Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Small town stories

7/12/2019

0 Comments

 
Kārtējā diena, pēc kuras ir daudz iespaidu un pārdomu, un pat nesaprotu, no kura gala ar tām padalīties.
Varētu par Ameriku paspriedelēt. Kā šorīt gaviļniece Liene teica, te pastāvīgi dzīvot ir labi, ja esi turīgs. Upper middle class. Ja diena paiet domā, kā savilkt kopā galus, prieka ir maz. Pat par iespējām, un arī iedvesma mazinās. Un baigā leiputrija jau nav arī tam upper middle.
​
Šodien biju kafijā ar draudzeni-profesori. Beidzot remdēju savu ziņkāri attiecībā uz profesoru atlases procesu (šī tiešām ir pēdējā kārta, no šiem 4 kandidātiem atlases komisija, uzklausot pārējo viedokļus, izvēlēsies to, kuram piedāvāt profesora vietu UMass), kā arī uzzināju, ka jau no janvāra viņa atgriežas darbos. “Jau” tāpēc, ka viņai tikai jūlijā piedzima otrā meitiņa. Meita tika atdota auklītei, bet mamma strādās. Pus gads mājās ar bērnu te tiek uzskatīts par pilnīgi pietiekošu un pat visai garu posmu bērnkopībai. Profesorei tas pat nelikās nekas šausmīgs, 6 mēnešus vecu zīdaini atstāt “silītē” vai auklei. Mūsu sabiedrībā laikam to uzskatītu par ko necilvēcīgu.
Bet atbraukt te uz laiciņu, kad nav jāmaksā nodokļi (kas ir ne mazāki kā LV), kad nav jāmaksā apdrošināšana (kas ir daudz augstāka nekā LV), kad var tikai iziet šopingā un baudīt iespējas – jā, tas ir lieliski. Īsumā: katrai maizītei ir sava garoziņa, jautājums laikam ir attieksmē: kā mēs izmantojam to, kas ir; kā mēs mēģinām uzlabot jomas, kurās kaut kas īsti nestrādā. Un vēl sadzīve, kā izturamies viens pret otru.

Šī koledžas pilsētiņa man patīk. Laikam kaut kur dziļi sirdī esmu “no laukiem”. Man patīk pazīt kaimiņus, patīk aptveramas robežas. Šorīt sporta nodarbības laikā atkal aizrunājos ar vienu no sievietēm, ar kurām jau pirms tam biju iepazinusies un pārmijusi dažus vārdus. Šoreiz saruna aizgāja līdz manām studijām, kur griežot ap sevi 20 mārciņu bumbas noskaidroju, ka sievietes vīrs ir dekāns koledžā, kuras telpās atrodas mans ofiss.
​
Un proti, UMass ietvaros darbojas arī vairākas skolas un koledžas. Tās ir kā lielas vienības, kuru ietvaros izkārtotas fakultātes. School of Management. The College of Social and Behavioral Sciences. College of Natural Sciences. College of Education. Tādu ir ap desmit. Un tad ir klasiskie “departments”, kas katrs piedāvā savu “degree”. Departamentu universitātē ir vairāk nekā 60. Un zem katra departamenta vēl ir atsevišķas programmas (kā mana Legal Studies). Tad nu saprotu, ka manas sporta kompanjones vīrs laikam ir visai ietekmīgā amatā UMass, būdams koledžas dekāns. Žēl, ka ciemos nav Brigita. Aizsūtītu kafijā. Vīra pētniecības tēmas ir ļoti līdzīgas tām, ko esmu redzējusi viņas darbos. 
Citādi viss pa vecam. Gerda baseinā nodzīvojās gandrīz 2 stundas (par spīti tam, ka ir saķērusi kaut kādu vīrusu un klepo). Satika pat divus no draugiem lifeguard. Es tikmēr pārlasīju un krietni izlaboju disertācijas kopsavilkumu. Arī šis darbiņš iet uz beigām. Saruna ar profesori jau liek niezēt rokām un domām par jaunu projektu. Ja kāds zina, kā atrast savām pētniecības idejām finansējumu, lūdzu pieteikties. Tā reiz ir lieta, ko pati nemāku (ak!)
Picture
Gerda pļāpā ar draugiem lifeguards, bet es iegrismtu tekstos. Vakars pie baseina.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.