpakaļceļā. Bet, pat ja pilsēta varbūt ir interesanta, +7 grādos un lietū tā noteikti neparādītu savu skaistāko seju. Turpceļā gan iztiku bez ekskursijas draudiem un tikai nelieliem piedzīvojumiem.
Filadelfijas lidostā turpceļā nācās uzkavēties mazliet ilgāk nekā plānotās 4 h. Īsi pirms iekāpšanai nozīmētā laika izskanēja paziņojums par "Missing crew member", kuru šobrīd "try to locate"... Varbūt apkalpes loceklis bija aizķēries iepriekš pieminētajā "atpūtas telpā", nezinu, bet kad viņš/ viņa atradās, mēs bijām nokavējuši savu izlidošanas kārtu un tik noslogotā lidotā kā Filadelfija tas nozīmēja apmēram stundu ilgu gaidīšanu rindā pie skrejceļa (mums priekšā esot bijušas ap 40 lidmašīnu...). Rezultātā San Antonio lidmašīna ielidoja vēlā naktī, kad vairs nebija ne prātā ekskursijas vai pilsētas apskate, tikai viesnīcas atrašana, vēdera piepildīšana (fakultatīvi) un iekrišana gultā.
Attiecībā uz vēdera piepildīšanu biju patīkami pārsteigta, ka to tomēr bija iespējams izpildīt un te izlīdzēja diennakts brokastu vieta (ok, izklausās kā oksimorons, bet tā nu tās ir) - iHOP. Vieta, kur visu diennakti pieejamas brokastu pankūkas, olas, bekons un.. T-bone. Pusnaktīgais T-bone (tieši no saldētavas) izpildīja savu funkciju perfekti un es gulēt varēju aiziet pilnu punci (cena? ap 10 usd, teorētiski bija ap 15, bet cipars tika samazināts, jo negribēju nevienas no piedāvātajām piedevām, t.i. pankūkas variet ēst paši). Nu sakiet, kā lai nemīl Teksasu?
Atgriežoties pie lidojumiem (lai par to vairs nerunātu) - atpakaļceļā Filadelfijā pavadīju pavisam īsu laiku... Reiss no SAT bija 7:20, bet kad 4:30 iznācu no dušas, mana telefona ekrānā bija parādījusies ziņa, ko izlasīt bez skaļiem un rupjiem epitetiem bija grūti: reiss kavējas, plānotā izlidošana pārcelta uz 10:00, uz savienoto reisu jūs esat nokavējuši, aicinām sazināties ar aviokompāniju, lai reģistrētos citam lidojumam. Saprotot, ka šādas lietas ērtāk tomēr nokārtot lidostā, ne telefoniski, tomēr nelienu atpakaļ zem segas, bet dodos uz lidostu, jau gara acīm redzot daudzās stundas, ko tur nāksies pavadīt. Pa ceļam, bez lielām cerībām gan, aplikācijā piespiežu podziņas uz rebook un it kā piereģistrējos nākamajam reisam no Filadelfijas. Un beigās izrādās - ļoti veiksmīgi. Jau pēc stundas šis reiss ir pilns (jo lidmašīna ir super maziņa).
Reisa kavēšanās cēloņus publikai paziņo vien tad, kad tas ir pārcelts vispirms uz 11, tad uz 11:30. Izrādās, esot atkal "missing" - šoreiz kāda lidmašīnas detaļa. Nu labi, ka atklāja detaļas neesamību vēl uz zemes... Kad reiss pārceļas uz 11:30, parādās bažas par to, vai iespējams vēl pagūt uz reisu 4:50 no PHL uz BDL. Tomēr tagad reisa nomaiņa vairs nav iespējama. Nokavēšanas gadījumā AA sola apmaksāt viesnīcu un iekārtot reisā 10 no rīta, bet to galīgi negribas. Mājās gribas. Un, izlaižot daudzas detaļa, izdodas mājas tikt. Lidmašīna PHL ielido ap 4, kur kādas 20 minūtes nevienu ārā nelaiž, gaidot atkal kādu zudušu lidostas darbinieku. Kad beidzot durvis atveras, seko trakais skrējiens no B termināļa uz E, ar shuttle busu, kurš kalpo kā VIP taxis (citus pasažierus nesagaidot). Pa termināļiem pārvietojoties jau skriešus, uz lidmašīnu pagūt izdodas un tas ir patiess atvieglojums un prieks - lai arī dažas stundas vēlāk, tomēr nonākt mājās šajā pašā dienā.
Filadelfijas lidostā turpceļā nācās uzkavēties mazliet ilgāk nekā plānotās 4 h. Īsi pirms iekāpšanai nozīmētā laika izskanēja paziņojums par "Missing crew member", kuru šobrīd "try to locate"... Varbūt apkalpes loceklis bija aizķēries iepriekš pieminētajā "atpūtas telpā", nezinu, bet kad viņš/ viņa atradās, mēs bijām nokavējuši savu izlidošanas kārtu un tik noslogotā lidotā kā Filadelfija tas nozīmēja apmēram stundu ilgu gaidīšanu rindā pie skrejceļa (mums priekšā esot bijušas ap 40 lidmašīnu...). Rezultātā San Antonio lidmašīna ielidoja vēlā naktī, kad vairs nebija ne prātā ekskursijas vai pilsētas apskate, tikai viesnīcas atrašana, vēdera piepildīšana (fakultatīvi) un iekrišana gultā.
Attiecībā uz vēdera piepildīšanu biju patīkami pārsteigta, ka to tomēr bija iespējams izpildīt un te izlīdzēja diennakts brokastu vieta (ok, izklausās kā oksimorons, bet tā nu tās ir) - iHOP. Vieta, kur visu diennakti pieejamas brokastu pankūkas, olas, bekons un.. T-bone. Pusnaktīgais T-bone (tieši no saldētavas) izpildīja savu funkciju perfekti un es gulēt varēju aiziet pilnu punci (cena? ap 10 usd, teorētiski bija ap 15, bet cipars tika samazināts, jo negribēju nevienas no piedāvātajām piedevām, t.i. pankūkas variet ēst paši). Nu sakiet, kā lai nemīl Teksasu?
Atgriežoties pie lidojumiem (lai par to vairs nerunātu) - atpakaļceļā Filadelfijā pavadīju pavisam īsu laiku... Reiss no SAT bija 7:20, bet kad 4:30 iznācu no dušas, mana telefona ekrānā bija parādījusies ziņa, ko izlasīt bez skaļiem un rupjiem epitetiem bija grūti: reiss kavējas, plānotā izlidošana pārcelta uz 10:00, uz savienoto reisu jūs esat nokavējuši, aicinām sazināties ar aviokompāniju, lai reģistrētos citam lidojumam. Saprotot, ka šādas lietas ērtāk tomēr nokārtot lidostā, ne telefoniski, tomēr nelienu atpakaļ zem segas, bet dodos uz lidostu, jau gara acīm redzot daudzās stundas, ko tur nāksies pavadīt. Pa ceļam, bez lielām cerībām gan, aplikācijā piespiežu podziņas uz rebook un it kā piereģistrējos nākamajam reisam no Filadelfijas. Un beigās izrādās - ļoti veiksmīgi. Jau pēc stundas šis reiss ir pilns (jo lidmašīna ir super maziņa).
