Nu tas tā, ja pēkšņi kādam liekas, ka šajā puķu dobē rozēm ērkšķu nav.
Labi. Tagad pamēģināsim par ne tik eksistenciālo. Piemēram, … manu “pēkšņu” atklāsmi, vērojot jauniešus autobusā. Ap 5 vakarā autobuss pilns, jaunieši pēc lekcijām dodas mājās, un es skatos uz tiem un domāju. Par to, cik viņi ir vizuāli dažādi, dažādu izcelsmju, ar dažādu kultūras un nacionālo mantojumu, dažādu temperamentu, bet visi te mācās, viens blakus otram. Visas iespējamas rases, krāsas, dzimumi un orientācijas. Tas kontrastam, pēc ierastās latvietis/nelatvietis vides; homogēnā ikdienas burbuļa Latvijā.
Salīdzinājumam atcerējos lekcijas RGSL pie prof. Ziemeles. Tur gan līdz garlaicībai nekādi nevarēja nonākt. Profesore ienāca prātā arī tāpēc, ka šorīt, strādājot pie raksta, ieliku atsauci uz viņas grāmatu un uz brīdi kaut kā mazliet lepni sajutos. Par to, ka esmu arī mājās mācījusies pie tāda līmeņa profesores, kuru jācitē publikācijai, kas tiek gatavota starptautiski recenzējamam žurnālam.