Tomēr dažas lietas mēs izdarām. Pirmkārt, Gerda beidzot tiek pie UMass hoody.
Jau iepriekš biju konstatējusi, ka mazo bodīšu rindā gar ceļu, kaut kur starp vīna veikalu un indiešu veikaliņu, kurā var iepirkt dažādas austrumu garšvielas, atrodas manikīra salons. Meklējot Yelpā manikīru Amherstā, konstatēju, ka tam bija labākās atsauksmes. Jau piektdien biju tur piekāpusi, bet tajā brīdī visi meistari bija aizņemti, man iedeva vizītkarti un aicināja zvanīt. Kad 12:00 svētdienas dienā piezvanu, man piedāvā laiku jau 12:30.
Salonā mani operatīvi un veikli apkalpo divi kambodžieši. Sākumā darbu sāk puisis, bet uzzinājis, ka es gribu franču manikīru, samainās ar blakus strādājošo meiteni – acīmredzot puisim nav tik veikla roka, lai tās strīpiņas savilktu. Meitene man lāgiem kaut ko pasaka, bet viņas akcents angļu valodā ir tik spēcīgs, ka nesaprotu gandrīz neko. Sazināmies ar smaidiem. 45 minūšu laikā darbiņš ir izdarīts, nu tikai atliek turēt īkšķus, lai manikīrs arī labi turētos.
Tie blakus saliktie pedikīra krēsli man atkal atgādina filmas… kur meitenes pārrunā dzīvi un vīriešus, sēžot viena otrai blakus lielos krēslos, kamēr meitenes no Āzijas viņām taisa pedikīru.
Manuprāt, laiskai svētdienai tas ir tiešām daudz.