Svētdiena pagāja absolūtā atpūtas režīmā. Mana sirdsapziņa klusēja, kad bērns stundām kaut ko skatījās iPad. Viņai tajā ir gan ielādētas komiksu grāmatas, gan spēlītes, gan arī, protams, YouTube. Ņemot vērā viņas angļu valodu, kas ir gandrīz bez akcenta, un ar vārdu krājumu, kas viņai ļauj diezgan brīvi izteikties, varbūt “ angļu valodas skolotājs” YouTube nav tik melns, kā izskatās. Gerda arī sarīko virtuālās ballītes ar radiem messangerī, grupas videozvanā iesaistot vai pusi tuvāko radu. Es tikmēr vienkārši slaistos.
Tomēr dažas lietas mēs izdarām. Pirmkārt, Gerda beidzot tiek pie UMass hoody.
Tomēr dažas lietas mēs izdarām. Pirmkārt, Gerda beidzot tiek pie UMass hoody.
Otrkārt, es tieku pie manikīra.
Jau iepriekš biju konstatējusi, ka mazo bodīšu rindā gar ceļu, kaut kur starp vīna veikalu un indiešu veikaliņu, kurā var iepirkt dažādas austrumu garšvielas, atrodas manikīra salons. Meklējot Yelpā manikīru Amherstā, konstatēju, ka tam bija labākās atsauksmes. Jau piektdien biju tur piekāpusi, bet tajā brīdī visi meistari bija aizņemti, man iedeva vizītkarti un aicināja zvanīt. Kad 12:00 svētdienas dienā piezvanu, man piedāvā laiku jau 12:30.
Salonā mani operatīvi un veikli apkalpo divi kambodžieši. Sākumā darbu sāk puisis, bet uzzinājis, ka es gribu franču manikīru, samainās ar blakus strādājošo meiteni – acīmredzot puisim nav tik veikla roka, lai tās strīpiņas savilktu. Meitene man lāgiem kaut ko pasaka, bet viņas akcents angļu valodā ir tik spēcīgs, ka nesaprotu gandrīz neko. Sazināmies ar smaidiem. 45 minūšu laikā darbiņš ir izdarīts, nu tikai atliek turēt īkšķus, lai manikīrs arī labi turētos.
Tie blakus saliktie pedikīra krēsli man atkal atgādina filmas… kur meitenes pārrunā dzīvi un vīriešus, sēžot viena otrai blakus lielos krēslos, kamēr meitenes no Āzijas viņām taisa pedikīru.
Jau iepriekš biju konstatējusi, ka mazo bodīšu rindā gar ceļu, kaut kur starp vīna veikalu un indiešu veikaliņu, kurā var iepirkt dažādas austrumu garšvielas, atrodas manikīra salons. Meklējot Yelpā manikīru Amherstā, konstatēju, ka tam bija labākās atsauksmes. Jau piektdien biju tur piekāpusi, bet tajā brīdī visi meistari bija aizņemti, man iedeva vizītkarti un aicināja zvanīt. Kad 12:00 svētdienas dienā piezvanu, man piedāvā laiku jau 12:30.
Salonā mani operatīvi un veikli apkalpo divi kambodžieši. Sākumā darbu sāk puisis, bet uzzinājis, ka es gribu franču manikīru, samainās ar blakus strādājošo meiteni – acīmredzot puisim nav tik veikla roka, lai tās strīpiņas savilktu. Meitene man lāgiem kaut ko pasaka, bet viņas akcents angļu valodā ir tik spēcīgs, ka nesaprotu gandrīz neko. Sazināmies ar smaidiem. 45 minūšu laikā darbiņš ir izdarīts, nu tikai atliek turēt īkšķus, lai manikīrs arī labi turētos.
Tie blakus saliktie pedikīra krēsli man atkal atgādina filmas… kur meitenes pārrunā dzīvi un vīriešus, sēžot viena otrai blakus lielos krēslos, kamēr meitenes no Āzijas viņām taisa pedikīru.
Treškārt, esam sarunājušas ar Gi, ka pēc pusdienām iziesim nelielā pastaigā. Viņa nav pastaigu mīlētāja, bet apsolu, ka pēc pastaigas savukārt atkal apmeklēsim baseinu (un es neesmu baseinu mīlētāja). Par pastaigas vietu izvēlamies taciņas ap akmeņainu upīti, kurā iespējams arī pabradāt. Gerdai atzīst upīti par foršu, tomēr visvairāk beigu beigās viņu sajūsmina vietējās ozolzīles – lielas kā grāmatās zīmētie Zīļuki. Piekrāvusi pilnu kreklu, meita paziņo, ka mēģinās pieradināt ap māju skraidošās vāveres. Pie garāžas durvīm tiek nolikta zīle, tai blakus uz asfalta lieliem burtiem uzrakstot: FOOD. Gadījumam, ja nu tā vāvere prot lasīt.
Es savukārt izpildu savu solījumu pavadīt viņu uz baseinu. Kā ceturtkārt, labo darbu sarakstā.
Manuprāt, laiskai svētdienai tas ir tiešām daudz.
Manuprāt, laiskai svētdienai tas ir tiešām daudz.
RSS Feed
