Aizvakar no svaru cilāšanas man smeldza muguras un roku muskuļi. Savukārt vakar līdzīga sajūta bija galvā. It kā smadzenes būtu pārpulētas: palasīt nespēju, parakstīt nespēju. Ja parasti atverot piezīmes vai grāmatu šī sajūta pāriet, tad šoreiz tas bija bezcerīgi. Jau apsvēru domu pasludināt 5dienu par brīvdienu.
Sajūta apmēram tāda, ka enerģijas vispār nebūtu. Bet aizejot uz sporta zāli pārliecinos, ka ar fizisko enerģiju viss ir kārtībā. Un pie sevis nodomāju – jau ceturtais zāles apmeklējums šonedēļ. Laikam tam intelektuālajam darbam prasās pretsvaru.
Sajūta apmēram tāda, ka enerģijas vispār nebūtu. Bet aizejot uz sporta zāli pārliecinos, ka ar fizisko enerģiju viss ir kārtībā. Un pie sevis nodomāju – jau ceturtais zāles apmeklējums šonedēļ. Laikam tam intelektuālajam darbam prasās pretsvaru.
Zelta rudens pārpildītas sporta kluba autostāvvietas fonā. Tobrīd jau pieņēmu, ka šī varētu būt vienīgā dienas bilde..
Ja ne e-pasta vēstule par grāmatu, kas atvesta no Smith College library un mani gaida plauktā uz paņemšanu, nez vai es līdz UMass būtu aizkūlusies. Bet grāmata ir tur, un uz UMass tik drīz netikšu, jo priekšā garās brīvdienas. Tad nu saņemos un dodos. Smadzenes ir tādā tintē, ka pat apģērbties nemāku – atceros, pirms daudz, daudz gadiem par šo Signīte stāstīja. Par stāvokli, kurā nespēj pat atrast puslīdz saskanīgu apģērbu. Ha, kas to būtu domājis, ka studēšana var rādu radīt! Varbūt tāpēc ir radušies mīti par izklaidīgajiem profesoriem ar dažādas krāsas zeķēm?
Bet, kad nonāku bibliotēkā, lai arī mērķis ir tikai apsēsties klubkrēslā (jā, skolotāju istabā ir arī tādi) un pašķirstīt to grāmatu, lai saprastu, vai vispār vērts mājās ņemt, kaut kādi ieradumi pamostas. Izlasu interesējošās nodaļas, atrodu interesantas vietas, atrodu, no kurienes autors ņēmis šo informāciju. Ievadu šos nosaukumus bibliotēkas kataloga meklētājā un, ak šī sajūta, jā, 4 grāmatas ir pieejamas tepat starp 15. un 18. stāvu, bet viena sena – vai nu pasūtama no krātuvēm, vai lasāma internetā. Pie tā, ka viss ir tik pieejams, vēl jāpierod.
Bet, kad nonāku bibliotēkā, lai arī mērķis ir tikai apsēsties klubkrēslā (jā, skolotāju istabā ir arī tādi) un pašķirstīt to grāmatu, lai saprastu, vai vispār vērts mājās ņemt, kaut kādi ieradumi pamostas. Izlasu interesējošās nodaļas, atrodu interesantas vietas, atrodu, no kurienes autors ņēmis šo informāciju. Ievadu šos nosaukumus bibliotēkas kataloga meklētājā un, ak šī sajūta, jā, 4 grāmatas ir pieejamas tepat starp 15. un 18. stāvu, bet viena sena – vai nu pasūtama no krātuvēm, vai lasāma internetā. Pie tā, ka viss ir tik pieejams, vēl jāpierod.
Kad braucu pakaļ Gerdai (piektdienās skolas autobuss pēc pēcstundu nodarbībām nekursē), piedzīvoju pirmo sastrēgumu. Studenti masveidā pirms garajām brīvdienām pamet pilsētu. Autobusi kavē pa 15-20 minūtēm. Tas gan kaut kā ļoti atbilst manam noskaņojumam. Tomēr pagūstu gan uz skolu, gan eleganti iekāpjam nākamajā autobusā, lai aizbrauktu līdz mājām. Meita pat atsakās no baseina par labu filmai. Un ļoti priecājas par gaidāmajām brīvdienām. Nekādu lielo plānu mums vēl nav (ja neskaita, ka smadzenēm vajag restartu pirms jauniem piedzīvojumiem un izaicinājumiem), draugi laikam var gaidīt videozvanus!
RSS Feed
