Šodienas stāstu varētu sākt ar īsu update, jeb precīzāk – mazliet pastāstīt par to, par ko esmu ieminējusies iepriekš. Atceraties, bija stāsts par pastu. Precīzāk – sūtījumiem, ko nesaņemu. Šobrīd, pēc tam, kad pastkastītē esmu ielīmējusi Post-It lapiņu ar savu vārdu, es saņemu vēstules gandrīz katru dienu. Tas nemazina ilgas pēc saziņas ar īstiem, dzīviem cilvēkiem, tomēr fakts ir, kā krievi teiktu “na ļice”. Ar apbrīnojamu regularitāti pastkastē atrodas tieši man adresēti sūtījumi. Galvenokārt vēstules no bankas un dažādu kredītkaršu piedāvājumi. Šis liek domāt, ka līdz šim kā “nepiegādājams” ir ticis atzīmēts visai liels sūtījums skaits.
Iedomājoties par “situāciju uz šodienu”, nāk prātā WHO ikdienas ziņojumi par jaunā koronavīrusa izplatību. Es joprojām brīnos par to, ka Latvijā par to vispār neceļ ne ausu, kamēr te – slēgti reisi, slēgta ieceļošana, 7 lidostas, kas uzņem reisus, cilvēki iesprostoti militārajās bāzēs. Bet tā ir arī mēroga atšķirība – Latvija, ak, laime, ir maziņa. Zīmīgajā Ķīnas provincē pēdējā laikā bija viesojusies viena mūsu nācijas pārstāve. Ja neskaita, ka latviešiem patīk klaiņot pa pasauli un atvest visādu zarazu mājās, ir cerība, ka mēs izmuksim. Arī mēs te, UMass Amherst ceram, ka būsim veiksmīgāki par Bostonas campus. Jo vispār cipari nav forši. Un es nobremzēju pirmdien doties satikties ar meiteni ķīniešu restorānā, jo likās, ka tieši tur varētu būt savākušies iespējamie tikko no Ķīnas atlidojušie studenti. Vai viņu istabas biedri. Vai studiju biedri.
Bet vispār mans nolūks, tā starp citu, bija pastāstīt par citiem ikdienas sīkumiem. Piemēram: autovadīšanu. Ir dažas lietas, kas man patīk ASV. Piemēram tas, ka visi ievēro “rāvējslēdzēja principu”. Gan pie “4way Stops” (t.i. krustojumiem, kur uz visām 4 pusēm ir STOP zīme un ceļu pirmais turpina tas, kas piebraucis pie STOP līnijas pirmais), gan vietās, kur īsti nav skaidrs, kā jāsamainās (šaurs tilts, piemēram). Visur, un man liekas, ka nepārspīlēju – visur ievēro rāvējslēdzēju. Pie lielveikaliem un uz autostrādēm. Tas ir tā, hmm… “sirdij-paliek-viegli” sajūta? Kad “dabiskās tiesības” ņem pārsvaru? Jo tas taču ir tik “dabiski”, ne? Šo CSN jautājumu atrisināt tieši šādi. (Šajā brīdī Akvīnas Toma mūmija kapā sakustās un paceļ īkšķi – Yes, darling, You’ve got me!)
Kaut kas, kas ir mazliet tālāk no Akvīnas Toma un dabiskajām tiesībām, ir gājēju pārejas mazajā Amherstā. Rīgā (kas, protams, ir daudz lielāka metropole), gājēju pārejas (ja paveicas) ir izgaismotas. Šeit ir tā: gājēju pāreja pati var būt tumsā, nekurienes vidū, bet kad pie tās pienāk cilvēks, viņš piespiež podziņu, un pie pārejas uzstādītie stabiņi sāk nevaldāmi žibināties. Proti, jebkurš Šoferis ierauga, ka tuvumā ir Gājējs. To nav iespējas nepamanīt! Saskaņā ar štata noteikumiem, ieraudzītais Gājējs ir jālaiž pāri ielai. Ja Šoferis šo noteikumu neievēro, var sekot sods līdz par 100$ (redzēju, kā policija vienu noķēra). Tomēr ideja, ka pēc podziņas piespiešanas ielas malā iedegas maza uguņošana (ok, sāk midžināties divas lampiņas) ir lieliska, jo pievērš uzmanību iespējamam pārejas šķērsotājam daudz vairāk, nekā vienkārši Gājēja parādīšanās uz viduvēji apgaismotas pārejas. (Personīgā pieredze. Naktī, tumsā, it kā apgaismotā pārejā ieraudzīt gājēju – izaicinājums. Lampiņas, kas midžinās kā trakas, jo kāds ir piespiedis, ka grib šķērsot ielu – neiespējami neieraudzīt.)
 | Tik tālu tikusi, es saķeru galvu, jo man nav nevienas fotogrāfijas, kas atspoguļotu aprakstīto problēmu (Seko meklējumi internetā). Vai jebkuru no stāstiem. Jo vispār šodien pastaigājos par Jaunanglijas saulaino ziemu un izmantojot vienkārši neiespējamās atlaides veikalā nopirku ap 15 māciņām gaļas (ietaupījums uz gaļu bija apmēram 50/50, ja es nebūtu papildinājusi kafijas un tējas krājumus, būtu samaksājusi 50 USD par gaļu ar sākotnējo cenu 100 USD; piedodiet veģetārieši, tomāti joprojām maksā 2,+-5 USD/ lbs, un te es atlaides neredzēju). |
Skats uz ielu mēneša garumā kādreiz sekos, bet šodien (un dažas dienas pirms tam) Gatehouse road izskatījās šādi. Atrodi trīs atšķirības?
RSS Feed
