Talk to your neighbor

Šodienas ieraksts kā vēstule jau sniedzas pāri pus pasaulei. Nepārspīlējot. Saņēmu ziņu no Brigitas ar atsauci uz manu iepriekšējo ierakstu. Viens no galvenajiem lasītājiem apceļo pasauli un šobrīd atrodas Āzijā, sūta bildes no objektiem, ko pa dienu apskatījusi, un lasa par mūsu ikdienu ASV.

Jo mums jau tā ir ikdiena, kurā viss (atkal) ir iegājis zināmās “sliedēs”, kurām ar prieku sekojam. Rutīna, ja t'a ir tikko radīta, tai sekojot pirmās reizes, ir tāda forša rutīna. Sestdienu foršā rutīna sākas ar Gerdas Gymanstics – iknedēļas treniņu, ko viņa nepacietīgi gaida katru reizi. Priekā par meitas panākumiem parasti es pēc tam uzcepu pankūkas un, ja ir labs laiks, izmantoju to pastaigai. Pagājušā nedēļā Gi man piebiedrojās, bet šodien palika mājās. Pēcpusdienā jau vairākas nedēļas mēs dodamies uz Northampton. Sākumā tā bija tikai pastaiga, bet pagājušajā nedēļā, kad tur bijām, Gerda bērnu spēļu veikalā, kas vienlaikus ir tāds kā zinātnes centrs, trāpīja uz Yo-yo klasi. Marketinga pasākums: trīs reizes nedēļā veselu stundu veikalā puiši māca bērniem spēlēties un taisīt trikus ar yo-yo. Pēc pusotras stundas triku mācībās, protams, ārā ejot bērns nopērk kārtējo yo-yo. Tomēr tas ir lielisks pasākums, kas ir tā vērts!

Kamēr meita mācās mētāt yo-yo, es dodos meklēt kādu kafejnīcu, kur pasēdēt ar saviem darbiem. Tuvojas raksta melnraksta iesniegšanas termiņš, es strādāju gan pie gym bērnu galdiņa, gan, protams, meklēju iespēju, kur pastrādāt šīs stundas laikā. Izvēle krīt par labu jau izmēģinātajai Roost coffee. It kā jau Northampton  pilna ar kafejnīcām, vienkārši šī ir izmēģināta un atzīta par jauku. Līdz šim.

Kad esmu dabūjusi savu kafiju, painteresējos par WiFi paroli – rakstīšana tomēr nozīmē arī faktu vai atsauču pārbaudi, to pievienošanu tekstam (esmu palikusi pie Mendeley, btw), arī online vārdnīcas dažkārt noder. Bet nekā. Sestdienās kafejnīcā WiFi neesot! Tāda ir šīs vietas politika – lai mudinātu cilvēkus te ierasties nevis strādāt (un blenzt savu datoru ekrānos, sūcot vienu kafiju un aizņemot vietu, kur apēst salātus varētu piesēst kāds cits), bet pavadīt te īsāku laiku, ieteicams (nu tā viņi vismaz raksta): sarunās. Talk to your neighbor!

Līdzīga, gan ne bieži pielietota politika, ir arī Amherst Coffee. Te WiFi piekļuvi neviens neierobežo, ja neskaita, ka tas reģistrējoties bez maksas ir pieejams uz divām stundām. Tomēr liegums ir ar datoru sēdēt pie bāra. Pie galdiņiem nekādu ierobežojumu nav. Liegumu sēdēt ar datoru pie bāra piemēro bārmenis pēc sava ieskata – ja rīts ir kluss, to mēdz atļaut (pati esmu tur sēdējusi), bet šī vieta primāri esot rezervēta sarunām. Talk to your neighbor policy. Jāatzīst gan, ka sēžot pie bāra letes, arī ar datoru, mani dažkārt ir uzrunājuši citi kafejnīcas apmeklētāji. Laikam tiek pieņemts, ka, ja sēdi pie letes, pat ja ar datoru priekšā, neesi tik iegrimis darbos, lai tevi nedrīkstētu uzrunāt (sak, kāda starpība, kur ziņas lasīt).
​
Zināma doma jau šajā sistēmā ir, mēs tiešām “dzīvajā” runājam maz, pat bērni mazāk nejauši organizējas spēlēm pagalmos. Ja nav vecāku, kas noorganizē playdates, šķiet, ka vispār nekas nenotiek. Pagalmos neredzu bērnu jandāliņu. Arī pie durvīm klauvē tikai tad, ja tiek aicināti (izteiktāks privacy). Tikmēr man man liekas dīvaini, ka man būtu jāorganizē playdates, tāpat kā nedomāju, ka meklēšu dates vai sarunāšu līgavaiņus pēc 10+ gadiem (kultūru atšķirības). Es vienīgi priecātos (pie iepriekšējā temata atgriežoties), ja šī kafejnīcu politika būtu kaut kā zināma jau iekšā ejot. Regulārie apmeklētāji, protams, par šīm niansēm ir informēti, bet es to visu uzzināju tikai nejauši. (Ieguglēju, kad biju jau tikusi mājās un pie WiFi.)

Gerda jau sāk skaitit laiku līdz atgriešanās dienai Latvijā. Vienu dienu viņa sašutusi man pārjautāja - vai Brigita tiešām ciemos neatbrauks? Ilgojas pēc savējiem bērns. Tikmēr man pēc īsas krīzes (kad ļoti pietrūka draudzeņu) jau ir iestājies ļoti ierasts un produktīvs darba režīms, kurā izbaudu ikdienas darbošanās brīvību, kādu nekad neesmu varējusi izbaudīt mājās.