Reisa kavēšanās cēloņus publikai paziņo vien tad, kad tas ir pārcelts vispirms uz 11, tad uz 11:30. Izrādās, esot atkal "missing" - šoreiz kāda lidmašīnas detaļa. Nu labi, ka atklāja detaļas neesamību vēl uz zemes... Kad reiss pārceļas uz 11:30, parādās bažas par to, vai iespējams vēl pagūt uz reisu 4:50 no PHL uz BDL. Tomēr tagad reisa nomaiņa vairs nav iespējama. Nokavēšanas gadījumā AA sola apmaksāt viesnīcu un iekārtot reisā 10 no rīta, bet to galīgi negribas. Mājās gribas. Un, izlaižot daudzas detaļa, izdodas mājas tikt. Lidmašīna PHL ielido ap 4, kur kādas 20 minūtes nevienu ārā nelaiž, gaidot atkal kādu zudušu lidostas darbinieku. Kad beidzot durvis atveras, seko trakais skrējiens no B termināļa uz E, ar shuttle busu, kurš kalpo kā VIP taxis (citus pasažierus nesagaidot). Pa termināļiem pārvietojoties jau skriešus, uz lidmašīnu pagūt izdodas un tas ir patiess atvieglojums un prieks - lai arī dažas stundas vēlāk, tomēr nonākt mājās šajā pašā dienā.
Teksasas ziema
Tiktāl stāsti par ceļu turp un atpakaļ. Ir laiks pievērsties pašam Tekasas piedzīvojumam.
Sākotnējais plāns bija pēc ierašanās piektdienas vakarā, sestdienas rītā doties uz Enchanted Rock park, kas ģeogrāfiski atrodas vienādā attālumā no San Antonio un Ostinas, lai dienu pavadītu patīkamās pastaigās (pastaiga svaigā gaisā labos laikapstākļos man allaž izkonkurēs muzeja vai koncerta apmeklējumu). Bet, kā jau tika pieminēts, laiciņš nelutināja, tāpēc plāns tika mainīts. Tā kā bija jāatgriežas San Antonio svētdienas vakarā, sestdien auto riteņi un stūre pagriezās ziemeļu virzienā, lai ar lokiem nonāktu Ostinā. Lonely Planet ieteica apmeklēt "pasaules BBQ galvaspilsētu" Lokhārdu, turpat netālu ir arī tāda Bastropa - "Most historical small town in Texas". Bet, kā jau zināms, LP ir tāds kārtīgs mārketinga triks. Ja nebūtu skaļo nosaukumu, es teiktu, ka jauka pieredze, bet tik tie apzīmējumi bija pārāk skaļi.
Lokhārdas izslavētais BBQ brisekts bija diezgan treks un sāļš, to nobaudot radās nepārvarama vēlme pēc īsta espresso, ko īsā pastaigā pa miestiņu izdevās atrast. Dzerot trīskāršu espresso, iepazinos ar miesta avīzi, tai skaitā un jo īpaši - sludinājumu sadaļu un vietējās policijas aktivitāšu uzskaitījumu. Galvenokārt risina sadzīves strīdus, kā arī pārved mājās noklīdušus ēzeļus. Teksasas ikdiena, tā sakot.
Sākotnējais plāns bija pēc ierašanās piektdienas vakarā, sestdienas rītā doties uz Enchanted Rock park, kas ģeogrāfiski atrodas vienādā attālumā no San Antonio un Ostinas, lai dienu pavadītu patīkamās pastaigās (pastaiga svaigā gaisā labos laikapstākļos man allaž izkonkurēs muzeja vai koncerta apmeklējumu). Bet, kā jau tika pieminēts, laiciņš nelutināja, tāpēc plāns tika mainīts. Tā kā bija jāatgriežas San Antonio svētdienas vakarā, sestdien auto riteņi un stūre pagriezās ziemeļu virzienā, lai ar lokiem nonāktu Ostinā. Lonely Planet ieteica apmeklēt "pasaules BBQ galvaspilsētu" Lokhārdu, turpat netālu ir arī tāda Bastropa - "Most historical small town in Texas". Bet, kā jau zināms, LP ir tāds kārtīgs mārketinga triks. Ja nebūtu skaļo nosaukumu, es teiktu, ka jauka pieredze, bet tik tie apzīmējumi bija pārāk skaļi.
Lokhārdas izslavētais BBQ brisekts bija diezgan treks un sāļš, to nobaudot radās nepārvarama vēlme pēc īsta espresso, ko īsā pastaigā pa miestiņu izdevās atrast. Dzerot trīskāršu espresso, iepazinos ar miesta avīzi, tai skaitā un jo īpaši - sludinājumu sadaļu un vietējās policijas aktivitāšu uzskaitījumu. Galvenokārt risina sadzīves strīdus, kā arī pārved mājās noklīdušus ēzeļus. Teksasas ikdiena, tā sakot.
Bastropa, savukārt, bija eksotiska. Viena galvenā iela mazliet kā filmās, tāda.. lai arī cilvēku pilna, tomēr vientulīgi skaista. "Župņica" upes krastā, kas skaitījās "jahtklubs", izskatījās pēc grausta, kas tūlīt varētu sabrukt, bet tur iekšā mita kāds vīrelis, kas dzina kandžu (zem kodēta nosaukuma "moonshine"). Tāds runātīgs, kā jau cilvēks, kas visu dienu sēž blakus kandžas aparātam un regulāri pārbauda produkcijas kvalitāti. Pacienāja. Nebija ne vainas. Arī kokeiļi bija tīri labi. Noskaņojums pēc tiem bija tāds mazliet kā mēness apgaismots, atzīstos. Lai izvēdinātos, izlemju par labu izbraukumam pa Bastropai blakus esošo ir state park - pirms vairākiem gadiem gan tas ir pamatīgi nodedzis, tāpēc šobrīd tāds paskarbs skats, bet izbraukums pa to ir patīkams (citāds vismaz).
Un tā, pilnīgi nemanot, jau bija pienākusi pēcpusdiena un bija jāsteidz Ostinas virzienā. Atstāstot lidmašīnā man blakus sēdošās sievietes stāstīto, Ostina ir kā zila demokrātu sala sarkanā republikāņu Teksasā. Var jau būt, ka viņa mazliet pārspīlēja, bet ar savu studentu pilsētas Vibe, ar mūzikas klubiem un kafejnīcām, šai pilsētai tiešām ir savs šarms un tusiņa sajūta. To sestdienas naktī varēja just un izbaudīt. Dzīvība, mūzika, skaņas, ballite... Šī ir īstā vieta Teksasā, kur iedzert margaritas un paballēties!
Mazais stāsts bija arī par viesnīcas pārvaldnieku Ostinā. Tāds vjetnamiešu vīrelis, kurš ar grūtībām spēja sazināties ar savu datoru, un laikā, kamēr dators (ne)darīja to, kas tam bija jādara, viņš stāstīja/ žēlojās, kā mācot angļu valodu un strādāt jauniem vjetnamiešu puišiem, kas iemācās to visu un viņu pamet. Stāstīts tika grūti saprotamā angļu valodā ar briesmīgi daudz kļūdām un traku akcentu, pēc tam ierādot mums .. . jau aizņemtu viesnības istabiņu. Tā arī paliku nesaprotot, ko nu viņš tiem jaunajiem puišiem ir iemācījis....
