Saule un meitenes

 Miami beach… tieši divas dienas te varētu būt interesanti. Ja brīvdienas būtu ieplānotas garākas, es meklētu ekskursijas. Tās gan te piedāvā vai ik uz soļa: keys, everglades, un citi. Bet mūsu plāni ietver tikai okeānu un baseinu.

Pludmales saules krēma burciņa šodien tukša. Labi, ka man tomēr pašai sava ir līdzi. Ilgi gan okeāna malā nenodzīvojamies. Lai arī ir forši celt smilšu pilis, šodien ūdens ir pilns ar medūzām. Baumo, tās dzeļot. Pārbaudīt negribas. Tad vēl kāds vīrietis izstāsta, ka vakar South brach esot redzējis razor shark. Nu jau doma par jumta baseinu liekas pavisam vilinoša.

Gerda bauda sauli un ūdeni. Es savukārt pie brokastīm kaut kā atceros Kubu un šī sajūta visu dienu nepamet. Beigās pat vakariņās aizejam uz kubiešu restorānu, rajonā, kas mazliet atgādina Havanu.

Tā kā manam MacBook ir iesprūdis space taustiņš, kas  atstarpju ielikšanu padara gandrīz neiespējamu, nespēju normāli parakstīt. Abas esam saules pilnas un priecājamies par brīvdienām. Gerda jau sāk pat runāt, ka sniegs ir forši.
​
Stāsti par cilvēkiem, ar kuriem izrunājamies pie brokastīm, pie baseina vai bāra jāatstāj reizei, kad datora takstatūra būs salabota.

Vakarā mēs aizklīstam uz blakus esošo bāru, kur laikā no 7-8 ir “happy hour”, t.i. dzērienus dod bez maksas. Gerda dzer kolu, es kaut ko stiprāku un pļāpāju par dzīvi, Trampu, Kubu, imigrācijas politiku, Pateicības dienas pusdienām, Black Friday iepirkšanos un miljons citām lietām ar jauniešiem, ar kuriem iepazināmies te jau vakar. Bārmenis kolumbietis īsi pirms happy hour beigām sirsnīgi atvadās, pielejot  mūsu glāzes līdz augšai. Bet viņa kolēģis ir vēl jaukāks. Pēc neliela brīža Gi sagrib saldējumu. Nē, applepay viņi nepieņem, Gi skrien pakaļ manai CC. Tomēr brīdī, kad izvelku karti un gribu maksāt, bārmenis paziņo, ka saldējums esot uz viņa rēķina. Sweet.

Jaunieši padalās arī ar bildēm no pludmales. Izrādās, šodien, īsi pēc mūsu aiziešanas, pludmali apmeklējušas haizivis. Piepeldējušas pie paša krasta. Mazliet scary. Tumšā vieta fotogrāfijā ir zivju bars, ap kuru rinķo haizivis.
​
Vēl no šodienas: vairākos krogos man stāsta, ka nedarbojas karšu lasītāji un aicina norēķināties skaidrā. Bet redzu, ka patiesībā tās ierīces darbojas. Nodokļu optimizācija? (Otrreiz, atgriežoties brokastīs, man pat skaidri pajautā – cash or card?) Otrs: pa to laiku, kamēr pļāpāju ar Floridas jauniešiem, manā telefonā saradušās vairākas jaunas aplikācijas. Bērnus pie letes nelaiž, viņiem atliek sēdēt telefonos laikā, kamēr mammas uzzina, kā dzīvo no UK ieradušies studenti šajā pasaules malā, mēnesi pirms vīzas termiņa beigām mēģinot izlemt, ko darīt tālāk.