Vakar mēs palikām pie tā, ka es nebiju droša, kā tikšu uz lidostu.
Lidojumu ir noorganizējis Fulbright no man tuvākās lidostas – Bradley Int’l. Tā ir nepilnas stundas brauciena attālumā (Bostonas Loganam jārēķina 2h), tomēr nokļūt uz to ir pat sarežģītāk nekā uz Loganu, uz kuru, pirmkārt, iet sabiedriskais, otrkārt, studenti diezgan bieži brauc. Tomēr vienmēr jau paliek vai nu Lyft/Uber vai rideshare.
Lai gan mani piesakās aizvest pat divi studenti, beigu beigās īsti neatsaucas neviens. Viens no tiem pusnaktī atraksta, ka viss paliek kā norunāts, atsūti adresi. Kad mana ziņa līdz 8:30 nav izlasīta, es rakstu, ka gribētu kādu “confirmation” 10 min laikā. Tādu nesaņemu. Tāpēc izsaucu Lyft, par ko samaksāt nākas 55 usd 40 usd vietā, bet par tiem extra 15 usd es saņemu tik interesantus stāstus no mana šofera, ka daža laba filma līdzās nestāv!
Šoferis ir pensionārs, kuram patīk ceļot, bet šim nolūkam viņš negrib izmantot pensijas fondu, tāpēc piepelnās kā šoferis. Sanākot tīri tā nekas. Viņš ir real estate agent, kas apkalpojis vairākus lielus klientus jau kopš to izveides sākuma, tostarp, piemēram Yankees Candles. Tagad firmu pārdevis, bet citas firmas jau aicina viņu vadīt Amherstas biroju, jo viņam esot gan brokera, gan aģenta licence. Vēl domājot, jo pārstrādāties negrib.
Pa ceļam dzirdēju arī stāstus par viņa trīs bērniem, kā tie meklējuši savu ceļu un intereses dzīvē. Meita, kas ir klasiskās literatūras profesore kādā Kalifornijas universitātē un grasās izmantot Prinstonas Uni stpendiju grāmatas rakstīšanai. Otra meita ir kļuvusi par advokāti vardarbības upuriem pēc dažiem gadiem prokurora amatā, kur viņa uzturējusi apsūdzības pret pedofiliem (tēva, atzīstoties, ka pati gribētu viņus nogalināt vēl pirms tiesas). Visinteresantākais bija dēla stāsts. Art lieliskiem finanšu/ ekonomista diplomiem viņš strādājis banku uzraudzībā Washington DC, citēju, “braucis ar MB, nēsājis Rolex, un ienīdis katru mirkli darbā”. Vecāki atbalstījuši, ka viņš no darba aiziet, tad seko dažas peripetijas, kur viens notikums ved pie cita, bet šobrīd viņš ir treneris un matemātikas skolotājs labi apmaksātā vietā kādā elitārā privātskolā un “loves every minute of it”. Tāds iedvesmojošs stāsts par notikumu virknēm un to, cik svarīgi ir darīt to, kas tev patiešām patīk.
Lidojumu ir noorganizējis Fulbright no man tuvākās lidostas – Bradley Int’l. Tā ir nepilnas stundas brauciena attālumā (Bostonas Loganam jārēķina 2h), tomēr nokļūt uz to ir pat sarežģītāk nekā uz Loganu, uz kuru, pirmkārt, iet sabiedriskais, otrkārt, studenti diezgan bieži brauc. Tomēr vienmēr jau paliek vai nu Lyft/Uber vai rideshare.
Lai gan mani piesakās aizvest pat divi studenti, beigu beigās īsti neatsaucas neviens. Viens no tiem pusnaktī atraksta, ka viss paliek kā norunāts, atsūti adresi. Kad mana ziņa līdz 8:30 nav izlasīta, es rakstu, ka gribētu kādu “confirmation” 10 min laikā. Tādu nesaņemu. Tāpēc izsaucu Lyft, par ko samaksāt nākas 55 usd 40 usd vietā, bet par tiem extra 15 usd es saņemu tik interesantus stāstus no mana šofera, ka daža laba filma līdzās nestāv!
Šoferis ir pensionārs, kuram patīk ceļot, bet šim nolūkam viņš negrib izmantot pensijas fondu, tāpēc piepelnās kā šoferis. Sanākot tīri tā nekas. Viņš ir real estate agent, kas apkalpojis vairākus lielus klientus jau kopš to izveides sākuma, tostarp, piemēram Yankees Candles. Tagad firmu pārdevis, bet citas firmas jau aicina viņu vadīt Amherstas biroju, jo viņam esot gan brokera, gan aģenta licence. Vēl domājot, jo pārstrādāties negrib.
