Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Vienkārši sestdiena

1/12/2019

0 Comments

 
​Mana pirmā rīta doma ir: “Sporta klubu mēs izmantojam”. Es to atceros vai katru brīdi, jo man kopš piektdienas rīta treniņa sāp kāju muskuļi (jutu tos jau piektdien, un jūtu joprojām, 48h pēc treniņa). Gerda bijusi peldēties jau divreiz, es – vienreiz (muskuļu sāpēm nepalīdz). Un peld viņa sasodīti labi, labāk nekā es. 
​Bet vispār šodienas galvenā izklaide bija Holyoke Children’s museum. Tas, uz kuru pirms nedēļas neaizbraucām. Kad no rīta Gerdai piedāvāju turp doties, viņa nebija sajūsmā, bet jau 5 minūtes pēc ierašanās teica: “Cik labi, ka atbraucām!” Šis bērnu muzejs ir kā zinoo-meets-kidzania. Izklaides ietver gan izglītojošus stendus, gan vienkārši jautrus. Var ielīst gan ātrās palīdzības auto vai apkalpot klientus picērijā vai veikalā, vai arī paložņāt pa labirintiem un pavērot, kā darbojas magnēti. 2 stundas paiet kā mirklis (es tikmēr lasu grāmatu). 
Turpat blakus ir arī Voleyball Hall of Fame. Stāsta, ka volejbols kā sporta veids esot izgudrots Holyoke, vēl 19. gs, laikā, kad šis bija plaukstošs rūpniecības reģions. Vietējie vadošie esot uzdevuši skolu sporta skolotājiem izdomāt bumbas sporta veidus, kas veicinātu komandas veidošanos, bla bla bla, un tad nu Holyoke kādā skolā izdomāts volejbols, bet tepat netālu esošajā Springfildā – basketbols.
​Apmaiņai pret izklaidēm bērnu muzejā un picu blakus esošajā picērijā (kas tāpat kā visa Holyoke liekas pilnīgi izmirusi) Gerda mani palaiž aizbraukt pusdienās uz Amherst centru. Šoreiz izmēģinu Taiešu virtuvi. Anna, nē, ne deep fried stuff, un nezinu, kā tur ar slaveno E621, bet ķirbju-cāļa-garneļu karijs ar kokosriekstu mērci bija izcils. Un tad vēl garneļu zupiņa. Mmmm. Man šie gastronomiskie ceļojumi sāk iepatikties!
Picture
Amherstas centrs, ceļā pēc kafijas, kas ir garšīgā kafija - Amherst Coffee
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.