Otrs mazais stāsts ir par meksikāņu ieskrietuvi, kas atradās blakus viesnīcai. Pēc pastaigas pa Ostinas centru un dažiem mūzikas krogiem un margaritām, nolēmām pārvākties tuvāk viesnīcai (jo pretējā gadījumā kompānijas stūrējošajai daļai margaritas gāja secen). Pilnīgi nejauši ieklīdām meksikāņu ātrās ēdināšanas vietā, kur vēlā sestdienas naktī sākās karaoke pasākums. Ap pusnakti, sēžot šajā vietā, ēdot T-bone (yes, again!) un super asas garneles, un dzerot lētāko (un nebūt ne sliktāko) margaritu, kādu baudīju šī brauciena laikā, sajutos vairāk Meksikā, nekā pirms gada Jukatamas pussalā. Eksotika mēdz atrast negaidītās vietās.
Otrs mazais stāsts ir par meksikāņu ieskrietuvi, kas atradās blakus viesnīcai. Pēc pastaigas pa Ostinas centru un dažiem mūzikas krogiem un margaritām, nolēmām pārvākties tuvāk viesnīcai (jo pretējā gadījumā kompānijas stūrējošajai daļai margaritas gāja secen). Pilnīgi nejauši ieklīdām meksikāņu ātrās ēdināšanas vietā, kur vēlā sestdienas naktī sākās karaoke pasākums. Ap pusnakti, sēžot šajā vietā, ēdot T-bone (yes, again!) un super asas garneles, un dzerot lētāko (un nebūt ne sliktāko) margaritu, kādu baudīju šī brauciena laikā, sajutos vairāk Meksikā, nekā pirms gada Jukatamas pussalā. Eksotika mēdz atrast negaidītās vietās.
San Antonio. Jau pa īstam: Riverwalk
Nākamais rīts Ostinā ir apmācies, tomēr piemērots īstai pastaigai. Vispirms gan brokastīm izmēģinu kārtējo Yelp vai Tripadvisor ieteikto BBQ vietu (ap šo brīdi jau sāku šīm aplikācijām neticēt). Lai arī briskets te nav tik briesmīgi sāļš kā Lokhartā, tas toties ir pasauss. Labi, ka "prime rib" normāls. Pēc brokastīm, pirms atvadīties no Ostinas, vēl jāiziet pastaiga gar upes krastu, ar skatu uz pilsētas skyline. Februāra dzestrumā (ap 15 grādiem varētu būt) upes malu ir okupējuši laimīgie vietējie sportisti. Tā jau ir, ka maijā te vairs nepaskriesi. Tāda mazliet lēna, bet visai skaista pastaiga ar ūdeni, ēkām, pīlēm, skrējējiem un pēc trakas sestdienas atbilstoši mierīgu svētdienas rītu.
Svētdienas pēcpusdienā manam ceļabiedram bija jāatgriežas San Antonio darba darīšanās, tāpēc sēdāmies auto, lai dotos atceļā. Gan ne pa lielo daudzjoslu ceļu, bet pa maziem celiņiem cauri slavenajai Hill County. Žēl, ka pavasaris Teksasā aizkavējies, baumo, ka februāra beigās - marta sākumā te viss ziedot un esot bezgala skaisti. Tomēr bauda acīm bija arī bez ziediem. Līkumotais ceļš cauri pakalniem neļauj aizmigt šoferim un lika sajūsmināti nopūsties pasažierim (t.i. man). Tādi īsti bildējami skati jau nebija (atrunas! atrunas!), ja neskaita kādu dāmu kovboju zābakos, pārbalinātiem matiem, ar sarkanu mustanga kabrioletu.
Bildējamie skati bija pašā San Antonio, kura Riverwalk - apbūvētais pilsētas kanāls - ir viens no štata must-seen highlights. Nu ir skaists, romantisks un foršs, nav vārdam vietas! Brīnišķa pastaigu vieta, kur ieelpot mirkli un izdzīvot to. Svētdienas vakars lutina - gaiss ir silts, smaržo pēc vēja, ūdens un kaut kā netverama, vārdos neizsakāma. Vienā brīdi nolaižu kameru, apstājos zem tilta, aizveru acis un ieelpoju to visu (mans ceļabiedrs šai brīdī mazliet satraukti apjautājas, vai man viss kārtībā). Bet es tikmēr uzņemu un atļauju šim brīdim būt manī, ienākt un palikt, lai tas būtu vēl viens no mirkļiem, kas paliks atmiņā uz ilgu laiku.
Citustarp, ja paēst, Riverwalk nez vai būs īstā vieta. Es gan savu steiku ar skatu uz kanālu dabūju. Cena ir x 3, jo ir skats. Vērtējums Yelp - labi, ja 3. Un tas bija labākais apkaimē. Varbūt labāk pastaigāt, sajust to sajūtu un saglabāt to, un paēst... kaut kur citur, ja vien ļoti, ļoti neesi gatavs riskēt? (Vietā, kur vakariņoju, steiks bija ļoti labs un kokteiļi arī, man paveicās, rēķins gan arī bija lielisks, so paveicās laikam 2kārt. Bet vidējās atsauksmes liek ieteikt iziet baudīgā pastaigā gar kanālu un gardas vakariņas pēc tam pameklēt dažus kvartālus nostāk).
Enchanted Rock park. Tomēr.
Enchanted Rock park bija paredzēts kā sesdienas pārgājiens Teksasas ceļojuma pirmajā dienā, bet izvērtās kā pirmdienas pastaiga ar izbraukumu ar auto man vienai. Un ziniet, tajā bija kaut kas maģiski skaists un vispār lielisks. Kopumā tā auto nomas lieta man šoreiz nevedās - iznomāju ne tajā kompānijā, ne ar tiem apdrošināšanas limitiem un tamlīdzīgi, bet.. labā ziņa ir tāda, ka, ja spēj novērtēt to, kas ir, uz aizmirst sīkas, materiālas dabas nebūšanas, dzīve kļūst vienkāršāka un skaistāka.
Svētdienas vakarā es tiku pati pie sava auto. Jaudīgas Toyota mašīnītes, kas nākamajā dienā ar 90 jūdžu ātrumu stundā mani aizvizināja pāri vai pus štatam uz Freriksburgu un tad - pa līkumotiem ceļiem cauri Hill County - uz pieminēto nacionālo parku. Tāds traks izbraukums pa līkumotiem celiņiem (ticēsiet, ka stūrēju nevis bildēju?!, bet kaifoju no katra līkuma, patiesi!)
Svētdienas vakarā es tiku pati pie sava auto. Jaudīgas Toyota mašīnītes, kas nākamajā dienā ar 90 jūdžu ātrumu stundā mani aizvizināja pāri vai pus štatam uz Freriksburgu un tad - pa līkumotiem ceļiem cauri Hill County - uz pieminēto nacionālo parku. Tāds traks izbraukums pa līkumotiem celiņiem (ticēsiet, ka stūrēju nevis bildēju?!, bet kaifoju no katra līkuma, patiesi!)
