Šos mēnešus, kamēr Gerda nedzīvo ASV kopā ar mani, rakstu mazāk. Pirmkārt – jo nejūtu nepieciešamību atskaitīties tieši viņas draugiem un radiem par to, kā mums iet. Vairāk laika pavadu grāmatās un mācoties. Izbaudu to, ko nesanāk laika vai spēka izbaudīt Latvijā: mācīšanos.
Fulbraita sponsori pagājušajā nedēļā man (atkal) atsūtīja gala ziņojuma/ anketas saiti. Jo (atkal) programma tuvojas noslēgumam. Vienu ziņojumu iesniedzu jau decembrī, tomēr izrādījās, ka šis nebija iepriekšējā kopija. Te jautājumi vairāk par to, ko esmu piedzīvojusi, apguvusi, profesionāli un personiski. Rakstot atbildes uz jautājumiem pilnīgi aizdomājos.
Tās izlasītās lietas kaut kādos plauktiņos sagulstas. Rodas idejas. Izpratne par jautājumiem. Tas ir interesants process. Kad zināšanas prasa jaunas zināšanas.
Tā studiju kāre sāk ielauzties visur. Pat manās “art walks”. Jo ārā laiciņš joprojām ir pavēss un es nespēju nopakoties tā, lai ārā ar prieku pastaigās pavadītu vairākas stundas. Tāpēc pastaigas svaigā gaisā nedēļas nogalēs sāku aizstāt ar “gallery walk” (kā versija t.s. “mall walking” – ASV senioru vidū piekoptai aktivitātei, kur pastaigu pa ielām vietā staigāšana tiek organizēta pa garajiem lielveikalu gaiteņiem. Neesmu pati šādas “sportistu” grupas gan redzējusi, tikai lasījusi par to, bet nu arī lielveikalu esmu šajos mēnešos apmeklējusi tikai dažas reizes).
Fulbraita sponsori pagājušajā nedēļā man (atkal) atsūtīja gala ziņojuma/ anketas saiti. Jo (atkal) programma tuvojas noslēgumam. Vienu ziņojumu iesniedzu jau decembrī, tomēr izrādījās, ka šis nebija iepriekšējā kopija. Te jautājumi vairāk par to, ko esmu piedzīvojusi, apguvusi, profesionāli un personiski. Rakstot atbildes uz jautājumiem pilnīgi aizdomājos.
Tās izlasītās lietas kaut kādos plauktiņos sagulstas. Rodas idejas. Izpratne par jautājumiem. Tas ir interesants process. Kad zināšanas prasa jaunas zināšanas.
Tā studiju kāre sāk ielauzties visur. Pat manās “art walks”. Jo ārā laiciņš joprojām ir pavēss un es nespēju nopakoties tā, lai ārā ar prieku pastaigās pavadītu vairākas stundas. Tāpēc pastaigas svaigā gaisā nedēļas nogalēs sāku aizstāt ar “gallery walk” (kā versija t.s. “mall walking” – ASV senioru vidū piekoptai aktivitātei, kur pastaigu pa ielām vietā staigāšana tiek organizēta pa garajiem lielveikalu gaiteņiem. Neesmu pati šādas “sportistu” grupas gan redzējusi, tikai lasījusi par to, bet nu arī lielveikalu esmu šajos mēnešos apmeklējusi tikai dažas reizes).
Šoreiz apmeklēju stundas brauciena attālumā esošās Hartfordas, kas ir Konetikutas štata galvaspilsēta, Wadsworth Atheneum Museum of Art. No rīta mazliet aizlasījos tiesībfilozofiskas esejas par likumdošanu un tiesu spriešanu, kā rezultātā Hartfordā nonācu tikai pēcpusdienā, kad līdz muzeja slēgšanai bija palikušas mazāk par divām stundām. Ja tā būtu bijusi MASS MoCA, ar to būtu vairāk nekā pietiekoši, bet šī izrādījās daudz lielāka dārgumu lādīte. Muzeja plašumus aptvēru tikai īsu brīdi pirms tā slēgšanas, kad nonācu milzīgās zālēs ar Eiropas mākslinieku darbiem.
