Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Vajag restartu

12/10/2019

1 Comment

 
Aizvakar no svaru cilāšanas man smeldza muguras un roku muskuļi.  Savukārt vakar līdzīga sajūta bija galvā. It kā smadzenes būtu pārpulētas: palasīt nespēju, parakstīt nespēju. Ja parasti atverot piezīmes vai grāmatu šī sajūta pāriet, tad šoreiz tas bija bezcerīgi. Jau apsvēru domu pasludināt 5dienu par brīvdienu.
​
Sajūta apmēram tāda, ka enerģijas vispār nebūtu. Bet aizejot uz sporta zāli pārliecinos, ka ar fizisko enerģiju viss ir kārtībā. Un pie sevis nodomāju – jau ceturtais zāles apmeklējums šonedēļ. Laikam tam intelektuālajam darbam prasās pretsvaru.
Picture
Zelta rudens pārpildītas sporta kluba autostāvvietas fonā. Tobrīd jau pieņēmu, ka šī varētu būt vienīgā dienas bilde..
Picture
Ja ne e-pasta vēstule par grāmatu, kas atvesta no Smith College library un mani gaida plauktā uz paņemšanu, nez vai es līdz UMass būtu aizkūlusies. Bet grāmata ir tur, un uz UMass tik drīz netikšu, jo priekšā garās brīvdienas. Tad nu saņemos un dodos. Smadzenes ir tādā tintē, ka pat apģērbties nemāku – atceros, pirms daudz, daudz gadiem par šo Signīte stāstīja. Par stāvokli, kurā nespēj pat atrast puslīdz saskanīgu apģērbu. Ha, kas to būtu domājis, ka studēšana var rādu radīt! Varbūt tāpēc ir radušies mīti par izklaidīgajiem profesoriem ar dažādas krāsas zeķēm?
​
Bet, kad nonāku bibliotēkā, lai arī mērķis ir tikai apsēsties klubkrēslā (jā, skolotāju istabā ir arī tādi) un pašķirstīt to grāmatu, lai saprastu, vai vispār vērts mājās ņemt, kaut kādi ieradumi pamostas. Izlasu interesējošās nodaļas, atrodu interesantas vietas, atrodu, no kurienes autors ņēmis šo informāciju. Ievadu šos nosaukumus bibliotēkas kataloga meklētājā un, ak šī sajūta, jā, 4 grāmatas ir pieejamas tepat starp 15. un 18. stāvu, bet viena sena – vai nu pasūtama no krātuvēm, vai lasāma internetā. Pie tā, ka viss ir tik pieejams, vēl jāpierod.

Kad braucu pakaļ Gerdai (piektdienās skolas autobuss pēc pēcstundu nodarbībām nekursē), piedzīvoju pirmo sastrēgumu. Studenti masveidā pirms garajām brīvdienām pamet pilsētu. Autobusi kavē pa 15-20 minūtēm. Tas gan kaut kā ļoti atbilst manam noskaņojumam. Tomēr pagūstu gan uz skolu, gan eleganti iekāpjam nākamajā autobusā, lai aizbrauktu līdz mājām. Meita pat atsakās no baseina par labu filmai. Un ļoti priecājas par gaidāmajām brīvdienām. Nekādu lielo plānu mums vēl nav (ja neskaita, ka smadzenēm vajag restartu pirms jauniem piedzīvojumiem un izaicinājumiem), draugi laikam var gaidīt videozvanus! 
1 Comment
Katrina Rotgalve
13/10/2019 18:47:33

Čau, Arta! Te Katrīna no Ķeguma, no blakus mājas. Dzīvoju te, Anglijā, un kaifoju, Tavu dienasgrāmatu lasot. Ir tik forši sekot līdzi jūsu abu piedzīvojumiem ASV, izbaudot brīvo teksta plūdumu - Tev raiti rakstās un viss teikts tā pa godīgam, īsti. Un man patīk. Tavu rakstu lasīšana nu man kā ikdienas kafija, kā svētdienu tradīcija. Darbdienās, ja no rīta nenoslinkoju, skatos youtoobes LV video, bet svētdienas ir Artas -rakstu-dienas, kad izlasu visas nedēļas rakstus. Reiz vienu nedēļu izlaidu un haotiski nākamajā nedēļāmēğināju panākt, bet tad man galīgi nojuka - kas lasīts, kas nē. Man derētu kāda gudra nākotnes kontroles sistēma manā telefonā, kss bez nekādu podziņu spaidīšanas atcerētos un piefiksētu, ko esmu lasījusi un, piem., iekrāsotu tekstu vai virsrakstu ... nezinu, rozā vai! Labi, beigšu par sevi narcisoties. Īsi sakot - patī! Ir baigi forši, ka Tu izbrīvē laiku, saņemies un katru rītu raksti. Es lasu to, baudu un nu esmu atkarīga! Man tas ir vajadzīgs un ir in-canti!!! (Tā mēs bērnībā pārveidojām vārdu "intetesanti".) Un katru reizi, kad Tavs raksts izlasīts, nodomāju, cik labi teikts, cik foršas bildes. Un man pat netraucē, ka neko nezinu un nesaprotu par likumsošanu, un ir vārdi, kuru nozīme man totāli sveša. Tātad, ņem vērā, ka, ja nekomentē, tas nenozīmē, ka nevajag vai nelasa. Vajag! Lasa! Turpini!!! X

Reply



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.