Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Vienkārši trešdiena

5/9/2019

3 Comments

 
Šodien jauši vai nejauši manas pārdomas un iespaidi ir saistīti ar ātrumu. Amerikāņu darbošanās, tikšanās, lēmumu pieņemšanas ātrumu. Neapgalvoju, ka viss notiek ātri un bez aizķeršanās. Tā, piemēram, mana ofisa UMasā atslēgas joprojām nav sagatavotas un e-pastu ar sava ofisa (kurā vēl iekšā netieku, jo atslēgas taču nav) numuru un telpu, kurā atrodas man atvēlētais dators (tikšot vēl apdeitots) un printeris, un kopētājs, man paziņo tikai šodien.

Bet kaut kas amerikāņu apgrozības ātrumā tomēr mani uzrunā.

Jau pirms braukšanas padomdevēji mani brīdināja, ka tikšanās (kafijas) laikam parasti tiek rezervētas apmēram 15-20 minūtes. Nevis mums Latvijā ierastā stunda. Šodien to piedzīvoju dzīvē: risinot Gi skolas jautājumus, pieteicos vizītē pie skolas direktores. Man jautāja, vai rezervēt laiku uz 15 vai 20 minūtēm. Izrādījās, ka brīvs brīdis direktorei varētu būt jau pavisam drīz, pēc nākamās tikšanās. Jāgaida nebija ilgi, iepriekšējā tikšanās beidzās ātrāk, un tiku ielūgta direktores kabinetā. Tradicionāli apvaicājusies, kā man klājas, viņa uzreiz jautāja, kā var palīdzēt. Tā kā biju par jautājumu domājusi, spēju noformēt savu problēmu un to, ko gaidu no viņas. Pajautājusi, vai esmu sazinājusies ar klases audzinātāju, direktore paziņoja, ka kopā ar audzinātāju un matemātikas skolotāju varētu veikt Gerdas prasmju novērtēšanu, pēc kuras man paziņotu par viņas faktisko zināšanu līmeni un mēs kopā pieņemtu lēmumu. Man piezvanīs. Uz redzēšanos. Konstruktīvās un produktīvās, un ļoti laipnās sarunas ilgums bija apmēram 7 minūtes. Nekādas liekvārdības, uzklausīta problēma, pieņemti lēmumi, panākta vienošanās par turpmāko rīcību.

Ja līdzīgi noris arī profesionālās akadēmiskās tikšanās, tas nozīmē tikai to, ka jābūt gatavam uzreiz, pēc pirmajām ievadfrāzēm, uzreiz ķerties pie lietas un uzreiz pateikt galvenos atslēgas vārdus, formulēt jautājumu vai problēmu, savu vajadzību un lūgumu vai iespējamos risinājumus. Nebūs ilgas iešūpošanās, stāsti par dzīvi un pieredzes apmaiņas – tas, iespējams, notiks vēlāk, ja radīsies kontakts un sakari attīstīsies. Tāda ir mana pieredze arī ar uzņemošo profesori. Mūsu pirmā tikšanās bija apmēram 15-20 minūšu gara, kurai sekoja apmaiņas ar e-pasta vēstulēm, bet nākamā tikšanās, ko sarunājām jau neformāli kafejnīcā, nepiespiestā atmosfērā jau ilga vairāk nekā stundu.
​
Līdzīgs, iespējams, mānīgs, priekšstats man radies ir arī, piemēram, par frizieru darbu, ka katram klientam atvēlēts tiek īsāks laiks, nekā Latvijā ierastā stunda, lai gan par šo vēl tiešas pieredzes gan nav. 
Garāka saruna nekā ar skolas skolotāju man izvēršas ar bankas robo-call, kas piezvana, lai pārliecinātos, ka pēdējo pieci šodien un vakar izpildītie pirkumi ir notikuši ar manu ziņu. Klausos, kā tiek sauktas summas un vietas un mēģinu saprast, vai tiešām iepirkšanās te D.C., te Mineapolisā, te Kalifornijā un te – Masačusetsā ir visi man iepirkumi. Jā, tie ir, šādi kredītkartē tiek atspoguļoti pirkumi Amazon.com vai Target.com vai iherb.com. Jo es esmu pieņēmusi arī šo amerikāņu sadzīves vai kultūras daļu, atbilstoši kurai liela daļa preču tiek pirkta internetā un piegādāta uz mājas sliekšņa. Tur vakar atradu plauktiņu Gi drēbēm, tur rīt stāvēs jaunas spīdīgās botiņas, tur atrodas gan dušas želejas, gan roku krēmi. Ja vien nav sports un iekāre staigāt pa veikaliem, es atzīstu interneta iepirkšanos. Pat atpakaļsūtīšana te ir tik ērta, ka grūti atturēties (ieplīsušo šampūna burku atdot atpakaļsūtīšanai Amazon bija apmēram 2 minūšu jautājums, ieskaitot noparkošanos pie UPS store).

