Pēkšņi esmu sapratusi, cik maz laika ir palicis. Jau kādu brīdi kalendārā atkal viens pēc otra bija parādījušies ieraksti par vietām, kur jāaiziet, vai cilvēkiem, kas jāsatiek. Pat pirmdienas rītu pavadu nevis sporta klubā, izkustinot nedēļas nogalē jau iesērējušos muskuļus, bet UMass.
Pirmdienas rīta tikšanās ar profesori-līdzautori iedvesmo. Man vispār ir tieksme apbrīnot cilvēkus, kas kādā jomā ir par mani spējīgāki (un jo īpaši – ja man pietiekami tuvā jomā, kā tiesību zinātne). Sarunās ar viņu mani nepamet imposter syndrom – sajūta, ka viņa tūlīt, tūlīt atklās, ka neesmu tik gudra, kā izliekos. Tajos brīžos atzīstos, ka apbrīnoju viņas konceptualizēšanas prasmes, viņa savukārt nosmejas, ka akadēmisku papīru rakstīt ir gauži atšķirīgi nekā veidot juridisko argumentāciju, un mēs vienojamies par turpmākajiem soļiem sadarbībā. Šī iepazīšanās un sadarbība ir viens no pilnīgi konkrētajiem un taustāmajiem Fulbraita pienesumiem manā dzīvē.
Pirmdienas rīta tikšanās ar profesori-līdzautori iedvesmo. Man vispār ir tieksme apbrīnot cilvēkus, kas kādā jomā ir par mani spējīgāki (un jo īpaši – ja man pietiekami tuvā jomā, kā tiesību zinātne). Sarunās ar viņu mani nepamet imposter syndrom – sajūta, ka viņa tūlīt, tūlīt atklās, ka neesmu tik gudra, kā izliekos. Tajos brīžos atzīstos, ka apbrīnoju viņas konceptualizēšanas prasmes, viņa savukārt nosmejas, ka akadēmisku papīru rakstīt ir gauži atšķirīgi nekā veidot juridisko argumentāciju, un mēs vienojamies par turpmākajiem soļiem sadarbībā. Šī iepazīšanās un sadarbība ir viens no pilnīgi konkrētajiem un taustāmajiem Fulbraita pienesumiem manā dzīvē.
Pa ceļam uz “ofisu” bibliotēkas 26. stāvā (esmu iekārtojusies vienā no “stikla būriem”, kas izvietoti t.s. “skolotāju istabā”/ “faculty commons”), izkāpju 22. stāvā, kur notiek dzimšanas dienas svinības. Svinēta tiek W.E.B. du Bois 152. dzimšanas diena. Viņš ir tas vīrs, kura vārdā nosaukta visa bibliotēkas ēka. Sociologs, afroamerikāņu tiesību aizstāvis (vispār viņš iestājās pret jebkādu diskrimināciju, gan pēc dzimuma, gan pēc rases), pirmais melnādainais Harvarda universitātes absolvents. Viņa dzimšanas diena ir 23. februārī un par godu tai bibliotēkas Du Bois centrā notiek viņa tekstu lasījumi, klātesošie tiek cienāti ar kafiju un cupcakes. Tiek dalītas arī dāvanas – iegūstu gan piezīmju grāmatiņu, gan Tkreklu (izskatās, ka S izmērs nav bijis pieprasīts). Paliks man piemiņai!
Vakarā tomēr pagūstu gan izskriet nelielā pastaigā (ārā ir +16!), gan aizskriet līdz sporta klubam. Trenere Džīna brīnās, ieraugot mani pēcpusdienas nodarbībā. Vēl vairāk viņa izbrīnās, kad saku, ka šī ir mana pēdējā nedēļa te pētnieka statusā. “Atkal dodies prom?” viņa vaicā? “Kad atgriezīsies šoreiz?” Amerikāņiem liekas dīvaini, ka es varētu aizbraukt pavisam. Apsolu atgriezties un atkal parādīties viņas nodarbībās. “It was a pleasure to have you here,” viņa atvadoties saka, un es zinu, ka viņa tā tiešām domāja. Man arī patika.
RSS Feed