Pats parks.. it kā nekas īpašs, bet gluži kā katrā "neīpašā" vietā, atveras savi brīnumi. Un es nerunāju par vēju, kas neļāva man nomainīt objektīvus kalna virsotnē, vai kaktusa dzeloņiem, ko no šortiem un dupsīša ārā lasīju divas dienas. Bija vienkārši skati, ko redzēja visi, un tad vēl tie skati vietās, uz kurām visi neaizgāja. Un jā, es objektīvus mainīju, šķiet, 5 vai 6 reizes, lai atrastu labāko lenķi, labāko gaismu, labāko skatu, lai... uztaisītu tieši vienu bildi, kura man patiešām patika.
Ok, bija jau vēl dažas bildes... (ne velti tie objektīvi, filtri, atvērumi...)
Starpbrīdis
Lai arī vakaru pēc izbraukuma pa Teksasas līkumotajiem ceļiem un skaisto parku pavadīju ar Napas ielejas Mumm ledusspainītī uz viesnīcas balkona, baudot silto laiku un auklējot dienas saulē apdegušos pleciņus, rīts atausa lietains. It kā ne vēss, gluži pretēji, tāds mazliet tropisks - silts un mitrs. Tomēr uz pastaigām brīvā dabā tas nevilināja. Tāpēc nav stāstu par citiem parkiem vai skaistām vietām un mēs atgriežamies pie sadzīves stāstiem.
Tātad tajā tūrista rītā, nu tajā, kad pamodos glītā viesnīcā ar minimālu dienas plānu galvā, jaudīga auto atslēgām pie rokas un bez kafijas, samiegojusies izpētīju Yelp un Tripadvisor, lai tiktu pie brokastīm. Neko jēdzīgu šī aplikācijas piedāvāt nespēja. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu: dēļ tā muļķīgā iemesla, ka šī diena, lai arī manā kalendārā pirmdiena, izrādījās brīvdiena - President's Day, kad liela daļa ēstuvju ir slēgtas.
Tāpēc brokastis es dabūju klasiskā amerikāņu/ teksasas dainerī. Kas strādā 24/7, un kur apgreidojos no "honey" to "sweetheart" pusstundas laikā, kas ietvēra apmēram septiņus americano refilus (pielīdzināmi pusotram espresso kofeīna ziņā) un četras bekona porcijas. Dainera apkalpotāju vidējais vecums - krietni virs 50. Apmeklētāju diapazons tik dažāds, ka romāni atpūšas, ja vien ir kaut mazliet iztēles. Lēni nosēžu tur stundu, kaut kā atmosfēra neļauj steigties, ne tajā brīdī.
Diena gan turpinās ātrāk: ar braukāšanos ar ātrumu 90 jūdžu stundā pa Teksasas lielceļiem (labi, ka te par speeding nearestē, pretēji Konektikutai) un tad pa mazceļiem (kas bija skaisti), apmeklējot pieminēto parciņu, kā arī Prezidenta dienu ignorējošu steikhausu (kad trešais Yelp piedāvātais BBQ bija slēgts, es šai aplikācijai jau pārstāju uzticēties).
Neskatoties uz minēto, arī nākamajā rītā palīdzībai brokastu vietas atrašanā es vērsos pie Yelp. Izdzērusi lēnu, garu un stipru kafiju viesnīcas Starbucks, es vēlākām brokastīm vietu atradu tādā Blanco BBQ. Izrādījās riktīgi gaumīga vietiņa, tāds vidusmēra BBQ, bet visai kvalitatīvs. Te pasūtījuma pieņēmējs, kā pirmais šodien, apjautājās, no kurienes esmu. I made his day, jo biju pirmā no Latvijas, ko viņš jelkad saticis. Pēc tam outletā Ralf Lauren veikala pārdevējs teicās ieguglēt, lai noskaidrotu, kur Latvija atrodas. Kad man vakarpusē, pērkot kārējo Mumm, pārdevējs pajautāja "Where this accent is coming from?" es jau gandrīz apvainojos. Vai tas ir tik jocīgs, jautāju? ."No, it is actually cute!" skanēja atbilde.
So, lai vai cik pelēka būtu šī tveicīgi lietainā diena, tā deva savu prieku un krāsas, un tik nopietna šopingterapija kā Teksasas zābaku iepirkšana par 200+ euro pārī, man nebija nepieciešama; but yes, you can get them in any color!
Tātad tajā tūrista rītā, nu tajā, kad pamodos glītā viesnīcā ar minimālu dienas plānu galvā, jaudīga auto atslēgām pie rokas un bez kafijas, samiegojusies izpētīju Yelp un Tripadvisor, lai tiktu pie brokastīm. Neko jēdzīgu šī aplikācijas piedāvāt nespēja. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu: dēļ tā muļķīgā iemesla, ka šī diena, lai arī manā kalendārā pirmdiena, izrādījās brīvdiena - President's Day, kad liela daļa ēstuvju ir slēgtas.
Tāpēc brokastis es dabūju klasiskā amerikāņu/ teksasas dainerī. Kas strādā 24/7, un kur apgreidojos no "honey" to "sweetheart" pusstundas laikā, kas ietvēra apmēram septiņus americano refilus (pielīdzināmi pusotram espresso kofeīna ziņā) un četras bekona porcijas. Dainera apkalpotāju vidējais vecums - krietni virs 50. Apmeklētāju diapazons tik dažāds, ka romāni atpūšas, ja vien ir kaut mazliet iztēles. Lēni nosēžu tur stundu, kaut kā atmosfēra neļauj steigties, ne tajā brīdī.
Diena gan turpinās ātrāk: ar braukāšanos ar ātrumu 90 jūdžu stundā pa Teksasas lielceļiem (labi, ka te par speeding nearestē, pretēji Konektikutai) un tad pa mazceļiem (kas bija skaisti), apmeklējot pieminēto parciņu, kā arī Prezidenta dienu ignorējošu steikhausu (kad trešais Yelp piedāvātais BBQ bija slēgts, es šai aplikācijai jau pārstāju uzticēties).
Neskatoties uz minēto, arī nākamajā rītā palīdzībai brokastu vietas atrašanā es vērsos pie Yelp. Izdzērusi lēnu, garu un stipru kafiju viesnīcas Starbucks, es vēlākām brokastīm vietu atradu tādā Blanco BBQ. Izrādījās riktīgi gaumīga vietiņa, tāds vidusmēra BBQ, bet visai kvalitatīvs. Te pasūtījuma pieņēmējs, kā pirmais šodien, apjautājās, no kurienes esmu. I made his day, jo biju pirmā no Latvijas, ko viņš jelkad saticis. Pēc tam outletā Ralf Lauren veikala pārdevējs teicās ieguglēt, lai noskaidrotu, kur Latvija atrodas. Kad man vakarpusē, pērkot kārējo Mumm, pārdevējs pajautāja "Where this accent is coming from?" es jau gandrīz apvainojos. Vai tas ir tik jocīgs, jautāju? ."No, it is actually cute!" skanēja atbilde.
So, lai vai cik pelēka būtu šī tveicīgi lietainā diena, tā deva savu prieku un krāsas, un tik nopietna šopingterapija kā Teksasas zābaku iepirkšana par 200+ euro pārī, man nebija nepieciešama; but yes, you can get them in any color!