Pa ceļam dzirdēju arī stāstus par viņa trīs bērniem, kā tie meklējuši savu ceļu un intereses dzīvē. Meita, kas ir klasiskās literatūras profesore kādā Kalifornijas universitātē un grasās izmantot Prinstonas Uni stpendiju grāmatas rakstīšanai. Otra meita ir kļuvusi par advokāti vardarbības upuriem pēc dažiem gadiem prokurora amatā, kur viņa uzturējusi apsūdzības pret pedofiliem (tēva, atzīstoties, ka pati gribētu viņus nogalināt vēl pirms tiesas). Visinteresantākais bija dēla stāsts. Art lieliskiem finanšu/ ekonomista diplomiem viņš strādājis banku uzraudzībā Washington DC, citēju, “braucis ar MB, nēsājis Rolex, un ienīdis katru mirkli darbā”. Vecāki atbalstījuši, ka viņš no darba aiziet, tad seko dažas peripetijas, kur viens notikums ved pie cita, bet šobrīd viņš ir treneris un matemātikas skolotājs labi apmaksātā vietā kādā elitārā privātskolā un “loves every minute of it”. Tāds iedvesmojošs stāsts par notikumu virknēm un to, cik svarīgi ir darīt to, kas tev patiešām patīk.
Šeit derētu bilde.
Bet šodien tādu nav, sasodīts.
Bet šodien tādu nav, sasodīts.
 | Pie iekāpšanas lidmašīnā pamanu indiešu pētnieci, ar kuru iepazinos iepriekšējos Fulbraita pasākumos – viņa Amherstas koledžā pēta Emilijas Dikinsones daiļradi, cik atceros, kaut kādā kopsakarā ar kvantu fiziku. Vairāk nevienu pazīstamu nemana, bet vēlāk, jau pie sagaidītāju stendiņa Twin Cities (Mineapolisas un St.Paul) lidostā izrādīsies, ka lidmašīnā lidojis arī lingvistikas pētnieks no Taivānas, kas šobrīd uzturas Jēlā, un ekonomists-statistiķis no Ungārijas, kas pētniecību veic UConn. Tikai vēlāk viesnīcā satieku arī poļu lingvistu no Amherstas, kuru lidmašīnā nepamanīju. Jau gaidot shuttle attīstās klasiskais iepazīšanās veids – vārds, valsts, universitāte, studiju joma. Un tad jau atkarībā no katra komunikācijas prasmēm, valodu zināšanām, sarunas izvēršas un virzieni ir neprognozējami. Vakara gaitā es iepazīšos ar cilvēkiem no visas pasaules, pļāpāšu ar juristēm no Čehijas un Nīderlandes, sēdēšu blakus meitenei no Kolumbijas un izpļāšos ar ķīniešu politikas zinātnieci. Seminārā kopā piedalās 90 pētnieki no 53 valstīm. |
Ar turku meiteni, kas bija kārtīgā grūtniecības pēdējā trimestī, saruna diez ko nevedās. Tad pie mums pienāca kāds vīrietis un mazliet neveiklā latviešu valodā pasludināja – re, te ir arī latvieši! Izrādījās, ka runātājs ir no Igaunijas un Oregonā studē kaut ko saistībā ar mežiem. Tik bieži apmeklējis lauksaimniecības universitāti Jelgavā, ka mazliet apguvis latviešu valodu. Un jau paguvis mani ieguglēt, manas fotogrāfijas apskatīties. Kad saruna kaut kā atkal sāk nevesties, blakus ieraugu komunikablo Taivāniešu puisi, to pašu no Jēlas. Viņa stāsti ir tik aizraujoši! Tad pievienojas ungārs un pamazām kļūst jautri, gandrīz žēl, ka jāiet vakariņās.
Ar pārējiem Fulbraitistiem runājot, skaidrs kļūst tas, ka gandrīz nevienam nav nekāda sakara ar semināra tēmu. Katrs kaut ko minimāli var pievilkt, bet vairums te ir ieradušies, lai apmeklētu citu štatu, izrautos no ierastās vides, satiktos ar citiem stipendiātiem. Tieši mana motivācija (cik oriģināli!). Vienīgais īstais agronoms, ko pamanu, ir kāds nepāliešu kungs, kas uzsāk sarunu ar mani, bet es nespēju saprast gandrīz ne vārda no viņa teiktā, tik smags ir viņa akcents. Ātri aizmūku.
