Vai lasīšana ir darbs?

Kārtējais apliecinājums tam, ka mēs tiešām sākam iekārtoties, ir šodien nopirktais trīs mēnešu abonements uz tepat blakus, 200 m attālumā esošo sporta klubu. Nopirkām tādu abām, kur mans ļauj apmeklēt svaru un trenažieru zāles, baseinu, kā arī grupu nodarbības, kamēr Gerda kā mazgadīgais var apmeklēt baseinu un aiziet uz basketbola laukumu (tāds prieks mums abām maksā ap 80 USD mēnesī).

Baseins bija tieši tas, ko izmēģinājām pirmo. Ieradāmies gan tikai 6:20, t.i. 40 minūtes pirms beidzas “Family Swim” stundas. Family swim nozīmē, ka baseinā var atrasties arī bērni un tos pieskata glābējs. Es drīkstu laiskoties džakuzi (ko arī daru). Nolemjam, ka nāksim peldēties kad vien spēki un skolas grafiks atļaus – Family Swim līdz 7 vakarā ir 4xnedēļā, brīvdienās – līdz 8. To, cik izmantosim, laiks rādīs! 

Par skolu Gi neko īpaši nestāsta. Kad palūdzu, lai padalās, ko uzrakstīt vecvecākiem un citiem līdzjutējiem, viņa paziņo, ka šodienas ‘special’ bija “library”. Esot paņēmusi grāmatu lasīšanai un visu izlasījusi. Otrā daļa (turpinājums) iedota lasīšanai kādam citam, viņa esot pierakstījusies rindā. Kad grāmata būs pieejama, to viņai atnesīs, pat stundu laikā tas notiekot. Grāmata ir komikss - “Amulet”. Neko par tādu nezinu. Tā tie bērni izaug…

Precizējot par ‘specials’: viņiem skolā katru dienu ir viens un tas pats stundu saraksts – matemātika, writing & reading, science (t.sk. ģeogrāfija), plus, protams, snack, lunch and recess. Specials ir priekšmeti, kas ir vienu reizi nedēļā - music, art, library, technology, PE.

Pēc baseina sagurušais bērns, kas gatavs iemigt pat uz kāpnēm ...

Pati es šodien devos uz UMass – ārā lietus, krīt pirmās rudens lapas, jākustas arī no mājas, citādi pilnīgi depresija var piemesties. Ārā izejot vismaz var sajust, ka ir silti, proti, vasara vēl nav gluži beigusies. Ierodoties birojā, konstatēju, ka parādījies ir arī mans kabineta biedrs – otrs galds ir apkrauts ar grāmatām, papīriem, stāv dators. Pēc neilga brīža ierodas arī mantu īpašnieks – puisis no Pakistānas, kas jau 14 mēnešus pēta kaut ko saistībā ar Greenpeace. Viņa akcents gan man liedz saprast, ko īsti, un nezinu kāpēc, bet man rodas sajūta, ka viņš atvainojas, ka ir te. Tikai piebilst, ka grāmatas lasot un uz bibliotēku ejot naktīs. Vai arī domāti bija vakari?

Mans dienas plāns, neskaitot vienkārši “research”, ir uzrakstīt divām profesorēm, kuru vārdus vakar sarunas laikā iedeva Jesse (departamenta vadītājs). Pārmaiņas pēc sarakstei izmantoju UMass e-pastu un tas man nes veiksmi. Pretēji tiem profesoriem, kuriem rakstīju iepriekšējās dienās, saņemu atbildes dažu stundu laikā. Neviena no dāmām (abām Ph.D. no University of California, Berkeley, viena tiesību zinātnēs, otra – politoloģijā) diemžēl netiek uz manu prezentāciju pirmdien, bet piedāvā citus tikšanās laikus.
 
Kamēr rakstu e-pastus un pierakstu grāmatu un rakstu lasīšanas laikā radušās idejas, dators izslēdzas. Neesmu to uzlādējusi (blondīne!). Eju meklēt publiskos datorus bibliotēkā un bibliotēkas pagrabstāvā atrodu lielu zāli, kurā salikti lieli un jaudīgi datori – puse telpas ar Windows, otra puse – ar Mac operētājsistēmām. Vairums datoru aizņemti, studenti kā skudriņas – daļa strādā pie savējiem, daļa izmanto publiskos datorus. Tagad es arī.
​
Strādāšanai punktu pieliek kurkstošais vēders. Manas ēšanas īpatnības liedz izmantot ēdamzāles tepat UMass, lai gan, baumo, ēdināšana te esot ļoti labā līmenī. Ja cilvēks var ēst visu, te patiešām var papusdienot. Man, savukārt, laikam jādara kā meitai – jāņem līdzi lunchbox. Interesanti, ka te ar iepirktiem salātiem un pusdienu traukiem, kā arī lielajām kafijas krūzēm studenti brauc augšā arī bibliotēkā. Grāmatas un ēdiens man līdz šim likās kā divas lietas, kas tomēr jātur viena no otras pa gabalu. 

Īpatnējākais, pie kā vēl ir jāpierod, ir tas, ka arī lasīšana ir darbs. Dažbrīd dienās, kura pavadu lasot grāmatas vai rakstus, liekas ka slinkoju. Līdz šim strādāšana vienmēr izpaudusies kā rakstīšana – jo tikai tad taču var redzēt darba rezultātu. Nav viegli pierast pie domas, ka grāmatas var un vajag lasīt “darba laikā”, nevis vakaros pirms gulētiešanas vai pie rīta kafijas. Vai tiešām aizraujoša raksta par “Private takings” (īpašuma piespiedu atsavināšanas tiesību nodošana privātpersonai, kad īpašums kļūst par citas privātpersonas īpašumu bez valsts starpniecības) ir darbs? Vai grāmatas par īpašumu piespiedu atsavināšanas vēsturi ASV lasīšana ir darbs?

Patīkami gan, ka jau atpazīstu galvenos jēdzienus, lietas, atslēgas punktus doktrīnas maiņā, kas atspoguļoti šajās grāmatās. Protams, tā ir ASV, cita tiesību sistēma, cita pieeja, tomēr grūti noliegt, ka fascinē tiesu argumentācija un tiesībzinātnieku pētījumi konkrētās lietās. Tā piemēram, Midkiff lieta, kur Havaju salās tika izdots likums, ar kuru zeme, uz kuras atradās dzīvojamās ēkas, tika nodota ēku dzīvokļu iemītnieku. Šī likuma konstitucionalitāte tika vērtēta līdz pat Augstākajai tiesai, kas atzina, ka pastāv visi priekšnoteikumi īpašumu piespiedu atsavināšanai un likums palika spēkā.
​
Tāpēc turpinu savā galvā likt iekšā šos pētījumus, rakstus, idejas, gatavot prezentāciju pirmdienai, cerībā, ka izkristalizēsies labas idejas. Nav jau grūti aprakstīt, mazliet grūtāk ir konceptualizēt problēmu un nonākt pie vērtīga secinājuma. Varētu jau bez tā iztikt, bet kaut kāda iekšējā ambīcija laikam tomēr ir un gribās. Un, kā baumo, bez gribēšanas jau vispār nekas nenotiekot.

Pārmaiņas pēc - skats UZ mana kabineta logu.