Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

TGIF

5/10/2019

0 Comments

 
Atpūtas dienas, lai arī tajā brīdī liekas pilnīga slaistīšanās, dod savu efektu. Kad nākamajā rītā pēc “pidžamas dienas” ierados sporta klubā, metos iekšā nodarbībā ar tādu sparu un spēku, kādu sen nebiju jutusi. Lai kā liekas, ka laika ir maz un kaut kāds iekšējais pirmrindnieks brēc, ka jāizmanto katrs mirklis, varbūt jāatceras, vispār, ka viens no uzdevumiem šiem četriem mēnešiem bija arī kaut mazliet atiet no satraukumiem un kaut mazliet atpūsties. Tas, jāatzīstas, tā lēni, lēni.
​
No sevis neaizbēgsi – ja kreņķi izsauc muļķīgi no Latvijas saņemti dokumenti, tad vispār jau tā ir mana problēma. Labā ziņa: par šiem kreņķiem aizmirstu, taisot pietupienus, izklupienus un vēderpreses ar 25 mārciņu svaru rokās (tas izklausās jauki daudz, mārciņu priekšrocība).
Slavenais UMass pīļu dīķis. Apsildāms. Neaizsalst visu ziemu, tā runā. Pīlēm patīk.
Tāpat par šiem kreņķiem aizmirstu, kad ar savu disertācijas mapīti ierodos UMass Du Bois bibliotēkā. Līdz šim visbiežāk darbam biju izmantojusi Graduate Commons bibliotēkas 5. stāvā. Vispār strādāt varu gan savā office Thomson building (kur ir tumši un manai gaumei mazliet drūmi), varu strādāt Thomson buildig Graduate lounge (ko gan izmantoju tikai, kad nepieciešams kaut ko izdrukāt), varu strādāt Learning Commons kopā ar undergrad studentiem. Strādāt var arī pilsētas centrā esošajā Amherst Coffee. Un aizvakar uzzināju, ka bibliotēkas ēkā ir arī tāda Faculty Lounge un pieteicos uz to. Piekļuvi man tai iedeva, vienlaikus atņemot piekļuvi jau ierastajai Graduate Lounge.
​
Tomēr zināmā mērā tas ir upgrade. Pirmkārt, fiziski – atrodos 26. stāvā. Virs manis ir tikai jumts. Te pieejami arī koplietošanas datori (ja nav paņemts līdzi savējais). Graduates lounge to nav (undergradiem ir). Te var uztaisīt kafiju un tēju (blakus stāv aicinājums ziedot 50c par krūzīti- lētākā kafija apkaimē!). Klubkrēsli ērtāki bija Graduate lounge, bet citādi te ir tīri jauki. Un domas raisās – jau gandrīz pārdomāju, ka darbā vienu nodaļu varētu krietni izmainīt. Uz labo pusi, protams.
Ilgi gan tur nenostrādāju, jo 3:30 ir izsludināta Fulbraita stipendiātu sanākšana International Programms Office. Tā ir iespēja iepazīties gan ar vietējiem, kas strādā ar starptautiskajām programmām, gan ar citiem stipendiātiem. Kā parasti, galvenais jau ir stāsti: gan vietējie izstāsta, piemēram, ka pa Piecām koledžām šajā semestrī dzīvojas apmēram 25 mācībspēki, 25 scholars un vēl čupiņa graduate students. Ieradušies ir tikai kādi 20, bet ļoti dažādi. Piemēram, 3 indiešu profesori, no kuriem viena kundzīte pasniedz Āzijas literatūru, kungs gados ir profesors laikam kaut kādā inženierzinātnē. Kunga angļu akcents ir tāds, ka laikā, kad viņš stāsta par sevi, es nespēju piefiksēt par aptuveni, ko viņš māca. Nabaga studenti! Trešā indiete gan runā saprotami, viņa te ir postdoc studijās, pēta Jaunanglijas dzeju kaut kādā kopsakarā ar kvantu teorijām. (Viņas akcents bija saprotams, bet tas pētniecības kopsakars – ne visai). Mēs ar viņu pēc pasākuma nejauši satiekamies autobusā un, braucot garām Emīlijas Dikinsones mājai, viņa nosmejas, ka jā, šis esot viņai kā vēl viens templis.

Te ir daudz inženierzinātņu pētnieku – UMass ir vadošā universitāte pasaulē polimērzinātnēs. Daudz ir arī lingvistu. Kāda meitene no Tanzānijas atbraukusi pasniedz Swahili – Āfrikā biežāk lietoto valodu. Polis pēta Jaunanglijas akcentu. Meitene no Saūda Arābijas – valodas ietekmi uz sociālās lomas un dzimuma lomas veidošanos un otrādi. Un visi ir mazliet izbrīnīti par to, ka Fulbraita stipendija ir piešķirta advokātam, t.i. man, lai gan manu pētījumu jomu atzīst par pietiekami interesantu.
​
Tikmēr mana meita ir pilnībā iejutusies te. No spelling testa atnākusi mājās ar labāko atzīmi: neesot nevienas kļūdas (es tikmēr joprojām cīnos ar A un E iekš challenge, independence un separated, un uzsvaru vārdā attOrney). Matemātikā gan Gerda joprojām “mācās” saskaitīt un atņemt (un vakaros mocīt ar mācībām viņu negribas, ļauju spēlēt spēlītes, paspēlējam kādu galda spēli kopā, bet vēl uzmākties ar papildus mācību vielu laikam nav iekšā nedz man, nedz viņai). 
Picture
Īsi pirms saulrieta aizskrēju līdz dīķim. Jau tumšs, bildes vairs nesanāca. Bet maziet galvu izvēdināt sanāca.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.