Šodien jauši vai nejauši manas pārdomas un iespaidi ir saistīti ar ātrumu. Amerikāņu darbošanās, tikšanās, lēmumu pieņemšanas ātrumu. Neapgalvoju, ka viss notiek ātri un bez aizķeršanās. Tā, piemēram, mana ofisa UMasā atslēgas joprojām nav sagatavotas un e-pastu ar sava ofisa (kurā vēl iekšā netieku, jo atslēgas taču nav) numuru un telpu, kurā atrodas man atvēlētais dators (tikšot vēl apdeitots) un printeris, un kopētājs, man paziņo tikai šodien.
Bet kaut kas amerikāņu apgrozības ātrumā tomēr mani uzrunā.
Jau pirms braukšanas padomdevēji mani brīdināja, ka tikšanās (kafijas) laikam parasti tiek rezervētas apmēram 15-20 minūtes. Nevis mums Latvijā ierastā stunda. Šodien to piedzīvoju dzīvē: risinot Gi skolas jautājumus, pieteicos vizītē pie skolas direktores. Man jautāja, vai rezervēt laiku uz 15 vai 20 minūtēm. Izrādījās, ka brīvs brīdis direktorei varētu būt jau pavisam drīz, pēc nākamās tikšanās. Jāgaida nebija ilgi, iepriekšējā tikšanās beidzās ātrāk, un tiku ielūgta direktores kabinetā. Tradicionāli apvaicājusies, kā man klājas, viņa uzreiz jautāja, kā var palīdzēt. Tā kā biju par jautājumu domājusi, spēju noformēt savu problēmu un to, ko gaidu no viņas. Pajautājusi, vai esmu sazinājusies ar klases audzinātāju, direktore paziņoja, ka kopā ar audzinātāju un matemātikas skolotāju varētu veikt Gerdas prasmju novērtēšanu, pēc kuras man paziņotu par viņas faktisko zināšanu līmeni un mēs kopā pieņemtu lēmumu. Man piezvanīs. Uz redzēšanos. Konstruktīvās un produktīvās, un ļoti laipnās sarunas ilgums bija apmēram 7 minūtes. Nekādas liekvārdības, uzklausīta problēma, pieņemti lēmumi, panākta vienošanās par turpmāko rīcību.
Ja līdzīgi noris arī profesionālās akadēmiskās tikšanās, tas nozīmē tikai to, ka jābūt gatavam uzreiz, pēc pirmajām ievadfrāzēm, uzreiz ķerties pie lietas un uzreiz pateikt galvenos atslēgas vārdus, formulēt jautājumu vai problēmu, savu vajadzību un lūgumu vai iespējamos risinājumus. Nebūs ilgas iešūpošanās, stāsti par dzīvi un pieredzes apmaiņas – tas, iespējams, notiks vēlāk, ja radīsies kontakts un sakari attīstīsies. Tāda ir mana pieredze arī ar uzņemošo profesori. Mūsu pirmā tikšanās bija apmēram 15-20 minūšu gara, kurai sekoja apmaiņas ar e-pasta vēstulēm, bet nākamā tikšanās, ko sarunājām jau neformāli kafejnīcā, nepiespiestā atmosfērā jau ilga vairāk nekā stundu.
Līdzīgs, iespējams, mānīgs, priekšstats man radies ir arī, piemēram, par frizieru darbu, ka katram klientam atvēlēts tiek īsāks laiks, nekā Latvijā ierastā stunda, lai gan par šo vēl tiešas pieredzes gan nav.
Bet kaut kas amerikāņu apgrozības ātrumā tomēr mani uzrunā.