Dzīvoju vienā istabiņā ar taivāniešu angļu valodas /mandarīna skolotāju. Pļāpīga dāmīte, bet tieši šis ir veids, kā iepazīt citus cilvēkus un citas kultūras. Bija iespēja mazliet piemaksāt un dzīvot vienai, bet šī iepazīšanās man tīri labi patīk.
Arī atklāšanas runu laikā daļa auditorijas garlaikojas un sāk meklēt savus viedtālruņus. Ja kopējās runas ir ok, tad brīdī, kad sāk runāt puisis, kas stāsta par lauksaimniecību reģionā.. pēc brīža uzmanība noplok. Lai gan jāatzīst, ka orators viņš ir lielisks, jo apmēram pusi priekšlasījuma es noklausos. Ieskaitot stāstu, cik viesmīlīga un atvērtu sirdi ir Minesota. Viņš to var apliecināt, jo te saticis savu topošo sievu. Un klimats arī esot lielisks. Jo viņa sieva, kopā ar viņu pārvākusies uz Kaliforniju, pēc dažiem gadiem teikusi, ka Kalifornijas mūžīgie +20 viņai sāk apnikt, griboties četrus gadalaikus. Tāpēc viņi esot atpakaļ.
Pēc vakariņām visi lēnām izklīst, neizskatās, ka kāds pirmajā dienā gatavs uz lieliem varoņdarbiem. Kopā ar igauni izejam pastaigā pa rajonu, kas konkrētajā gadījumā nozīmē – pastaigu pa lielveikalu. Viesnīca atrodas lielveikala vidū, lielveikals ir vaļā līdz 9:30, un tur nu visi izklīst pastaigāt. Jo ārā ir pilnīga Latvijas ziema – nomācies, daži grādi mīnusā, mazliet sniega. Un nevienas ielas, vienas autostrādes - esam pilsētas nomalē. Tā nu dzīvojam iekštelpās. No Mineapolisas pagaidām esmu redzējusi lidostu, autostrādes posmu no lidostas uz viesnīcu un lielo iepirkšanās centru. Varbūt cimdus uz cepuri esmu ņēmusi līdzi velti?
Dzīvoju vienā istabiņā ar taivāniešu angļu valodas /mandarīna skolotāju. Pļāpīga dāmīte, bet tieši šis ir veids, kā iepazīt citus cilvēkus un citas kultūras. Bija iespēja mazliet piemaksāt un dzīvot vienai, bet šī iepazīšanās man tīri labi patīk.
Arī atklāšanas runu laikā daļa auditorijas garlaikojas un sāk meklēt savus viedtālruņus. Ja kopējās runas ir ok, tad brīdī, kad sāk runāt puisis, kas stāsta par lauksaimniecību reģionā.. pēc brīža uzmanība noplok. Lai gan jāatzīst, ka orators viņš ir lielisks, jo apmēram pusi priekšlasījuma es noklausos. Ieskaitot stāstu, cik viesmīlīga un atvērtu sirdi ir Minesota. Viņš to var apliecināt, jo te saticis savu topošo sievu. Un klimats arī esot lielisks. Jo viņa sieva, kopā ar viņu pārvākusies uz Kaliforniju, pēc dažiem gadiem teikusi, ka Kalifornijas mūžīgie +20 viņai sāk apnikt, griboties četrus gadalaikus. Tāpēc viņi esot atpakaļ.
Pēc vakariņām visi lēnām izklīst, neizskatās, ka kāds pirmajā dienā gatavs uz lieliem varoņdarbiem. Kopā ar igauni izejam pastaigā pa rajonu, kas konkrētajā gadījumā nozīmē – pastaigu pa lielveikalu. Viesnīca atrodas lielveikala vidū, lielveikals ir vaļā līdz 9:30, un tur nu visi izklīst pastaigāt. Jo ārā ir pilnīga Latvijas ziema – nomācies, daži grādi mīnusā, mazliet sniega. Un nevienas ielas, vienas autostrādes - esam pilsētas nomalē. Tā nu dzīvojam iekštelpās. No Mineapolisas pagaidām esmu redzējusi lidostu, autostrādes posmu no lidostas uz viesnīcu un lielo iepirkšanās centru. Varbūt cimdus uz cepuri esmu ņēmusi līdzi velti?
RSS Feed
