Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Sad news for our community

3/11/2019

0 Comments

 
Mūsu sporta klubs ir nodedzis! Piektdienas naktī dzirdējām ugunsdzēsēju automašīnu troksni, sirēnas. Domājām, netālu esošajā apartamentu kompleksā [atkal] kaut kas deg. Bet nē, tas bija mūsu mīļais piemājas klubs. Pilnīgi egoistiski – kur mēs tagad uz baseinu un kur es katru rītu sportot? Šī rutīna bija iepatikusies. Un tieši kluba atrašanās vietas dēļ – nebija nepieciešams transports, lai uz to nokļūtu. Žēļ. Objektīvi un subjektīvi.

Pārējais ir sestdiena. Kā jau katram no mums un jums, bez īpašiem piedzīvojumiem. Bija jau man vienu brīdi Napoleona plāni par Amerikas apceļošanu, kas šajā nedēļas nogalē varētu ietvert, piem., okeānu, bet tās 3 stundas pie stūres katrā virzienā, 6+ h kopā… Tā vietā (vismaz es) atpūtos, centos izvēdināties, pagulēt, lai atkal varētu darīt tieši to, kāpēc esmu te – strādāt un pētīt.
​
Citstarp, vakar piebraucām pie tilta pār Konetikutas upi, tik tā, pastaigāties. Tieši pirms mums piebrauca limuzīns ar jaunlaulātajiem, uz foto sesiju. Pāris minūtes tā kā pagaidījām, lai viņi var dažus kadrus uztaisīt un tad kāds no līgavas/ līgavaiņa māsām/ brāļiem teica – lai taču mēs ejam garām pastaigā. Ejot garām, uz brīdi apstājos, lai noķertu kadru. Tad mani uzrunāja kāzu fotogrāfe (pēc akcenta – brazīliete?) palūdzot pavirzīties tālāk, jo viņi te fotografējas.  Padomāju – lai arī šobrīd noslēdzas trakākā kāzu sezona, reti biju redzējusi fotosesijas publiskās vietās, un jo retāk – ka amerikānis kādu lūgtu pamest publisko koptelpu, lai to izmantotu savām vajadzībām. Neliela kultūru atšķirība vai nejauša sakritība?
Picture
Picture
Picture
Picture
Picture
Picture
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.