 | Sestdienas rītā sajutos gandrīz kā tās amerikāņu filmu soccer-moms. Mazliet izpūrusi, protams, nekrāsojusies, ar sneakeriem kājās, uzrāvusi mugurā hoody, ar kafijas krūzi rokās vedu bērnu uz sestdienas rīta treniņu. Braucam garām futbola laukumiem, kur notiek amerikāņu futbola treniņi, laukiem, kur jaunieši trenējas beisbolā, un esam kā daļa no šīs sadzīves un kultūras. Pilnīgi kā filmās! Salīdzinājums ar filmām man ienāca prātā arī iepriekšējā sporta treniņā – sieviete, ar kuru kopā vingroju, teica, ka viņai ar ceļgalu esot problēmas, diagnoze esot “old knee”. Atcerējos NYC filmēto seriālu “Younger”, kur ar šādu diagnozi pie ārsta nonāca galvenā varone. (Latvijā šādu diagnozi dzirdējusi neesmu, bet varbūt es un manas draudzenes vēl esam pārāk jaunas? Vai arī diagnozes mēdz būt lokālas?). |
Pēc Gerdas vingrošanas, kuras laikā esmu saklibinājusi kārtējo bloga ierakstu, esam plānojušas doties Vermontas virzienā. Ir doma apskatīties, kā Jaunanglijā ienāk zelta rudens. Izbraukšanu mazliet aizkavē tas, ka man joprojām ļoti gribas bekonu un gurķīšus. Šim nolūkam piestājam tepat blakus Gi skolai esošajā brokastu vietā, kur cep gan labu bekonu (trīskāršā porcija ir tieši laikā!), gan taisa gardas sviestmaizes (G vērtējums). To, ka Kelly’s cep arī pankūkas, Gerda pamana, kad sviestmaize jau ir pie mutes. Jādodas būs turp būs citu brīvdienu rītu uz pankūku brokastīm! Savdabīgi, ka šajā vietā norēķināties var tikai ar skaidru naudu (ja tādu līdzi nenēsā, turpat blakus ir ATM). Neviļus prātā nāk Zviedrija, kur pat uz ielas saldējumu var nopirkt ar kredītkarti. ASV tomēr maza skaidras naudas rezerve vienmēr ir jānēsā līdzi – ja grib šādā vietā brokastis paēst vai ielas svētkos hamburgeru nopirkt. Par universālo valūtu – “quarters” – pat nerunājot. Tās ir 25c monētas, kas izmantojamas gan automātos, lai nopirktu konfektes, gan ielas malu auto stāvvietās.
Tomēr lēni palēnām vieglā pēcpusdienā izkustamies Vermontas virzienā.
Tomēr lēni palēnām vieglā pēcpusdienā izkustamies Vermontas virzienā.
Vermonta ir viens no mazajiem ASV štatiem gan platības ziņā, gan, jo īpaši, iedzīvotāju skaita ziņā. 25 tūkstošos kvadrātkilometru mīt mazliet vairāk kā 600 tūkstoši iedzīvotāju (apdzīvotība līdzīga kā Latvijā). Vermonta ir “zaļš štats”, pat tajā reģistrēto automašīnu numura zīmes ir zaļas. Uz numura zīmēm katrs štats mēdz uzlikt savu “devīzi”, kur Vermontas “devīze” pēc noklusējuma ir “Green Mountain State”. Vermontas administratīvais centrs – Monpeljē – ir mazākais administratīvais centrs starp visiem 50 štatiem. Štats slavens ir ar slēpošanas bāzēm un kļavu sīrupu. Kā var nojaust – lauki!
Mūsu plāns ir aizbraukt līdz Hamilton Falls, kas esot glīts ūdenskritums. Jau ceļš uz to ir acīm tīkams – lai arī slavenā “autumn foliage” vēl nepavisam nav pilnbriedā, ir jauki pabraukt pa kalnainu apvidu, kas lēnām krāsojas dzeltens. Pa ceļam redzam arī vairākus slavenos Jaunanglijas “slēgtos” tiltus – tiltus ar jumtiem (Laikam tā vieglāk tos ziemā uzturēt?). Jo ziemas Vermontā var atnākt strauji un būt bargas.
Mūsu plāns ir aizbraukt līdz Hamilton Falls, kas esot glīts ūdenskritums. Jau ceļš uz to ir acīm tīkams – lai arī slavenā “autumn foliage” vēl nepavisam nav pilnbriedā, ir jauki pabraukt pa kalnainu apvidu, kas lēnām krāsojas dzeltens. Pa ceļam redzam arī vairākus slavenos Jaunanglijas “slēgtos” tiltus – tiltus ar jumtiem (Laikam tā vieglāk tos ziemā uzturēt?). Jo ziemas Vermontā var atnākt strauji un būt bargas.
