Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Tāda kā dzimšanas diena

25/2/2020

0 Comments

 
Pēkšņi esmu sapratusi, cik maz laika ir palicis. Jau kādu brīdi kalendārā atkal viens pēc otra bija parādījušies ieraksti par vietām, kur jāaiziet,  vai cilvēkiem, kas jāsatiek. Pat pirmdienas rītu pavadu nevis sporta klubā, izkustinot nedēļas nogalē jau iesērējušos muskuļus, bet UMass.
​
Pirmdienas rīta tikšanās ar profesori-līdzautori iedvesmo. Man vispār ir tieksme apbrīnot cilvēkus, kas kādā jomā ir par mani spējīgāki (un jo īpaši – ja man pietiekami tuvā jomā, kā tiesību zinātne). Sarunās ar viņu mani nepamet imposter syndrom – sajūta, ka viņa tūlīt, tūlīt atklās, ka neesmu tik gudra, kā izliekos. Tajos brīžos atzīstos, ka apbrīnoju viņas konceptualizēšanas prasmes, viņa savukārt nosmejas, ka akadēmisku papīru rakstīt ir gauži atšķirīgi nekā veidot juridisko argumentāciju, un mēs vienojamies par turpmākajiem soļiem sadarbībā. Šī iepazīšanās un sadarbība ir viens no pilnīgi konkrētajiem un taustāmajiem Fulbraita pienesumiem manā dzīvē.
​Pa ceļam uz “ofisu” bibliotēkas 26. stāvā (esmu iekārtojusies vienā no “stikla būriem”, kas izvietoti t.s. “skolotāju istabā”/ “faculty commons”), izkāpju 22. stāvā, kur notiek dzimšanas dienas svinības. Svinēta tiek W.E.B. du Bois 152. dzimšanas diena. Viņš ir tas vīrs, kura vārdā nosaukta visa bibliotēkas ēka. Sociologs, afroamerikāņu tiesību aizstāvis (vispār viņš iestājās pret jebkādu diskrimināciju, gan pēc dzimuma, gan pēc rases), pirmais melnādainais Harvarda universitātes absolvents. Viņa dzimšanas diena ir 23. februārī un par godu tai bibliotēkas Du Bois centrā notiek viņa tekstu lasījumi, klātesošie tiek cienāti ar kafiju un cupcakes. Tiek dalītas arī dāvanas – iegūstu gan piezīmju grāmatiņu, gan Tkreklu (izskatās, ka S izmērs nav bijis pieprasīts). Paliks man piemiņai!
​Vakarā tomēr pagūstu gan izskriet nelielā pastaigā (ārā ir +16!), gan aizskriet līdz sporta klubam. Trenere Džīna brīnās, ieraugot mani pēcpusdienas nodarbībā. Vēl vairāk viņa izbrīnās, kad saku, ka šī ir mana pēdējā nedēļa te pētnieka statusā. “Atkal dodies prom?” viņa vaicā? “Kad atgriezīsies šoreiz?” Amerikāņiem liekas dīvaini, ka es varētu aizbraukt pavisam. Apsolu atgriezties un atkal parādīties viņas nodarbībās. “It was a pleasure to have you here,” viņa atvadoties saka, un es zinu, ka viņa tā tiešām domāja. Man arī patika.
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.