Īsais svētdienas stāsts. Skrejošais.
 | Rutīna. Pirmais mēģinājums to izlabot neizdodas. Ierodos sporta klubā 9 no rīta, lai pārmaiņas pēc izmēģinātu ieteikto nodarbību, bet saslimis ir gan oriģinālais pasniedzējs, gan sarunātais aizstājējs. Dodos mājup. Ārā zilas debesis un padsmitos mīnusi. Neticas, ka rīt sola lietu un +8. Rutīna atgriežas Barns&Nobles. Piespiedu Gerdu iedziļināties teikumu gramatiskajos centros. Viegli nebija, bet mazliet laikam uzķēra. Uz brīdi. |
| Gandrīz par patīkamu rutīnu ir kļuvuši mani svētdienas gastronomiskie ceļojumi. Šodien devos uz Tibetu. Ēdienkartē nebija viegli atrast kaut ko man ēdamu. Bija liela sadaļa ar ķīniešu ēdieniem, kas varētu būt piemērotāk, bet nenācu taču uz tibetiešu restorānu pēc klasiskā ķīniešu ēdiena – tam ir Panda East. Beigās izvēlējos jēru ar čilli. Garšīgi, bet nežēlīgi asi. Un es tiešām ar to domāju: nežēlīgi. Kādu pusstundu pēc tam vēl bija sajūta, ka mute deg. Ilgojos pēc saldējuma, lai to apdzēstu. |  |
Kūleni rutīna apmeta vēlāk. Bija mums plāns ar baseinu, Gerda pat it kā bija sarunājusi tikšanos ar “lifeguard” draudzeni, bet pusdienas laikā saņēmām īsziņu no kaimiņu puikas vecākiem ar ielūgumu piebiedroties vakariņās. Nu kaut ko tādu noraidīt nav iespējams! Tad nu piecos vakarā, pasitusi padusē sarkanvīna pudeli, klauvēju pie viņu mājas durvīm.
Ļoti patīkams un interesants vakars it kā tipiskā amerikāņu ģimenē. Bērni jandalējās ar suni, mēs pļāpājām par dzīvi, pieredzēm, pasauli. Iepazīšanās sarunas ir interesantas, jo viss ir jauns. Atvadoties apskāvāmies un vēl padomāju – eh, žēl, protams, ka draudzības veidojas tieši pēdējā brīdī. Laikam tieši tāpēc, zinot, ka esam te uz īsu brīdi, jau no paša sākuma īsti jaunas draudzības neveidoju. Šī ģimene uz Amherstu pārvākusies no Vermontas tikai augusta sākumā, arī viņiem viss ir mazliet jauns, varbūt tāpēc šis kontakts it kā veidojās vieglāk. Ir tik interesanti klausīties, kā viņi te nonākuši, ko dara, kā iekārtojas: vienkārši pārvākušies no saviem “mežu biezokņiem” uz civilizētāku vietu. Lielākām un labākām skolām. Bez konkrēta darba plāniem (lai gan vīrs turpina mācīt vidusskolā, kas ir pusceļā starp bijušo un esošo dzīvesvietu). Sieva no pašnodarbinātās kļuvusi par biroja darbinieci, pierod pie tāda veida ikdienas. Ieskats dažādās dzīvēs un stāstos ir tiešām aizraujošs. Atcerēšos šo vakaru ar prieku un smaidu.
Ļoti patīkams un interesants vakars it kā tipiskā amerikāņu ģimenē. Bērni jandalējās ar suni, mēs pļāpājām par dzīvi, pieredzēm, pasauli. Iepazīšanās sarunas ir interesantas, jo viss ir jauns. Atvadoties apskāvāmies un vēl padomāju – eh, žēl, protams, ka draudzības veidojas tieši pēdējā brīdī. Laikam tieši tāpēc, zinot, ka esam te uz īsu brīdi, jau no paša sākuma īsti jaunas draudzības neveidoju. Šī ģimene uz Amherstu pārvākusies no Vermontas tikai augusta sākumā, arī viņiem viss ir mazliet jauns, varbūt tāpēc šis kontakts it kā veidojās vieglāk. Ir tik interesanti klausīties, kā viņi te nonākuši, ko dara, kā iekārtojas: vienkārši pārvākušies no saviem “mežu biezokņiem” uz civilizētāku vietu. Lielākām un labākām skolām. Bez konkrēta darba plāniem (lai gan vīrs turpina mācīt vidusskolā, kas ir pusceļā starp bijušo un esošo dzīvesvietu). Sieva no pašnodarbinātās kļuvusi par biroja darbinieci, pierod pie tāda veida ikdienas. Ieskats dažādās dzīvēs un stāstos ir tiešām aizraujošs. Atcerēšos šo vakaru ar prieku un smaidu.
 |  Šādus zīmējumus Lucien uzdāvināja Gerdai. Portrets un... portrets? |
RSS Feed