Šogad laikam rudens ir bijis sauss, upēs un ezeros ūdens līmenis ir zems. Arī ūdenskritums neizskatās gluži kā internetā atrodamajās bildēs – ūdens ir stipri maz. Bet tas neliedz paplunčāties tā pakājē.
Vienīgais mazais darvas piliens ekskursijas noskaņojumā ir krupītis… Vakar, domājot par krupīša likteni, vēl apsvēru – pieminēt viņu vai ne. Kā radībiņa kļūst par upuri cilvēku nezināšanai, pārsteidzīgiem lēmumiem un aizspriedumiem.
Un proti, kad plunčājāmies ūdenskritumā, pamanījām pie ūdens malas sēžam krupīti. Gi sākumā saka – vai tikai nav miris, nekustās! Bet tad šis pakustina vienu ķepu. Pienāk klāt vēl vietējie bērni un to apbrīno, līdz sāk spriest – kas tam krupim pie mutes? Kaut kāds liels burbulis? Varbūt krupis ir slims? Spriešanā pievienojas viņu vecāki, no kuriem viens apgalvo, ka krupis noteikti esot nevesels un cieš. Vēl pēc brīža kāds izdomā, ka krupis vemj ārā savas iekšas. Nu īsumā – 10 min laikā tauta ir izlēmusi, ka krupja ciešanas ir jābeidz. Kad satiekam šo ģimeni pēc tam pie automašīnām, viņi lepni paziņo, ka esot krupīti ar akmeni nosituši, jo tam bijis grūti… Man paliek aukstas kājas no šīs domas. Sāku meklēt Googlē un, protams, atrodu, ka tas gaisa pūslis pie zoda ir krupīša aizsardzības mehānisms – mēģinājums nobaidīt ienaidniekus ar savu izmēru. To izmanto, ja neizdodas stratēģija izliekties par beigtu. Šoreiz nav nostrādājusi neviena no aizsardzības taktikām… Jūtos gandrīz vainīga, ka pievērsām trako vietējo uzmanību krupītim, kas mierīgi baudīja siltu dienu pie ūdenskrituma. Un nespēju nedomāt par to, kā pilnīgas nezināšanas vadīti cilvēki izdara stulbus pieņēmumus, notic, jo kaut ko neatpazīst, un rezultātā nodara pāri dzīvībai. Un šo atziņu, lai cik skumji tas nebūtu, var vispārināt.
Un proti, kad plunčājāmies ūdenskritumā, pamanījām pie ūdens malas sēžam krupīti. Gi sākumā saka – vai tikai nav miris, nekustās! Bet tad šis pakustina vienu ķepu. Pienāk klāt vēl vietējie bērni un to apbrīno, līdz sāk spriest – kas tam krupim pie mutes? Kaut kāds liels burbulis? Varbūt krupis ir slims? Spriešanā pievienojas viņu vecāki, no kuriem viens apgalvo, ka krupis noteikti esot nevesels un cieš. Vēl pēc brīža kāds izdomā, ka krupis vemj ārā savas iekšas. Nu īsumā – 10 min laikā tauta ir izlēmusi, ka krupja ciešanas ir jābeidz. Kad satiekam šo ģimeni pēc tam pie automašīnām, viņi lepni paziņo, ka esot krupīti ar akmeni nosituši, jo tam bijis grūti… Man paliek aukstas kājas no šīs domas. Sāku meklēt Googlē un, protams, atrodu, ka tas gaisa pūslis pie zoda ir krupīša aizsardzības mehānisms – mēģinājums nobaidīt ienaidniekus ar savu izmēru. To izmanto, ja neizdodas stratēģija izliekties par beigtu. Šoreiz nav nostrādājusi neviena no aizsardzības taktikām… Jūtos gandrīz vainīga, ka pievērsām trako vietējo uzmanību krupītim, kas mierīgi baudīja siltu dienu pie ūdenskrituma. Un nespēju nedomāt par to, kā pilnīgas nezināšanas vadīti cilvēki izdara stulbus pieņēmumus, notic, jo kaut ko neatpazīst, un rezultātā nodara pāri dzīvībai. Un šo atziņu, lai cik skumji tas nebūtu, var vispārināt.
Bet vispār izbraukums izdodas skaists. Ir riktīgi silti (kalnos mazliet vēsāk, bet joprojām silti). Citādais apkārt priecē acis un sirdi. Vienīgais, ko nožēloju – ka līdzi nav statīva. Ja gribas fotografēt ūdenskritumus, tas ir būtisks. Mājās atgriežamies pavēlu, jau tumsā. Ēdot vakariņas, pamanu, ka pulkstenis jau rāda pāri 9 vakarā. Diena atkal ir paskrējusi vēja spārniem..
RSS Feed
