Sestdienas rītā sajutos gandrīz kā tās amerikāņu filmu soccer-moms. Mazliet izpūrusi, protams, nekrāsojusies, ar sneakeriem kājās, uzrāvusi mugurā hoody, ar kafijas krūzi rokās vedu bērnu uz sestdienas rīta treniņu. Braucam garām futbola laukumiem, kur notiek amerikāņu futbola treniņi, laukiem, kur jaunieši trenējas beisbolā, un esam kā daļa no šīs sadzīves un kultūras. Pilnīgi kā filmās! Salīdzinājums ar filmām man ienāca prātā arī iepriekšējā sporta treniņā – sieviete, ar kuru kopā vingroju, teica, ka viņai ar ceļgalu esot problēmas, diagnoze esot “old knee”. Atcerējos NYC filmēto seriālu “Younger”, kur ar šādu diagnozi pie ārsta nonāca galvenā varone. (Latvijā šādu diagnozi dzirdējusi neesmu, bet varbūt es un manas draudzenes vēl esam pārāk jaunas? Vai arī diagnozes mēdz būt lokālas?). |
Tomēr lēni palēnām vieglā pēcpusdienā izkustamies Vermontas virzienā.
Mūsu plāns ir aizbraukt līdz Hamilton Falls, kas esot glīts ūdenskritums. Jau ceļš uz to ir acīm tīkams – lai arī slavenā “autumn foliage” vēl nepavisam nav pilnbriedā, ir jauki pabraukt pa kalnainu apvidu, kas lēnām krāsojas dzeltens. Pa ceļam redzam arī vairākus slavenos Jaunanglijas “slēgtos” tiltus – tiltus ar jumtiem (Laikam tā vieglāk tos ziemā uzturēt?). Jo ziemas Vermontā var atnākt strauji un būt bargas.
Un proti, kad plunčājāmies ūdenskritumā, pamanījām pie ūdens malas sēžam krupīti. Gi sākumā saka – vai tikai nav miris, nekustās! Bet tad šis pakustina vienu ķepu. Pienāk klāt vēl vietējie bērni un to apbrīno, līdz sāk spriest – kas tam krupim pie mutes? Kaut kāds liels burbulis? Varbūt krupis ir slims? Spriešanā pievienojas viņu vecāki, no kuriem viens apgalvo, ka krupis noteikti esot nevesels un cieš. Vēl pēc brīža kāds izdomā, ka krupis vemj ārā savas iekšas. Nu īsumā – 10 min laikā tauta ir izlēmusi, ka krupja ciešanas ir jābeidz. Kad satiekam šo ģimeni pēc tam pie automašīnām, viņi lepni paziņo, ka esot krupīti ar akmeni nosituši, jo tam bijis grūti… Man paliek aukstas kājas no šīs domas. Sāku meklēt Googlē un, protams, atrodu, ka tas gaisa pūslis pie zoda ir krupīša aizsardzības mehānisms – mēģinājums nobaidīt ienaidniekus ar savu izmēru. To izmanto, ja neizdodas stratēģija izliekties par beigtu. Šoreiz nav nostrādājusi neviena no aizsardzības taktikām… Jūtos gandrīz vainīga, ka pievērsām trako vietējo uzmanību krupītim, kas mierīgi baudīja siltu dienu pie ūdenskrituma. Un nespēju nedomāt par to, kā pilnīgas nezināšanas vadīti cilvēki izdara stulbus pieņēmumus, notic, jo kaut ko neatpazīst, un rezultātā nodara pāri dzīvībai. Un šo atziņu, lai cik skumji tas nebūtu, var vispārināt.