Atgriežoties pie skolas lietām: vakaros pāri plecam skatoties, ko meita mācās, par vienu man ir pilnīga pārliecība: angļu valodas zināšanas tiks uzlabotas būtiski. Viņai pat mazi sacerējumi jāraksta angliski, kuros nākamajā dienā tiek labotas kļūdas, sacerējumi tiek pārrakstīti, lai atcerētos pareizrakstību. Viņa lasa arī biezas grāmatas angliski un saka, ka saprotot izlasīto. Latviešu valodu atkārtojam kopā mājās – esmu paņēmusi līdzi 4. klases latviešu valodas un literatūras mācību grāmatu un darba burtnīcas. 100% visu jau neapgūsim, bet galvenos atslēgas jautājumus būsim izrunājušas. Meita pati vakarā piedāvā, ka mēs varētu iziet pa lapai katrā no mācību grāmatām un tad es viņu varētu palaist datorā pie minecraft. Godīgs piedāvājums.

Papildus akadēmiskajām zināšanām meitai skolā ir lieliska iespēja apgūt arī citas dzīves gudrības, kas ir ne mazāk svarīgas. Tā, klases audzinātājs sarakstē man atklāj, ka ir ievērojis zināmu augstprātību no Gerdas puses attiecībā uz vielu matemātikā. Viņas kategoriskie apgalvojumi, ka šis viss ir baby stuff, ir mūsu pārrunu priekšmets vakarā. Jāmācās ne vien matemātika, bet arī uzvesties un sadzīvot.

Vakarā spriežu, ka jāiet gulēt ātrāk. Šodien pa dienu mani izgājieni ir bijuši kā jau cilvēkam, kas līdz pusnaktij skatījies GoT (otra versija – manī ieviešas ģeniālo profesoru izklaidība). Šķiļu uguni zem tējkannas, kamēr kafijas kanna blakus skumji stāv auksta, tvaicētājam taimeri uzlieku, bet rozetē iespraust aizmirstu. Jācer, ka vismaz prezentācija, kuru izveidoju, lai ASV kolēģiem pastāstītu par īpašuma reformu Latvijā, problēmām ar dalītajiem īpašumiem un piespiedu nomu, būs pietiekami krāsaina, lai viņi tās laikā neaizmigtu.

Noslēgumam īss papildinājums pie vakar rakstītā: pēc bloga ieraksta publicēšanas man atrakstīja ASV mītošs paziņa, kas atzīmēja, ka jau kopš apmēram 60tajiem- 70tajiem gadiem ASV vairs ģimene no vienas algas izdzīvot nevar, ja vien vēlas uzturēt kaut kādu vidusšķiras dzīvesveidu (ko visi parasti vēlas, kaut vai uz kredīta un kaut vai regulāri bankrotējot). Kvalitatīvai dzīvei ir nepieciešamas divas algas, kur bērnu pieskatīšana tiek uzticēta auklītēm no Gvatemalas vai.. Latvijas (atceraties au-pair?), kas par kādiem 1000  dolāriem mēnesī dzīvo mājās, viņām tiek nodrošināta iztika un dzīvesvieta, bet viņas pieskata visu bērnu pulciņu vairākas reizes lētāk nekā izmaksātu bērnudārzs.
​
Iespējams, rīt, saņemot komentārus par manis šodien rakstīto, papildināšu un labošu šodienas iespaidus… bet tā jau notiek tā jaunumu apgūšana. Vakar ar meitu vēl runājām, ka rutīnas jau veidojas, bet pilnīgi citas. Jauni neironu ceļi. Elementāru ikdienas sīkumu norise, kas sākotnēji prasa piepūli, līdz vienā brīdī notiek automātiski. Īstenībā – atsvaidzinoši un mazliet fascinējoši, lai arī ne vienmēr ļoti viegli. 
Picture
Bildes šodien no pusdienlaika pastaigas. Laika jāatcerās biežāk piespiest poga ikdienas gaitās, citādi nākamajā rītā izrādās, ka nav ko blogā likt...
3 Comments
Charlie Maddaus
5/9/2019 16:19:00

Perhaps unintended, but you and G have also been engaged in extensive research into the American lifestyle with all its advantages and warts! I have to laugh when hearing G's comments about baby maths, as Common Core Standards have certainly dumbed-down the teaching of mathematics, as many experienced teachers predicted. But we do have internet shopping, which is great for someone like me who doesn't enjoy trips to the mall, especially when I could be outside in nature.

Reply
Igors link
5/9/2019 16:32:24

Par tām īsajām bet ļoti konstruktīvajām tikšanās reizēm: interesanti, ka tas bija arī viens no maniem pirmajiem novērojamiem, kad pārvācos uz Somiju. LV bija ierasts, ka darba dienā varu ietilpināt max. 5-6 mītiņus, jo katram "iezīmēju" vismaz stundu. Izrādās, ka var taisīt normālus 10-15 minūšu mītiņus. Ja grib paspriedelēt pa dzīvi un pafilosofēt, to var darīt citreiz.
Es gan biju domājis, ka tas saistīts ar vēso ziemeļnieku introvertumu, bet laikam tomēr nē...to laikam sauc par produktivitāti. Un iespējams tieši tāpēc, pat ofisa planktonu, pie kuriem es piederu, produktivitāte ārvalstīs ir tik ļoti augstāka salīdzinājumā ar LV.
Bet vispār - turpini rakstīt, man jau sava veida rutīna izveidojusies (redz, Tu veido ne tikai savas, bet arī citu rutīnas) vakarā, pēc darba, izlasīt, kas jauns noticis pasaules otrā galā, man personīgi nepazīstamu cilvēku dzīvē. :)

Reply
Tea
6/9/2019 00:36:18

Paldies, ir saistoši!

Reply



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.