Virzienā uz Big Bend
Jau vairkkārtīgi esmu pieminējusi leģendāro tekstu, ka Teksasā viss ir liels... Pat ceļamalās uzraksti - "Texas size rooms" - par kaut ko liecina. Bet lieli te ir arī attālumi. Gan līdz tuvējam outletam vai parkam, gan.. līdz Big Bend nacionālajam parkam.
Teksasā ir daudz parku. State parks. National parks. Tādi, kas ir taciņa ap strautiņu. Un tādi, no kuriem elpa aizraujas. Big Bend pieder pie pēdējiem.
Kad trešdienas pusdienlaikā San Antonio lidostā nodevu savu auto, i prātā neienāca, ka waze paziņos, ka līdz Big Bend Meksikas pierobežā ir jābrauc... 8 stundas! Īpatnēji, bet google maps vienlaikus ziņoja, ka šim ceļam būšot nepieciešamas vien 6:30h. 700 km gan jebkurā gadījumā. Dīvainākais bija, ka katra no navigācijām piedāvāja savu maršrutu un, waze ieliekot google piedāvāto, cipars uzskrēja līdz 9:30... 3 Stundu starpība?! Kas ar to ceļu ir noticis, bija mūsu jautājums!
Ceļš turp bija īpatnēji skaists, ar daudzām pieturas vietām, brokastošanu, pusdienošanu, kafijas dzeršanu visdīvainākajos ceļmalas krodziņos un kafejnīcās. Ieskaitot kādu Yelp saslavētu krodziņu, kurā es palūdzu atnest man "extra strong coffee", jo espresso viņiem nebija. Puisis pieteicās uztaisīt "dubultstipro" un atnesa.. zeķūdeni. Nez, kāds bija "1x stiprais"? Minētā vieta gan bija tāds mama-style-lunch, bet arī tāda eksotika, iespējams, ir šādā ceļojumā nepieciešama?
Atceroties tagad, jau pēc pāris nedēļām, visus ceļmalas iespaidus, man rodas grūtības tos aprakstīt... tie bija tik dažādi! Tā laikam ir kļūda - nerakstīt uzreiz, esot uz vietas, bet mēģināt to visu atcerēties vēlāk. Bet šis brauciens bija tik intensīvs, ka laika vakarā pasēdēt ar datoru nebija. Tā kā neviens jau, domājams, man pa pēdām nesekos, un tos pašus krogus un vietas nemeklēs, varu bez nosaukumiem un konkrētām vietām stāstīt. Sajūtu līmenī tas brauciens Turp, uz Big Bend, bija garš... to īsinājām ar kafijām (kas vairumā gadījumu bija ļoti ūdeņainas americano, neskatoties uz dažādiem it kā uzrunājošiem nosaukumiem Yelpā un Tripadvisorā) un pusdienām un vakariņām.
Ēšana notika divas reizes. Pirmā bija jau pieminētās "mom-style" pusdienas, otrā bija "family steak house", ko pamanījām netālu no pārtikas veikala Fort Stockton. Šī pilsētele bija viena no pēdējām apdzīvotajām vietām pirms parka, arī vakars jau bija krietni pavēls, tāpēc sapratām, ka vajadzētu ne vien sagādāt kādus krājumus (ūdens, vīns, uzkodas pārgājienam), bet arī uzēst. Pirmais plāna punkts bija general store vai groceries, un jau to atrast nebija viegli. Google map aizveda uz slēgtu Dollar Tree, tam sekoja kaut kas tikpat mazs un briesmīgs, bet atvērts. Labā ziņa: šajā bodītē vietējie sniedza padomu, ka jūdzes attālumā ir Lowe, kas šeit izpaudās kā normāls pārtikas veikals. Iepirkuši tuvākajai dienai nepieciešamo iztikas minimumu, puisim pie kases jautājām, kā tur ir ar to pretī esošo Steak house - vai ir labs? Puisis sāka runāt ilgi un gari un ļoooooti izteiktā teksasiešu akcentā (y'all laikam bija vienīgais, ko no tā sapratu). Kad monologs bija beidzies (no tā nojautu tikai, ka steak house puisis nav bijis, jo īpašnieki esot dīvaini - tas ir atvērts tikai dažas stundas dienā, bet ne visu dienu), pagriezos pret savu ceļabiedru, kura angļu valodas zināšanas ir daudz, daudz labākas nekā manējās, bet arī viņš nespēja atstāstīt, ko puisis pēdējo piecu minūšu laikā ir mēģinājis mums pavēstīt.
Family steak house bija vaļā. Vizuālais iespaids - šķiet, dziļos Krievijas austrumos arī aizraujas ar sienu gleznojumiem tādās paprastās lauku ēstuvēs. Nu tieši tā tur arī izskatījās. Bet cenas bija kā kārtīgā krogā. Ēdiens: normāls, bet nekas tāds, no kā es ģībtu. Godīgi pabaroja, bet ne vairāk.
Teksasā ir daudz parku. State parks. National parks. Tādi, kas ir taciņa ap strautiņu. Un tādi, no kuriem elpa aizraujas. Big Bend pieder pie pēdējiem.
Kad trešdienas pusdienlaikā San Antonio lidostā nodevu savu auto, i prātā neienāca, ka waze paziņos, ka līdz Big Bend Meksikas pierobežā ir jābrauc... 8 stundas! Īpatnēji, bet google maps vienlaikus ziņoja, ka šim ceļam būšot nepieciešamas vien 6:30h. 700 km gan jebkurā gadījumā. Dīvainākais bija, ka katra no navigācijām piedāvāja savu maršrutu un, waze ieliekot google piedāvāto, cipars uzskrēja līdz 9:30... 3 Stundu starpība?! Kas ar to ceļu ir noticis, bija mūsu jautājums!
Ceļš turp bija īpatnēji skaists, ar daudzām pieturas vietām, brokastošanu, pusdienošanu, kafijas dzeršanu visdīvainākajos ceļmalas krodziņos un kafejnīcās. Ieskaitot kādu Yelp saslavētu krodziņu, kurā es palūdzu atnest man "extra strong coffee", jo espresso viņiem nebija. Puisis pieteicās uztaisīt "dubultstipro" un atnesa.. zeķūdeni. Nez, kāds bija "1x stiprais"? Minētā vieta gan bija tāds mama-style-lunch, bet arī tāda eksotika, iespējams, ir šādā ceļojumā nepieciešama?
Atceroties tagad, jau pēc pāris nedēļām, visus ceļmalas iespaidus, man rodas grūtības tos aprakstīt... tie bija tik dažādi! Tā laikam ir kļūda - nerakstīt uzreiz, esot uz vietas, bet mēģināt to visu atcerēties vēlāk. Bet šis brauciens bija tik intensīvs, ka laika vakarā pasēdēt ar datoru nebija. Tā kā neviens jau, domājams, man pa pēdām nesekos, un tos pašus krogus un vietas nemeklēs, varu bez nosaukumiem un konkrētām vietām stāstīt. Sajūtu līmenī tas brauciens Turp, uz Big Bend, bija garš... to īsinājām ar kafijām (kas vairumā gadījumu bija ļoti ūdeņainas americano, neskatoties uz dažādiem it kā uzrunājošiem nosaukumiem Yelpā un Tripadvisorā) un pusdienām un vakariņām.
