Rutīnu meklējumi gan daļēji turpinās – lai tiktu galā ar sajūtu, ka diena ir īsa un neko nevar pagūt, izmēģināju uz UMass atbraukt jau pirms 9 no rīta. Ieņemu vietu Graduate lounge (te nu bija piešķirtais privātais ofiss!), un izburos cauri tieši pusotrai grāmatai līdz pienāk pusdienas laiks.
Vispār tam Graduate lounge ir savas priekšrocības: (a) te ir gaišs, (b) te ir mīkstie krēsli ar skatu uz kalniem, (c) paņemtās grāmatas nav jāizčeko, nav nekur jānes. Tas ērti, ja tās nepieciešamas tikai dažu sīkumu noprecizēšanai.
Tāds neliels pārsteigums pašai par sevi bija fakts, ka vakar priecājos par lietu. Tas bija īslaicīgs, un nolija, kad jau biju atnākusi no sporta kluba (jā, es turpinu to apmeklēt!). Pēc īsā lietus gaisā jutu patīkamu svaigumu. Lai arī mīlu saulainu un sausu laiku, nevaru nepamanīt, ka lapas tā vietā, lai sārtotos, sabrūnē un nobirst, un brūnē un birst pat skujas kokiem, kuriem būtu jāturas mūžzaļiem.
Absolūti ikdienišķo ikdienu visspilgtāk laikam atspoguļo vietējā prese, ko palasīju vakar vakariņas gaidot. Man vispār patīk papētīt vietējos laikrakstus, tajos atspoguļotajās ikdienas dzīves aktualitātēs. Šorīt: mazliet no Amherstas policijas ziņojumiem par pagājušo nedēļu.