Jau pirms braukšanas padomdevēji mani brīdināja, ka tikšanās (kafijas) laikam parasti tiek rezervētas apmēram 15-20 minūtes. Nevis mums Latvijā ierastā stunda. Šodien to piedzīvoju dzīvē: risinot Gi skolas jautājumus, pieteicos vizītē pie skolas direktores. Man jautāja, vai rezervēt laiku uz 15 vai 20 minūtēm. Izrādījās, ka brīvs brīdis direktorei varētu būt jau pavisam drīz, pēc nākamās tikšanās. Jāgaida nebija ilgi, iepriekšējā tikšanās beidzās ātrāk, un tiku ielūgta direktores kabinetā. Tradicionāli apvaicājusies, kā man klājas, viņa uzreiz jautāja, kā var palīdzēt. Tā kā biju par jautājumu domājusi, spēju noformēt savu problēmu un to, ko gaidu no viņas. Pajautājusi, vai esmu sazinājusies ar klases audzinātāju, direktore paziņoja, ka kopā ar audzinātāju un matemātikas skolotāju varētu veikt Gerdas prasmju novērtēšanu, pēc kuras man paziņotu par viņas faktisko zināšanu līmeni un mēs kopā pieņemtu lēmumu. Man piezvanīs. Uz redzēšanos. Konstruktīvās un produktīvās, un ļoti laipnās sarunas ilgums bija apmēram 7 minūtes. Nekādas liekvārdības, uzklausīta problēma, pieņemti lēmumi, panākta vienošanās par turpmāko rīcību.
Ja līdzīgi noris arī profesionālās akadēmiskās tikšanās, tas nozīmē tikai to, ka jābūt gatavam uzreiz, pēc pirmajām ievadfrāzēm, uzreiz ķerties pie lietas un uzreiz pateikt galvenos atslēgas vārdus, formulēt jautājumu vai problēmu, savu vajadzību un lūgumu vai iespējamos risinājumus. Nebūs ilgas iešūpošanās, stāsti par dzīvi un pieredzes apmaiņas – tas, iespējams, notiks vēlāk, ja radīsies kontakts un sakari attīstīsies. Tāda ir mana pieredze arī ar uzņemošo profesori. Mūsu pirmā tikšanās bija apmēram 15-20 minūšu gara, kurai sekoja apmaiņas ar e-pasta vēstulēm, bet nākamā tikšanās, ko sarunājām jau neformāli kafejnīcā, nepiespiestā atmosfērā jau ilga vairāk nekā stundu.
Līdzīgs, iespējams, mānīgs, priekšstats man radies ir arī, piemēram, par frizieru darbu, ka katram klientam atvēlēts tiek īsāks laiks, nekā Latvijā ierastā stunda, lai gan par šo vēl tiešas pieredzes gan nav.
Garāka saruna nekā ar skolas skolotāju man izvēršas ar bankas robo-call, kas piezvana, lai pārliecinātos, ka pēdējo pieci šodien un vakar izpildītie pirkumi ir notikuši ar manu ziņu. Klausos, kā tiek sauktas summas un vietas un mēģinu saprast, vai tiešām iepirkšanās te D.C., te Mineapolisā, te Kalifornijā un te – Masačusetsā ir visi man iepirkumi. Jā, tie ir, šādi kredītkartē tiek atspoguļoti pirkumi Amazon.com vai Target.com vai iherb.com. Jo es esmu pieņēmusi arī šo amerikāņu sadzīves vai kultūras daļu, atbilstoši kurai liela daļa preču tiek pirkta internetā un piegādāta uz mājas sliekšņa. Tur vakar atradu plauktiņu Gi drēbēm, tur rīt stāvēs jaunas spīdīgās botiņas, tur atrodas gan dušas želejas, gan roku krēmi. Ja vien nav sports un iekāre staigāt pa veikaliem, es atzīstu interneta iepirkšanos. Pat atpakaļsūtīšana te ir tik ērta, ka grūti atturēties (ieplīsušo šampūna burku atdot atpakaļsūtīšanai Amazon bija apmēram 2 minūšu jautājums, ieskaitot noparkošanos pie UPS store).
