Trešdiena

Pamodos tik agri, ka tādā stundā pat rīta rosmes netaisa. Un kafiju vāra klusiņām. 

Nemiers - galva pilna domu un ideju, šaubu un vēlmju. Tāpēc sēžos un meklēju, rakstu, ņemos līdz uzrakstu vai paprasu padomu visiem, ko spēju iedomāties. Tad nolemju mest šim projektam mieru uz dažām dienām un pievērsties Disertācijai. Esmu saņēmusi recenzijas, kas ir no vienas puses ļoti konstruktīvas, bet no otras - liek atkal slīpēt un iedziļināties tajā, kas jau ir sācis apnikt. Pilnīgi juridiskā skatījumā uz t.s. dalītajiem īpašumiem un piespiedu nomu. Jo šie fenomeni jau nav tīri juridiski un esmu sapratusi, ka mani fascinē šī fenomena politiskais, socioloģiskais, ekonomiskais aspekts... tikmēr recenzijā lasu, ka recenzentam nav saprotams, “kāda ir politiskā aspekta nozīme tēmas juridiskajā analīzē”.  Varbūt tāda, ka visus likumus pieņem politiķi? Ja mēs gribam runāt par kaut kādu vēsturisko vai teleoloģisko interpretāciju, tas nav ignorējams. Un var teoretizēt par juridiskā instrumentālisma un tiesiskuma (rule of law) robežām, bet mēs zinām, ka likums nedzīvo izolēti no sabiedrības un politikas. 

Pārmaiņas pēc rīta cēlienu pavadīju Amherst Coffee. Kafejnīca pilsētas centrā, kura no rīta, kā izrādās, pārvēršas par PolSci departamenta filiāli. Nekāda pastrādāšana te īsti nesanāk, ja par strādāšanu neuzskata pļāpas ar departamenta profesoriem - gan mazāk produktīvas, stāstot par Latviju, sabiedrību, dažādiem burbuļiem, attieksmi pret krieviem un ebrejiem utt., gan vairāk produktīvas, vērstas jau uz konkrētu projektu vai darbības plānu apspriešanu. Beigas tomēr pēc garšīgas Cold brewed Matcha izbaudīšanas (ja būsiet kādreiz AC, iesaku!) un labas kafijas (2 shots of espresso in a small cup of water) nolemju doties uz UMass izdrukāt to disertāciju. 
​
Par spīti tam, ka ir apmācies, ir ārā ir ļoti silti. It kā pēdējo dienu gan. Džemperis noder tikai autobusā, kur uzvelku to, lai nebūtu novadāts lieki. 

Vakarā, pēc x stundām, kas pavadītas buroties pa disertācijas latviskajiem tekstiem, man uznāk tāds kā apjēgsmes brīdis: sasodīts, esmu Amerikā! Notiek tik neticamas lietas! Sadzīve ir tik sasodīti negaidīti citāda nekā Rīgā! Ir tik atšķirīgi, ka sevi atpazīt grūti. Bet tas ir forši. Tāpēc vien šis ir forši- ieraudzīt kaut ko pilnīgi jaunu gan ap sevi un sevī. Nē, neesmu kļuvusi par super cilvēku, joprojām no rītiem pirms kafijas esmu lēna, joprojām pacietība nav mans tikums un joprojām vakaros sagurusi mēdzu niķoties.  Ieradumi jau tik ātri nemainās. Joprojām milzu pacietību prasa un pa nerviem sit being single mom (bez omītes atbalsta un bez draudzenēm blakus mājā, pie kuram aizsūtīt paspēlēties). Bet vienalga ir forši.

Ja par mazo-mīļo: Gerdai šodien bija “field day”- klase devās ekskursijā pētīt dažādus akmeņus uz Skinner State Park. Jā, to pašu, kur mēs jau bijām svētdien. Par spīti savai nepatikai pret hiking, bērns dienu izdzīvoja un varbūt pat atrada jaunus draugus (kuriem arī akmeņi liekoties garlaicīgi). Vakarā gan bija pilnīgi nekāda. Nezinu, kāpēc, kaut kāds kreņķis jau ir. Cerams, mēs to noskaidrosim. Un fotografēt sevi neļāva. Mēģināju noķert īsajā brīdī, kad spēlēja flautu. Neizdevās. Tāpēc foto nav.
​
Vakarā pie zobu mazgāšanas mums bija saruna par to, ko viņa zina vai nezina. Neesmu droša, vai tas bija pedagoģiski pareizi pastāstīt par Sokrātu un to, ka fakta apzināšanās, ka visu nezini, liecina tikai par gudrību. Šķiet, mana 4klasniece šo nesaprata. Atgriezīsimies pie vienkāršākām  un tveramākām patiesībām. 

Skats no Graduate Lounge, kurai šodien nejauši piegriezu piekļuvi. Uzrakstot iesniegumu, ka gribu piekļuvi vēl vienai lounge (nezinu, kā tur izskatās), šo atņēma... cerams, tas būs Upgrade nevis Downgrade..