Ēšana notika divas reizes. Pirmā bija jau pieminētās "mom-style" pusdienas, otrā bija "family steak house", ko pamanījām netālu no pārtikas veikala Fort Stockton. Šī pilsētele bija viena no pēdējām apdzīvotajām vietām pirms parka, arī vakars jau bija krietni pavēls, tāpēc sapratām, ka vajadzētu ne vien sagādāt kādus krājumus (ūdens, vīns, uzkodas pārgājienam), bet arī uzēst. Pirmais plāna punkts bija general store vai groceries, un jau to atrast nebija viegli. Google map aizveda uz slēgtu Dollar Tree, tam sekoja kaut kas tikpat mazs un briesmīgs, bet atvērts. Labā ziņa: šajā bodītē vietējie sniedza padomu, ka jūdzes attālumā ir Lowe, kas šeit izpaudās kā normāls pārtikas veikals. Iepirkuši tuvākajai dienai nepieciešamo iztikas minimumu, puisim pie kases jautājām, kā tur ir ar to pretī esošo Steak house - vai ir labs? Puisis sāka runāt ilgi un gari un ļoooooti izteiktā teksasiešu akcentā (y'all laikam bija vienīgais, ko no tā sapratu). Kad monologs bija beidzies (no tā nojautu tikai, ka steak house puisis nav bijis, jo īpašnieki esot dīvaini - tas ir atvērts tikai dažas stundas dienā, bet ne visu dienu), pagriezos pret savu ceļabiedru, kura angļu valodas zināšanas ir daudz, daudz labākas nekā manējās, bet arī viņš nespēja atstāstīt, ko puisis pēdējo piecu minūšu laikā ir mēģinājis mums pavēstīt.
Family steak house bija vaļā. Vizuālais iespaids - šķiet, dziļos Krievijas austrumos arī aizraujas ar sienu gleznojumiem tādās paprastās lauku ēstuvēs. Nu tieši tā tur arī izskatījās. Bet cenas bija kā kārtīgā krogā. Ēdiens: normāls, bet nekas tāds, no kā es ģībtu. Godīgi pabaroja, bet ne vairāk.
|
Tomēr gluži bez pievienotās vērtības vakariņas nebija. Izmantojām iespēju vietējiem pajautāt, vai ceļš, kuru mums ieteica izvēlēties Google Maps, ir labs, drošs, izbraucams. Visi kā viens ieteica mums to izvēlēties, tad nu jau ar daudz mierīgāku sirdi sēdāmies auto, lai nobrauktu pēdējās 150 jūdzes līdz Rančo, kur mums rezervētas nakstmājas.
Viss ceļš ir gluds, plats un labi braucams, ar atļauto ātrumu pat 70 jūdzes stundā, tāpēc ceļā īpaši ilgāk kā 2 stundas nepavadījām. Tikai pēdējie kilometri līdz rančo jābrauc pa zemes ceļu, bet tie tiešām ir daži kilometri. Wazes dīvainības izskaidrot varējām tikai ar tīkla neesamību- īsi pēc Alpinas pārklājums izbeidzās vispār un es telefona sakarus atguvu tikai pēc dažām dienām, šajā pašā vietā. Pirms izbeidzās tīkla pārklājums, googlei paguvu uzdot vēl pēdējo jautājumu: ko nozīmē "Adopt a highway?". Šādu uzrakstu biju pamanījusi jau iepriekš, sākumā to izlasot kā "adapt to a highway" (whatever that means). Tomēr šajā ceļojuma posmā noskaidroju, ka kopš sešdesmitajiem gadiem ASV ir tāda programma, kas ļauj "adoptēt" lielceļa gabaliņu (parasti - 2 jūdžu garumā), kas nozīmē rūpes par šī gabaliņa uzturēšanu kārtībā un tīrībā. Dažos štatos programma saucas "sponsor a highway", t.i. ziedot naudu ceļa uzturēšanai, bet "adoptēšana" nozīmē regulāru tīrīšanu it kā paša spēkiem. Šo programmu izmanto gan vietējās NVO, gan arī ģimenes (reklāma, ja vēlies kandidēt uz kādu pašvaldības amatu, piemēram). "Adoptētāja" vārds parādās lielceļa malā uz mazas norādītes, - katrs garāmbraucējs zina, ka par konkrēto ceļa posmu rūpējas, piemēram, Milleru ģimene. Terlingas Rančo ieradāmies jau dziļā naktī, tumsā atradām savu istabiņu un aizmigām zem zvaigžņotām debesīm, kaut kur tuksneša vidū. |
Brīdis, kad saproti, ka laime pastāv: Big Bend
Big Bend nacionālajā parkā pavadīju divas pilnas dienas, it kā neredzēju daudz, bet katrs mirklis tajā bija kas īpašs. Tas bija skaisti, sirdi aizgrābjoši lieliski un vispār .. vārdos neizsakāmi. Šādā tuksnesī nekad nebiju līdz šim bijusi (stipri jāpiedomā, vai vispār esmu bijusi kādā tuksnesī). Tas bija atšķirīgi no visa jebkad iepriekš redzētā un sakot, ka man ļoti patika, es nepasaku neko. Es to centos uzņemt līdz pat kaulu smadzenēm, pateicīga par to, ka tāda iespēja dzīvē ir dota - te būt.
Big Bend atrodas Teksasā, bet jau pie pašas Meksikas robežas. Parka apmeklētāji var palikt pa nakti pašā parkā (vietas jārezervē vismaz gadu iepriekš), vai kādā no netālu esošajām pilsētiņām - Maratonā vai Terlingā. Mēs nakšņojām savas 30 jūdzes vēl no Terlingas, tā ka līdz parkam (un takām) no rīta bija krietns brauciens, bet tas bija būtu nogurdinoši, ja te dzīvotu nedēļu, nevis 2 dienas, kad katrs ceļa līkums joprojām liek aizrauties elpai.
Big Bend atrodas Teksasā, bet jau pie pašas Meksikas robežas. Parka apmeklētāji var palikt pa nakti pašā parkā (vietas jārezervē vismaz gadu iepriekš), vai kādā no netālu esošajām pilsētiņām - Maratonā vai Terlingā. Mēs nakšņojām savas 30 jūdzes vēl no Terlingas, tā ka līdz parkam (un takām) no rīta bija krietns brauciens, bet tas bija būtu nogurdinoši, ja te dzīvotu nedēļu, nevis 2 dienas, kad katrs ceļa līkums joprojām liek aizrauties elpai.
Lonely Planet, aprakstot iespējamās aktivitātes parkā, min scenic drives, mountain hikes, desert hikes un riverside hikes. Īpašos scenic drives neizmēģinājām (lai gan jebkurš brauciens tur ir gana "scenic"), bet mountain un desert hikes plāni man bija. Skaidri zināju, ka gribu iziet slaveno South Rim - tādu apmēram 14 jūdžu lokveida maršrutu. Pirmajā dienā, kad parka informācijas centrā ieradāmies jau pēc 10 no rīta, vietējie reindžeri silti ieteica ierasties rīt ap 7 no rīta, lai šo gājienu uzsāktu. Un, tā kā nākamajā rītā 8 no rīta tur biju un taku izgāju, saku, ka padoms bija vietā. Arī izejot 11 ir iespējams maršrutu iziet - tie ir ne visai stāvi un ne visai gŗuti 25 km, bet - šis ceļš ir pārāk skaists, lai steigtos. Un - daudz foršāk ir stāvāko kāpienu veikt agŗā rītā, kad šī kalna nogāze ir ēnā.
