Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Vienkārši otrdiena

25/9/2019

0 Comments

 
Šorīt pat nezinu, ko uzrakstīt, jo liekas, ka ikdiena kļūst tik vienmuļa, ka nav pat īsti ar ko padalīties. Vai esam jau tiktāl šeit ieradušas, ka viss liekas ikdienišķs?

Rutīnu meklējumi gan daļēji turpinās – lai tiktu galā ar sajūtu, ka diena ir īsa un neko nevar pagūt, izmēģināju uz UMass atbraukt jau pirms 9 no rīta. Ieņemu vietu Graduate lounge (te nu bija piešķirtais privātais ofiss!), un izburos cauri tieši pusotrai grāmatai līdz pienāk pusdienas laiks.
​
Vispār tam Graduate lounge ir savas priekšrocības: (a) te ir gaišs, (b) te ir mīkstie krēsli ar skatu uz kalniem, (c) paņemtās grāmatas nav jāizčeko, nav nekur jānes. Tas ērti, ja tās nepieciešamas tikai dažu sīkumu noprecizēšanai.
Tā kā līdz šim manos rakstos (disertācijā) daudz atsauču bija uz tiesu spriedumiem, līdz šim neesmu izmantojusi Word funkciju veidot automātiskas atsauces un literatūras sarakstu. Te gan datu bāzēs, gan bibliotēkas katalogā jau iespējams iegūt saiti (failu) ar atsauci. Ko Word, protams, nesaprot, piedāvājot aizpildīt “kartītes” ar visiem datiem. Programmatūru daudz, pirmā, ko pamēģinu, bezmaksas versijā nejēdzīga. Lūdzu palīdzību Twiterim, kas iesaka Mendeley un Zotero. Ar nelielu papēršanos, Mendeley izdodas vismaz izmēģināt. Joprojām pieņemu ieteikumus, jo izlēmusi vēl neesmu.

Tāds neliels pārsteigums pašai par sevi bija fakts, ka vakar priecājos par lietu. Tas bija īslaicīgs, un nolija, kad jau biju atnākusi no sporta kluba (jā, es turpinu to apmeklēt!). Pēc īsā lietus gaisā jutu patīkamu svaigumu. Lai arī mīlu saulainu un sausu laiku, nevaru nepamanīt, ka lapas tā vietā, lai sārtotos, sabrūnē un nobirst, un brūnē un birst pat skujas kokiem, kuriem būtu jāturas mūžzaļiem.
​
Absolūti ikdienišķo ikdienu visspilgtāk laikam atspoguļo vietējā prese, ko palasīju vakar vakariņas gaidot. Man vispār patīk papētīt vietējos laikrakstus, tajos atspoguļotajās ikdienas dzīves aktualitātēs. Šorīt: mazliet no Amherstas policijas ziņojumiem par pagājušo nedēļu.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.