Atgriežoties pie skolas lietām: vakaros pāri plecam skatoties, ko meita mācās, par vienu man ir pilnīga pārliecība: angļu valodas zināšanas tiks uzlabotas būtiski. Viņai pat mazi sacerējumi jāraksta angliski, kuros nākamajā dienā tiek labotas kļūdas, sacerējumi tiek pārrakstīti, lai atcerētos pareizrakstību. Viņa lasa arī biezas grāmatas angliski un saka, ka saprotot izlasīto. Latviešu valodu atkārtojam kopā mājās – esmu paņēmusi līdzi 4. klases latviešu valodas un literatūras mācību grāmatu un darba burtnīcas. 100% visu jau neapgūsim, bet galvenos atslēgas jautājumus būsim izrunājušas. Meita pati vakarā piedāvā, ka mēs varētu iziet pa lapai katrā no mācību grāmatām un tad es viņu varētu palaist datorā pie minecraft. Godīgs piedāvājums.
Papildus akadēmiskajām zināšanām meitai skolā ir lieliska iespēja apgūt arī citas dzīves gudrības, kas ir ne mazāk svarīgas. Tā, klases audzinātājs sarakstē man atklāj, ka ir ievērojis zināmu augstprātību no Gerdas puses attiecībā uz vielu matemātikā. Viņas kategoriskie apgalvojumi, ka šis viss ir baby stuff, ir mūsu pārrunu priekšmets vakarā. Jāmācās ne vien matemātika, bet arī uzvesties un sadzīvot.
Vakarā spriežu, ka jāiet gulēt ātrāk. Šodien pa dienu mani izgājieni ir bijuši kā jau cilvēkam, kas līdz pusnaktij skatījies GoT (otra versija – manī ieviešas ģeniālo profesoru izklaidība). Šķiļu uguni zem tējkannas, kamēr kafijas kanna blakus skumji stāv auksta, tvaicētājam taimeri uzlieku, bet rozetē iespraust aizmirstu. Jācer, ka vismaz prezentācija, kuru izveidoju, lai ASV kolēģiem pastāstītu par īpašuma reformu Latvijā, problēmām ar dalītajiem īpašumiem un piespiedu nomu, būs pietiekami krāsaina, lai viņi tās laikā neaizmigtu.
Noslēgumam īss papildinājums pie vakar rakstītā: pēc bloga ieraksta publicēšanas man atrakstīja ASV mītošs paziņa, kas atzīmēja, ka jau kopš apmēram 60tajiem- 70tajiem gadiem ASV vairs ģimene no vienas algas izdzīvot nevar, ja vien vēlas uzturēt kaut kādu vidusšķiras dzīvesveidu (ko visi parasti vēlas, kaut vai uz kredīta un kaut vai regulāri bankrotējot). Kvalitatīvai dzīvei ir nepieciešamas divas algas, kur bērnu pieskatīšana tiek uzticēta auklītēm no Gvatemalas vai.. Latvijas (atceraties au-pair?), kas par kādiem 1000 dolāriem mēnesī dzīvo mājās, viņām tiek nodrošināta iztika un dzīvesvieta, bet viņas pieskata visu bērnu pulciņu vairākas reizes lētāk nekā izmaksātu bērnudārzs.
Iespējams, rīt, saņemot komentārus par manis šodien rakstīto, papildināšu un labošu šodienas iespaidus… bet tā jau notiek tā jaunumu apgūšana. Vakar ar meitu vēl runājām, ka rutīnas jau veidojas, bet pilnīgi citas. Jauni neironu ceļi. Elementāru ikdienas sīkumu norise, kas sākotnēji prasa piepūli, līdz vienā brīdī notiek automātiski. Īstenībā – atsvaidzinoši un mazliet fascinējoši, lai arī ne vienmēr ļoti viegli.