Tieši tāpēc pirmajā dienā, sekojot vietējo padomam, paņēmām vienkāršu pārgājienu dažām stundām. Nekas sevišķs, tā salīdzinot ar vēlāk redzēto, bet jauks gan. Vienīgais "uzmetiens" - ceļš sākumā ved lejup, bet atceļš ir uz augšu. Saucās tas "Window's trail" - pārgājiens līdz "logam" uz plašumiem aiz kalniem.
Kaut kur atceļā (pulkstenis rādīja vēl knapi pēc pusdienlaika), manam ceļabiedram radās doma, ka viņš gribētu iziet kādu loku pa tuksnesi. Nu tā kā man Lonely Planetā bija ielikta norāde uz īsu tuksneša hike, kas pie tam atradās pavisam netālu, šo ideju uzņēmu ar sajūsmu. Pēcpusdienu turpinājām ar Grapevine trail - 2.2 jūdžu garu pastaigu pa tuksneša malu. Pilnīgi citāds gājiens un, atzīšos, man tas patika daudz labāk par dienas pirmajā daļā veikto gājienu (netipiskāks? neredzētāks?)
|
|
|
Vakariņas paēduši vietā, kas Terlingā no 5 iespējamām ēstuvēm Yelp un Tripadvisor bija izpelnījusies 1. vietas statusu (briskets bija lielisks un dabūju extra lielāku gaļas porciju, atsakoties no piedevām), laicīgi devāmies pie miera, lai no rīta celtos jau pēc 5 - un agri, agri sāktu ceļu ap South Rim. (Pie sevis ļauni nosmējām, ka šoreiz mēs kaitināsim kaimiņus - iepriekšējā rītā agrie putniņi bija viņi un 6 no rīta dzirdējām katru vārdu, ko viņi klusītēm pārmija, ceļā taisoties. Lai nu kas, bet par skaņas izolāciju rančo istabiņās neviens īpaši parūpējies nebija.)
Terlinga, kas Lonely Planet vēl aprakstīta kā Gost Town, ticiet man, drīz tāda vairs nebūs. Jau šobrīd tur sekmīgi attīstās gan ēdināšanas, gan izmitināšanas bizness. Ceļmalās parādās RV parks, kas arī nodrošina pastāvīgu pensionāru plūsmu. Tik skaistai vietai - nav brīnums. Lai arī tā atrodas it kā pilnīgas nekurienes vidū, paredzams, ka ilgi tā "nekuriene" nesaglabāsies. Un, kas zina, jau pēc dažiem gadiem te pat telefona tīkla pārklājums būs. Un viesi no Latvijas.
Šobrīd, izskatās, es te no Latvijas biju pirmā. Kā es to zinu? Jo nākamajā dienā, pēc 25 km pastaigas pa South Rim, vakariņas ēdu 2. vietas statusu ieguvušajā ceļmalas BBQ. No malas tas izskatījās visai nekāds, bet ēdiens bija labs (pieņemu, ka mana sliktā dūša pēc šīs vietas apmeklējuma bija sagadīšanās), un šai vietai bija arī viesu grāmata, kuru izlasīju no viena vāka līdz otram, uzzinot, ka te pabijuši daži jaunzēlandieši, viens brazīlis, pārītis francūžu, 2 vācu un 2 itāļu pārīši, daži ķīnieši, bet neviens pats no Latvijas, Baltijas vai pat Baltijas jūras reģiona.
Terlinga, kas Lonely Planet vēl aprakstīta kā Gost Town, ticiet man, drīz tāda vairs nebūs. Jau šobrīd tur sekmīgi attīstās gan ēdināšanas, gan izmitināšanas bizness. Ceļmalās parādās RV parks, kas arī nodrošina pastāvīgu pensionāru plūsmu. Tik skaistai vietai - nav brīnums. Lai arī tā atrodas it kā pilnīgas nekurienes vidū, paredzams, ka ilgi tā "nekuriene" nesaglabāsies. Un, kas zina, jau pēc dažiem gadiem te pat telefona tīkla pārklājums būs. Un viesi no Latvijas.
Šobrīd, izskatās, es te no Latvijas biju pirmā. Kā es to zinu? Jo nākamajā dienā, pēc 25 km pastaigas pa South Rim, vakariņas ēdu 2. vietas statusu ieguvušajā ceļmalas BBQ. No malas tas izskatījās visai nekāds, bet ēdiens bija labs (pieņemu, ka mana sliktā dūša pēc šīs vietas apmeklējuma bija sagadīšanās), un šai vietai bija arī viesu grāmata, kuru izlasīju no viena vāka līdz otram, uzzinot, ka te pabijuši daži jaunzēlandieši, viens brazīlis, pārītis francūžu, 2 vācu un 2 itāļu pārīši, daži ķīnieši, bet neviens pats no Latvijas, Baltijas vai pat Baltijas jūras reģiona.
Tomēr iespaidīgākais šajā ceļojumā laikam bija it kā nevilšus jau vairākkārtīgi pieminētā South Rim... nu tāda 14 jūdžu, bet beigās - 25 km pastaiga pa kalniem, kuras spilgtākais mirklis ir nonākšana kā nekurienes malā. Kur aizcērtas elpa un gribas palikt un sēdēt un uzsūkt šo visu. To, ko nevienā bildē nekad piefiksēt nebūs iespējams. Kad braucu no turienes prom, vienkārši sēdēju mašīnā un priecājos par to, ka šajā dzīves posmā, kad iet visādi, nu gluži kā pa amerikāņu kalniņiem - pa kalniem un pa lejām, ir šāds brīdis, kad, skaļi runājot, ir laimīgi. Tā iekšēji klusi sirds plīst pušu, cik skaisti var būt. Check.
Back to reality
Racionāli domājot, ceļā uz Big Bend es pavadīju 4 dienas. 2 dienas lidojumos un 2 dienas ceļā auto. Bet tās 2 dienas parkā neaizmirsīšu ilgi, par to esmu pilnīgi droša.
Atpakaļceļš kaut kā likās īsāks - ar braucienu pa vientulīgu šoseju cauri tuksnesim (šoreiz gaismā), ar brokastīm Alpinē (vietā, kur deva izcilu kafiju, nebija bekona; vietā, kur bija piesolīts bekons, nebija nekā, bet bija daineris, kurā atradās amerikāņu garā kafija un bekons, un saule ārā sildīja, un viss bija labi).
Atpakaļceļš kaut kā likās īsāks - ar braucienu pa vientulīgu šoseju cauri tuksnesim (šoreiz gaismā), ar brokastīm Alpinē (vietā, kur deva izcilu kafiju, nebija bekona; vietā, kur bija piesolīts bekons, nebija nekā, bet bija daineris, kurā atradās amerikāņu garā kafija un bekons, un saule ārā sildīja, un viss bija labi).
