Pirmdienas rīta tikšanās ar profesori-līdzautori iedvesmo. Man vispār ir tieksme apbrīnot cilvēkus, kas kādā jomā ir par mani spējīgāki (un jo īpaši – ja man pietiekami tuvā jomā, kā tiesību zinātne). Sarunās ar viņu mani nepamet imposter syndrom – sajūta, ka viņa tūlīt, tūlīt atklās, ka neesmu tik gudra, kā izliekos. Tajos brīžos atzīstos, ka apbrīnoju viņas konceptualizēšanas prasmes, viņa savukārt nosmejas, ka akadēmisku papīru rakstīt ir gauži atšķirīgi nekā veidot juridisko argumentāciju, un mēs vienojamies par turpmākajiem soļiem sadarbībā. Šī iepazīšanās un sadarbība ir viens no pilnīgi konkrētajiem un taustāmajiem Fulbraita pienesumiem manā dzīvē.