It's raining cats’n’dogs.
Stāvlaukums mājas priekšā vēl gaida asfaltu, bet tuvākās nedēļas prognozes sola lietu, lietu un lietu.
Apmēram tikpat lietains ir mans garastāvoklis. Lielākie rakstu darbi ir “permission slips” aizpildīšana Gerdas skolai. Katram “field trip”, t.sk. pat dažu stundu izbraukumam – vai līdz vietējai veco ļaužu mājai, vai ebreju tautas namam - ir nepieciešama “slip”, t.i. mana atļauja. Rokraksts uzlabojas, tās aizpildot.
Turpinām arī steiku izpēti. Jaunatklājums ir Iron Flat - lāpstiņu gabals. Riktīgi labs, pēc gaļas garšo, attaisno nosaukumu - sajūta, ka dzelzs no tā ēdamgabala pa taisno asinīs aiziet.
Gerda tiek uz kino. Ak, paldies draugiem! Es mājās noguļu diendusu un palasu Jamie Rowen grāmatu par Transitional Justice un truth commissions Bosnijā Hercogovinā, Kolumbijā un ASV (viņa raksta aizraujoši par procesiem, kas man līdz šim interesi neizraisīja). Gerda tikmēr noskatās Adamsu ģimenes piedzīvojumus un mājās ierodas sajūsmināta.
Šai sakarā… par biļešu iegādi varu pastāstīt. Mēs Latvijā esam pieraduši biļetes pirkt tiešsaistē. Tas parasti ir ne vien ērtāk, bet arī lētāk. Minētais attiecas gan uz autostāvvietu, gan kino biļetēm, gan teātru un citu pasākumu biļetēm. ASV vairumā gadījumu pirkt biļeti internetā ir dārgāk. Service fee par tiešsaistes pakalpojuma izmantošanu var sasniegt pusi vai pat vairāk no pakalpojuma cenas. Jo kurš gan grib braukt uz Worčestru, lai nopirktu Cirque du Solei biļetes (service fee: 25$ par biļetēm, kas maksā 50$)? Kurš grib skriet iemest monētas (kuram tās ir?!) parking lots? Tāpēc mobilās lietotnes cenas par stāvvietām ir apmēram 1.5 reizes augstākas. Arī tās pašas kino biļetes nopirkt internetā ir apmēram 1.5x dārgāk, nekā uz vietas. Es šo joprojām mēģinu sagremtot… Latvijā nopirkt biļetes uz Cinnamon seansu tiešsaistē nozīmēja ietaupīt dažus euro popkornam, te tas ir gluži pretēji.
Un tā tā svētdiena pagāja - mazliet pa lielveikaliem, mazliet miega, mazliet filmu... Gi skolas darbi palikuši neizpildīti (netikām izdrukāt uzdevumus, jo lija pārāk traki), bet kaut kāda atpūta tomēr ir bijusi.
(P.S. Pilnīgi eksistenciāli. Twiterī šodien vienu otrai blakus lasīju divas ziņas: par Ķibilda nāvi un jautājumu – “Ko jūs iesāktu ar savu dzīvi, ja nauda nebūtu problēma?” Vai mēs ikdienā nedarām pārāk daudz lietas, domājot, ka “dzīvosim vēlāk”? Šodien es padomāju – vai es kur varētu justies labāk un laimīgāk nekā te, kur daru to, ko man patīk darīt, un blakus esot man svarīgākajiem cilvēkiem. Vai būtu vairāk laimes, ja saule spīdētu 365 dienas gadā? Jo, ja runājam par skaistumu, cauri lietum un bieziem mākoņiem, šodien ceļa malās spīdēja zeltaini un sarkani koki un vispār jau izskatījās objektīvi skaisti. To pamanījām mēs abas un atzīmējām – foto mirklis, kuram pabraucām garām nepiespiežot slēdzi.)
Stāvlaukums mājas priekšā vēl gaida asfaltu, bet tuvākās nedēļas prognozes sola lietu, lietu un lietu.
Apmēram tikpat lietains ir mans garastāvoklis. Lielākie rakstu darbi ir “permission slips” aizpildīšana Gerdas skolai. Katram “field trip”, t.sk. pat dažu stundu izbraukumam – vai līdz vietējai veco ļaužu mājai, vai ebreju tautas namam - ir nepieciešama “slip”, t.i. mana atļauja. Rokraksts uzlabojas, tās aizpildot.
Turpinām arī steiku izpēti. Jaunatklājums ir Iron Flat - lāpstiņu gabals. Riktīgi labs, pēc gaļas garšo, attaisno nosaukumu - sajūta, ka dzelzs no tā ēdamgabala pa taisno asinīs aiziet.
Gerda tiek uz kino. Ak, paldies draugiem! Es mājās noguļu diendusu un palasu Jamie Rowen grāmatu par Transitional Justice un truth commissions Bosnijā Hercogovinā, Kolumbijā un ASV (viņa raksta aizraujoši par procesiem, kas man līdz šim interesi neizraisīja). Gerda tikmēr noskatās Adamsu ģimenes piedzīvojumus un mājās ierodas sajūsmināta.
Šai sakarā… par biļešu iegādi varu pastāstīt. Mēs Latvijā esam pieraduši biļetes pirkt tiešsaistē. Tas parasti ir ne vien ērtāk, bet arī lētāk. Minētais attiecas gan uz autostāvvietu, gan kino biļetēm, gan teātru un citu pasākumu biļetēm. ASV vairumā gadījumu pirkt biļeti internetā ir dārgāk. Service fee par tiešsaistes pakalpojuma izmantošanu var sasniegt pusi vai pat vairāk no pakalpojuma cenas. Jo kurš gan grib braukt uz Worčestru, lai nopirktu Cirque du Solei biļetes (service fee: 25$ par biļetēm, kas maksā 50$)? Kurš grib skriet iemest monētas (kuram tās ir?!) parking lots? Tāpēc mobilās lietotnes cenas par stāvvietām ir apmēram 1.5 reizes augstākas. Arī tās pašas kino biļetes nopirkt internetā ir apmēram 1.5x dārgāk, nekā uz vietas. Es šo joprojām mēģinu sagremtot… Latvijā nopirkt biļetes uz Cinnamon seansu tiešsaistē nozīmēja ietaupīt dažus euro popkornam, te tas ir gluži pretēji.
Un tā tā svētdiena pagāja - mazliet pa lielveikaliem, mazliet miega, mazliet filmu... Gi skolas darbi palikuši neizpildīti (netikām izdrukāt uzdevumus, jo lija pārāk traki), bet kaut kāda atpūta tomēr ir bijusi.
(P.S. Pilnīgi eksistenciāli. Twiterī šodien vienu otrai blakus lasīju divas ziņas: par Ķibilda nāvi un jautājumu – “Ko jūs iesāktu ar savu dzīvi, ja nauda nebūtu problēma?” Vai mēs ikdienā nedarām pārāk daudz lietas, domājot, ka “dzīvosim vēlāk”? Šodien es padomāju – vai es kur varētu justies labāk un laimīgāk nekā te, kur daru to, ko man patīk darīt, un blakus esot man svarīgākajiem cilvēkiem. Vai būtu vairāk laimes, ja saule spīdētu 365 dienas gadā? Jo, ja runājam par skaistumu, cauri lietum un bieziem mākoņiem, šodien ceļa malās spīdēja zeltaini un sarkani koki un vispār jau izskatījās objektīvi skaisti. To pamanījām mēs abas un atzīmējām – foto mirklis, kuram pabraucām garām nepiespiežot slēdzi.)
RSS Feed