Atgriežoties pie skolas lietām: vakaros pāri plecam skatoties, ko meita mācās, par vienu man ir pilnīga pārliecība: angļu valodas zināšanas tiks uzlabotas būtiski. Viņai pat mazi sacerējumi jāraksta angliski, kuros nākamajā dienā tiek labotas kļūdas, sacerējumi tiek pārrakstīti, lai atcerētos pareizrakstību. Viņa lasa arī biezas grāmatas angliski un saka, ka saprotot izlasīto. Latviešu valodu atkārtojam kopā mājās – esmu paņēmusi līdzi 4. klases latviešu valodas un literatūras mācību grāmatu un darba burtnīcas. 100% visu jau neapgūsim, bet galvenos atslēgas jautājumus būsim izrunājušas. Meita pati vakarā piedāvā, ka mēs varētu iziet pa lapai katrā no mācību grāmatām un tad es viņu varētu palaist datorā pie minecraft. Godīgs piedāvājums.
Papildus akadēmiskajām zināšanām meitai skolā ir lieliska iespēja apgūt arī citas dzīves gudrības, kas ir ne mazāk svarīgas. Tā, klases audzinātājs sarakstē man atklāj, ka ir ievērojis zināmu augstprātību no Gerdas puses attiecībā uz vielu matemātikā. Viņas kategoriskie apgalvojumi, ka šis viss ir baby stuff, ir mūsu pārrunu priekšmets vakarā. Jāmācās ne vien matemātika, bet arī uzvesties un sadzīvot.
Vakarā spriežu, ka jāiet gulēt ātrāk. Šodien pa dienu mani izgājieni ir bijuši kā jau cilvēkam, kas līdz pusnaktij skatījies GoT (otra versija – manī ieviešas ģeniālo profesoru izklaidība). Šķiļu uguni zem tējkannas, kamēr kafijas kanna blakus skumji stāv auksta, tvaicētājam taimeri uzlieku, bet rozetē iespraust aizmirstu. Jācer, ka vismaz prezentācija, kuru izveidoju, lai ASV kolēģiem pastāstītu par īpašuma reformu Latvijā, problēmām ar dalītajiem īpašumiem un piespiedu nomu, būs pietiekami krāsaina, lai viņi tās laikā neaizmigtu.
Noslēgumam īss papildinājums pie vakar rakstītā: pēc bloga ieraksta publicēšanas man atrakstīja ASV mītošs paziņa, kas atzīmēja, ka jau kopš apmēram 60tajiem- 70tajiem gadiem ASV vairs ģimene no vienas algas izdzīvot nevar, ja vien vēlas uzturēt kaut kādu vidusšķiras dzīvesveidu (ko visi parasti vēlas, kaut vai uz kredīta un kaut vai regulāri bankrotējot). Kvalitatīvai dzīvei ir nepieciešamas divas algas, kur bērnu pieskatīšana tiek uzticēta auklītēm no Gvatemalas vai.. Latvijas (atceraties au-pair?), kas par kādiem 1000 dolāriem mēnesī dzīvo mājās, viņām tiek nodrošināta iztika un dzīvesvieta, bet viņas pieskata visu bērnu pulciņu vairākas reizes lētāk nekā izmaksātu bērnudārzs.
Iespējams, rīt, saņemot komentārus par manis šodien rakstīto, papildināšu un labošu šodienas iespaidus… bet tā jau notiek tā jaunumu apgūšana. Vakar ar meitu vēl runājām, ka rutīnas jau veidojas, bet pilnīgi citas. Jauni neironu ceļi. Elementāru ikdienas sīkumu norise, kas sākotnēji prasa piepūli, līdz vienā brīdī notiek automātiski. Īstenībā – atsvaidzinoši un mazliet fascinējoši, lai arī ne vienmēr ļoti viegli.
Bildes šodien no pusdienlaika pastaigas. Laika jāatcerās biežāk piespiest poga ikdienas gaitās, citādi nākamajā rītā izrādās, ka nav ko blogā likt...
RSS Feed