Un tā kaut kā laiski un mierīgi līdz tam San Antonio tajā dienā izdevās tikt. Laicīgi ierodoties motelī vēl pagūstam atrast pieklājīgu vakariņu vietu (žēl, Brazīļu steikhouse ar all-you-can-eat ir pārpildīts, paliekam Blancos BBQ, kur tieku uzņemta jau gandrīz kā pastāvīgais viesis), lai pēc dažām vakara margaritām godīgi atgrieztos viesnīcā. Nu jā, no rīta jāceļas ap 4, jo reiss ir 7:20.
Stāstu par atgriešanos jau izstāstīju - kā reiss no 7:20 pārcēlās uz 10:00, tad 11:00, tad 11:30. Arī to, ka ekskursiju uz Filadelfiju izdevās atlikt. Neatzīmēju tikai, ka laiku no 5:30 līdz 6:30 rītā pavadīju netālu no lidostas esošajā iHOP (jo, kad lidostas darbinieki apstiprināja, ka esmu veiksmīgi reģistrējusies nākamajam reisam no Filadelfijas, ielecu uberī un devos pabrokastot vēl ārpus lidostas teritorijas - lidostas lēnām sāk izraisīt klaustrofobiskas sajūtas, nevis prieku. Atpakaļ uz lidostu devos, izmantojot Lyft - aplikāciju, kas līdzīga Uber, bet Latvija vēl nav zināma, bet kurā cenas bija vēl patīkamākas. Tā ka mums vēl ir kur augt).
Beigbeigās Hedlijā nolaidos vien dažas stundas vēlāk, nekā sākumā tika plānots. Nav gan svētdienas pēcpusdiena, bet jau pievakare, bet esmu patiesi laimīga, ka ir izdevies nonākt galā jau šodien (pretēji iespējai nakšņot Filadelfijā). Ir jauki vakariņot mājās un atkrist ierastā, mīkstā gultiņā, kamēr gatavojas steiks vēl pagūstot netīrās drēbes samest veļas mašīnā un sajusties... atbraukušai, ne vairs mūžīgajā viesnīcu tranzītā. Ieejot dušā mājās, izpūšot matus ar fēnu, kas mājās, ielienot mājas kleitā, pēkšņi spogulī atpazinu pati sevi, ne cauri lidostām un ceļmalām izvazājušos sagurušu tūristu.
Stāstu par atgriešanos jau izstāstīju - kā reiss no 7:20 pārcēlās uz 10:00, tad 11:00, tad 11:30. Arī to, ka ekskursiju uz Filadelfiju izdevās atlikt. Neatzīmēju tikai, ka laiku no 5:30 līdz 6:30 rītā pavadīju netālu no lidostas esošajā iHOP (jo, kad lidostas darbinieki apstiprināja, ka esmu veiksmīgi reģistrējusies nākamajam reisam no Filadelfijas, ielecu uberī un devos pabrokastot vēl ārpus lidostas teritorijas - lidostas lēnām sāk izraisīt klaustrofobiskas sajūtas, nevis prieku. Atpakaļ uz lidostu devos, izmantojot Lyft - aplikāciju, kas līdzīga Uber, bet Latvija vēl nav zināma, bet kurā cenas bija vēl patīkamākas. Tā ka mums vēl ir kur augt).
Beigbeigās Hedlijā nolaidos vien dažas stundas vēlāk, nekā sākumā tika plānots. Nav gan svētdienas pēcpusdiena, bet jau pievakare, bet esmu patiesi laimīga, ka ir izdevies nonākt galā jau šodien (pretēji iespējai nakšņot Filadelfijā). Ir jauki vakariņot mājās un atkrist ierastā, mīkstā gultiņā, kamēr gatavojas steiks vēl pagūstot netīrās drēbes samest veļas mašīnā un sajusties... atbraukušai, ne vairs mūžīgajā viesnīcu tranzītā. Ieejot dušā mājās, izpūšot matus ar fēnu, kas mājās, ielienot mājas kleitā, pēkšņi spogulī atpazinu pati sevi, ne cauri lidostām un ceļmalām izvazājušos sagurušu tūristu.
Tālākais jau atkal ir rutīna. Neskaitot pirmdienu, kas paiet strādājot galvu nepacēlušai. Otrdien nolemju tomēr ieturēt pauzīti un vismaz pusotru dienu (otrdienas pēcpusdienu un trešdienu) pavadīt laiski. Man par prieku Masačusetsā ieslēdz pavasari. Trešdienas rītā izlienu uz terases ar kafijas krūzi un saprotu, ka varu sēdēt vienā kleitiņā. Lieliski! Pastaigas pa apkārtni, mazliet izvēdinot galvu un mazliet atkal atvadoties no jau ierastām takām. Un atkal paliek neizdarītas un nepagūtas lietas - Barnes& Nobles vienu no grāmatām pasūtīt nepagūst, vel vienu pasūtīt vienkārši aizmirstu. Dāvanu un pasūtījumu iepirkšana. Tāds gandrīz vai skrējiens sanāk. Kura vidū mēģinu apskatīties apkārt un pamanīt, novērtēt, lai gan šoreiz kaut kā sajūta pavisam īpatnēja un grūti aprakstāma - tajā atgriešanās mājās sajūta mijas ar ierastu soļu īstenošanu. Jaunums izrādās vien pastmarku pirkšana no automāta, kas pats par sevi nebūtu nekas, ja vien izdrukātās pastmarkas nebūtu puses skatu kartītes izmērā (tā aizklājot daļu no jau uzrakstītajiem vēlējumiem). Citustarp, 2 no trim kartītēm no US atnāca ātri, trešo vēl gaidu...
Noslēdzot šo aprakstu laikam jāpiemin, ka esmu veiksiniece, ka spēju atgriezties Eiropā bez piedzīvojumiem. Dažas stundas pēc tam, kad izlidoju no Bostonas lidostas, sākās vētra un izejošie reisi masveidā tika atcelti. Vētra turpinājās vairākas dienas, applūdinot gan Bostonu, gan vēl citas piekrastes pilsētas, no Virdžīnijas līdz Menai. Lai arī dzīvoties par ASV man patīk un jūtos te labi, tomēr ir prieks, ka ceļojums neievilkās no manis neatkarīgu iemeslu dēļ.
Kad atgriezos, dažu dienu laikā vairāki cilvēki man jautāja - kad uz ASV lidosi atkal? Pēc pēdējo dienu lidojumiem un stundām lidostām, šī doma man iedvesa šausmas. Tagad ir pagājis kāds brīdis un es atkal novērtēju visu to foršo, kas tur bija un man patika. Un - gan jau atgriezīšos. Daudz jau tur neredzēta un nepiedzīvota palicis!
Kad atgriezos, dažu dienu laikā vairāki cilvēki man jautāja - kad uz ASV lidosi atkal? Pēc pēdējo dienu lidojumiem un stundām lidostām, šī doma man iedvesa šausmas. Tagad ir pagājis kāds brīdis un es atkal novērtēju visu to foršo, kas tur bija un man patika. Un - gan jau atgriezīšos. Daudz jau tur neredzēta un nepiedzīvota palicis!
