Arta Snipe
  • Par mani
  • Raksti
  • foto
  • Klejojumi

Trešdiena

3/10/2019

0 Comments

 
Pamodos tik agri, ka tādā stundā pat rīta rosmes netaisa. Un kafiju vāra klusiņām. 

Nemiers - galva pilna domu un ideju, šaubu un vēlmju. Tāpēc sēžos un meklēju, rakstu, ņemos līdz uzrakstu vai paprasu padomu visiem, ko spēju iedomāties. Tad nolemju mest šim projektam mieru uz dažām dienām un pievērsties Disertācijai. Esmu saņēmusi recenzijas, kas ir no vienas puses ļoti konstruktīvas, bet no otras - liek atkal slīpēt un iedziļināties tajā, kas jau ir sācis apnikt. Pilnīgi juridiskā skatījumā uz t.s. dalītajiem īpašumiem un piespiedu nomu. Jo šie fenomeni jau nav tīri juridiski un esmu sapratusi, ka mani fascinē šī fenomena politiskais, socioloģiskais, ekonomiskais aspekts... tikmēr recenzijā lasu, ka recenzentam nav saprotams, “kāda ir politiskā aspekta nozīme tēmas juridiskajā analīzē”.  Varbūt tāda, ka visus likumus pieņem politiķi? Ja mēs gribam runāt par kaut kādu vēsturisko vai teleoloģisko interpretāciju, tas nav ignorējams. Un var teoretizēt par juridiskā instrumentālisma un tiesiskuma (rule of law) robežām, bet mēs zinām, ka likums nedzīvo izolēti no sabiedrības un politikas. 

Pārmaiņas pēc rīta cēlienu pavadīju Amherst Coffee. Kafejnīca pilsētas centrā, kura no rīta, kā izrādās, pārvēršas par PolSci departamenta filiāli. Nekāda pastrādāšana te īsti nesanāk, ja par strādāšanu neuzskata pļāpas ar departamenta profesoriem - gan mazāk produktīvas, stāstot par Latviju, sabiedrību, dažādiem burbuļiem, attieksmi pret krieviem un ebrejiem utt., gan vairāk produktīvas, vērstas jau uz konkrētu projektu vai darbības plānu apspriešanu. Beigas tomēr pēc garšīgas Cold brewed Matcha izbaudīšanas (ja būsiet kādreiz AC, iesaku!) un labas kafijas (2 shots of espresso in a small cup of water) nolemju doties uz UMass izdrukāt to disertāciju. 
​
Par spīti tam, ka ir apmācies, ir ārā ir ļoti silti. It kā pēdējo dienu gan. Džemperis noder tikai autobusā, kur uzvelku to, lai nebūtu novadāts lieki. 
Vakarā, pēc x stundām, kas pavadītas buroties pa disertācijas latviskajiem tekstiem, man uznāk tāds kā apjēgsmes brīdis: sasodīts, esmu Amerikā! Notiek tik neticamas lietas! Sadzīve ir tik sasodīti negaidīti citāda nekā Rīgā! Ir tik atšķirīgi, ka sevi atpazīt grūti. Bet tas ir forši. Tāpēc vien šis ir forši- ieraudzīt kaut ko pilnīgi jaunu gan ap sevi un sevī. Nē, neesmu kļuvusi par super cilvēku, joprojām no rītiem pirms kafijas esmu lēna, joprojām pacietība nav mans tikums un joprojām vakaros sagurusi mēdzu niķoties.  Ieradumi jau tik ātri nemainās. Joprojām milzu pacietību prasa un pa nerviem sit being single mom (bez omītes atbalsta un bez draudzenēm blakus mājā, pie kuram aizsūtīt paspēlēties). Bet vienalga ir forši.

Ja par mazo-mīļo: Gerdai šodien bija “field day”- klase devās ekskursijā pētīt dažādus akmeņus uz Skinner State Park. Jā, to pašu, kur mēs jau bijām svētdien. Par spīti savai nepatikai pret hiking, bērns dienu izdzīvoja un varbūt pat atrada jaunus draugus (kuriem arī akmeņi liekoties garlaicīgi). Vakarā gan bija pilnīgi nekāda. Nezinu, kāpēc, kaut kāds kreņķis jau ir. Cerams, mēs to noskaidrosim. Un fotografēt sevi neļāva. Mēģināju noķert īsajā brīdī, kad spēlēja flautu. Neizdevās. Tāpēc foto nav.
​
Vakarā pie zobu mazgāšanas mums bija saruna par to, ko viņa zina vai nezina. Neesmu droša, vai tas bija pedagoģiski pareizi pastāstīt par Sokrātu un to, ka fakta apzināšanās, ka visu nezini, liecina tikai par gudrību. Šķiet, mana 4klasniece šo nesaprata. Atgriezīsimies pie vienkāršākām  un tveramākām patiesībām. 
Picture
Skats no Graduate Lounge, kurai šodien nejauši piegriezu piekļuvi. Uzrakstot iesniegumu, ka gribu piekļuvi vēl vienai lounge (nezinu, kā tur izskatās), šo atņēma... cerams, tas būs Upgrade nevis Downgrade..
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.
  • Par mani
  • Raksti
  • foto
  • Klejojumi