Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Viss notiek

8/1/2020

0 Comments

 
Diena, kad vakarā jutu, ka strādājis gan ķermenis, gan smadzenes.

Par ķermeni stāsts īss: jau no rīta pamodos ar sajūtu, ka iepriekšējā dienā ir bijis treniņš. Kad sporta klubā pie reģistrācijas galda nejauši satieku abas treneres un atzīstos, ka dibens sāp, viņas ir sajūsmā. Gan tā, pie kuras biju vakar, gan tā, pie kuras nāku šodien. Nodarbības laikā, atkal dodama vingrojumus tam pašam manam nabaga sēžamgalam, viņa paskatās uz mani un smaidot saka: “Sorry!”. Rezultātā uz vakarpusi man visa ķermeņa lejasdaļa sāp tā, ka pa kāpnēm uz augšu / leju pārvietojos mazliet kunkstēdama. Un tikai pēc 2.5 nedēļu pauzes!

Ar smadzenēm ir citādi, bet līdzīgi. Tā kā radusies sajūta, ka neko nepagūstu, tai skaitā, pat izlasīt grāmatu par eksāmenu, par kuru B stāstīju, nolemju dienu veltīt tam. Kindle rāda, ka grāmatu (ievērojot līdzšinējo lasīšanas ātrumu) es izlasīšot 6h un 5 min laikā. Nu tieši ka dienas darbiņš! Tas nekas, ka pienāk un paiet pusdienas laiks, bet atlikušais laiks joprojām ir 4:32h. Kindle laikam kaut kā jocīgi skaita, jo vienā brīdī “minutes till end of book” pēkšņi sarūk līdz 1:20h. Jebkurā gadījumā, sausais atlikums: līdz grāmatas beigām tieku. Kaut kur pēc 7 vakarā nolieku to malā ar sajūtu, ka negribu redzēt vairs nevienu burtu šovakar. Cik no lasītā atcerēšos: tas atkal cits stāsts. Bet ir priekšstats, viedoklis un varu domāt, ko un kā ar to darīt tālāk.

Mierinājumam tētim un pārējiem, kas jautā, vai es kādreiz maz atgriezīšos: mazliet atgriezīšos gan.  Vakar nopirku biļetes gan lidojumam uz Rīgu marta sākumā, gan, tēti, saņemies, lidojumam atpakaļ marta beigās. Te tās iespējas, konferences… bet tie jau būs īsāki ceļojumi, ne vairs mēnešiem. Šobrīd plāns izskatās tāds, ka būšu mājās, lai sarīkotu pusdienas par godu tēta dzimšanas dienai un palīdzētu ar vārdadienas ballīti Gerdai. Tā gan saka, ka Dievi skaļi smejoties, ja mēs runājam par saviem plāniem. Redzēsim, kā ies ar šiem?

Varu tikai atzīmēt, ka pirkt biļetes savlaicīgi ir bauda… lidojums uz Rīgu man izmaksā apmēram 3.5 reizes mazāk nekā lidojums šurp. Izrādās, ja labi pameklē, ja pērk laicīgi, un ja ir gatavs ceļot bez reģistrētās bagāžas, pāri okeānam var tikt par apmēram 200 euro.
​
Šodien bilžu nav, jo nebildēju nedz sporta nodarbības, nedz savus mācību materiālus, nedz vakariņu steiku. Dažkārt jāiztiek kā zinātniskā darbā, tikai ar tekstu? 
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.