Nemiers - galva pilna domu un ideju, šaubu un vēlmju. Tāpēc sēžos un meklēju, rakstu, ņemos līdz uzrakstu vai paprasu padomu visiem, ko spēju iedomāties. Tad nolemju mest šim projektam mieru uz dažām dienām un pievērsties Disertācijai. Esmu saņēmusi recenzijas, kas ir no vienas puses ļoti konstruktīvas, bet no otras - liek atkal slīpēt un iedziļināties tajā, kas jau ir sācis apnikt. Pilnīgi juridiskā skatījumā uz t.s. dalītajiem īpašumiem un piespiedu nomu. Jo šie fenomeni jau nav tīri juridiski un esmu sapratusi, ka mani fascinē šī fenomena politiskais, socioloģiskais, ekonomiskais aspekts... tikmēr recenzijā lasu, ka recenzentam nav saprotams, “kāda ir politiskā aspekta nozīme tēmas juridiskajā analīzē”. Varbūt tāda, ka visus likumus pieņem politiķi? Ja mēs gribam runāt par kaut kādu vēsturisko vai teleoloģisko interpretāciju, tas nav ignorējams. Un var teoretizēt par juridiskā instrumentālisma un tiesiskuma (rule of law) robežām, bet mēs zinām, ka likums nedzīvo izolēti no sabiedrības un politikas.
Pārmaiņas pēc rīta cēlienu pavadīju Amherst Coffee. Kafejnīca pilsētas centrā, kura no rīta, kā izrādās, pārvēršas par PolSci departamenta filiāli. Nekāda pastrādāšana te īsti nesanāk, ja par strādāšanu neuzskata pļāpas ar departamenta profesoriem - gan mazāk produktīvas, stāstot par Latviju, sabiedrību, dažādiem burbuļiem, attieksmi pret krieviem un ebrejiem utt., gan vairāk produktīvas, vērstas jau uz konkrētu projektu vai darbības plānu apspriešanu. Beigas tomēr pēc garšīgas Cold brewed Matcha izbaudīšanas (ja būsiet kādreiz AC, iesaku!) un labas kafijas (2 shots of espresso in a small cup of water) nolemju doties uz UMass izdrukāt to disertāciju.
Par spīti tam, ka ir apmācies, ir ārā ir ļoti silti. It kā pēdējo dienu gan. Džemperis noder tikai autobusā, kur uzvelku to, lai nebūtu novadāts lieki.
Ja par mazo-mīļo: Gerdai šodien bija “field day”- klase devās ekskursijā pētīt dažādus akmeņus uz Skinner State Park. Jā, to pašu, kur mēs jau bijām svētdien. Par spīti savai nepatikai pret hiking, bērns dienu izdzīvoja un varbūt pat atrada jaunus draugus (kuriem arī akmeņi liekoties garlaicīgi). Vakarā gan bija pilnīgi nekāda. Nezinu, kāpēc, kaut kāds kreņķis jau ir. Cerams, mēs to noskaidrosim. Un fotografēt sevi neļāva. Mēģināju noķert īsajā brīdī, kad spēlēja flautu. Neizdevās. Tāpēc foto nav.
Vakarā pie zobu mazgāšanas mums bija saruna par to, ko viņa zina vai nezina. Neesmu droša, vai tas bija pedagoģiski pareizi pastāstīt par Sokrātu un to, ka fakta apzināšanās, ka visu nezini, liecina tikai par gudrību. Šķiet, mana 4klasniece šo nesaprata. Atgriezīsimies pie vienkāršākām un tveramākām patiesībām.