Fulbraita sponsori pagājušajā nedēļā man (atkal) atsūtīja gala ziņojuma/ anketas saiti. Jo (atkal) programma tuvojas noslēgumam. Vienu ziņojumu iesniedzu jau decembrī, tomēr izrādījās, ka šis nebija iepriekšējā kopija. Te jautājumi vairāk par to, ko esmu piedzīvojusi, apguvusi, profesionāli un personiski. Rakstot atbildes uz jautājumiem pilnīgi aizdomājos.
Tās izlasītās lietas kaut kādos plauktiņos sagulstas. Rodas idejas. Izpratne par jautājumiem. Tas ir interesants process. Kad zināšanas prasa jaunas zināšanas.
Tā studiju kāre sāk ielauzties visur. Pat manās “art walks”. Jo ārā laiciņš joprojām ir pavēss un es nespēju nopakoties tā, lai ārā ar prieku pastaigās pavadītu vairākas stundas. Tāpēc pastaigas svaigā gaisā nedēļas nogalēs sāku aizstāt ar “gallery walk” (kā versija t.s. “mall walking” – ASV senioru vidū piekoptai aktivitātei, kur pastaigu pa ielām vietā staigāšana tiek organizēta pa garajiem lielveikalu gaiteņiem. Neesmu pati šādas “sportistu” grupas gan redzējusi, tikai lasījusi par to, bet nu arī lielveikalu esmu šajos mēnešos apmeklējusi tikai dažas reizes).
Tad arī apmeklēšu Hartfordas izslavētāko steiku vietu. Lai arī pie tās piebraucu jau pēc pieciem vakarā, kas galīgi nav amerikāņu vakariņu laiks un kad parasti visas vakariņu vietas vēl ir pustukšas, te meitenes pie ieejas sagaidīja ar tekstu: “We are fully booked for the whole evening! You can wait to get a place by the bar, on first come, first serve basis”. Ieraugot cilvēku pūli, kas gaidīja, lai uzkluptu kādam no bāra ķebļiem, ja tas atbrīvotos, un tad pasūtītu savas vakariņas, kamēr citi gaidītāji veras viņa mutē un attiecīgi gaida, kad ķeblis atbrīvosies, nospriedu, ka mana vēlme pēc cilvēkiem un socializēšanās nav tik liela, lai te murcītos un cīnītos par steiku. “Nākamreiz” jārezervē galdiņš laicīgi.