 |  |
Labā ziņa, modernās mākslas nelielo, bet bagātīgo un daudzveidīgo sadaļu un amerikāņus apskatīju nesteidzoties, neapzinoties, kas te vēl sagaida. Skatoties Pikaso gleznas, atcerējos pagājušā nedēļā redzēto filmu par Modiljāni (tas, ka Pikaso iezīmē gleznas stūrī sevi, ļoti sasaucās ar to personību, kādu atklāja filma). Savukārt internetā atrodot gleznu, ko Pikaso velta Pollokam, protam, sagribējās pašķirstīt Rīgā plauktā esošo Pikaso biogrāfiju, un palasīt par viņu attiecībām. Tieši tā, nesteidzoties, iepazinos ar Stuart Davis (amerikāņu kubists) un Milton Avery (amerikāņu abstrakcionists, bet pilnīgi neaizmirstams, protams, bija Norman Rockwell darbs “.Young lady with a shiner”. Tāds meitēns, kas savārījis ziepes, fonā satraukti vecāki, bet nebēdnīgais skats liecina, ka zilums uz acis noteikti ir bijusi maza cena par piedzīvojumu.
 |  |  |
Tikai tad, kad muzeja darbinieki jau brīdināja, ka tas pēc 15 minūtēm slēdzas, es nonācu zālē ar Pissaro, Monē un citiem tā laika darbiem. Un jau meklējot izeju no muzeja labirintiem uzdūros Klimta Meitenēm ar oleandru. Fascinējošs gleznojums.
Ārpus muzeja sienām diemžēl turpinājās ziema: kailsals. Sala vaigi, sala ceļgali un pirksti, un ātri gribējās tikt kaut kur iekštelpās vai auto. Kas žēl, jo mākslas iedvesmotai man šī pilsēta likās glīta un būtu gribējies pastaigāt pa ielām, aiziet līdz upei, paskatīties, kā izskatās vietas, kur ar Gerdu izskrējām cauri vasarīga lietus laikā. Bet tā programma kādai citai reizei. Kaut kad vasarā vajadzētu atbraukt, nosmeju pie sevis.
Tad arī apmeklēšu Hartfordas izslavētāko steiku vietu. Lai arī pie tās piebraucu jau pēc pieciem vakarā, kas galīgi nav amerikāņu vakariņu laiks un kad parasti visas vakariņu vietas vēl ir pustukšas, te meitenes pie ieejas sagaidīja ar tekstu: “We are fully booked for the whole evening! You can wait to get a place by the bar, on first come, first serve basis”. Ieraugot cilvēku pūli, kas gaidīja, lai uzkluptu kādam no bāra ķebļiem, ja tas atbrīvotos, un tad pasūtītu savas vakariņas, kamēr citi gaidītāji veras viņa mutē un attiecīgi gaida, kad ķeblis atbrīvosies, nospriedu, ka mana vēlme pēc cilvēkiem un socializēšanās nav tik liela, lai te murcītos un cīnītos par steiku. “Nākamreiz” jārezervē galdiņš laicīgi.
Tad arī apmeklēšu Hartfordas izslavētāko steiku vietu. Lai arī pie tās piebraucu jau pēc pieciem vakarā, kas galīgi nav amerikāņu vakariņu laiks un kad parasti visas vakariņu vietas vēl ir pustukšas, te meitenes pie ieejas sagaidīja ar tekstu: “We are fully booked for the whole evening! You can wait to get a place by the bar, on first come, first serve basis”. Ieraugot cilvēku pūli, kas gaidīja, lai uzkluptu kādam no bāra ķebļiem, ja tas atbrīvotos, un tad pasūtītu savas vakariņas, kamēr citi gaidītāji veras viņa mutē un attiecīgi gaida, kad ķeblis atbrīvosies, nospriedu, ka mana vēlme pēc cilvēkiem un socializēšanās nav tik liela, lai te murcītos un cīnītos par steiku. “Nākamreiz” jārezervē galdiņš laicīgi.
RSS Feed
