Pusceļš

Zilās debesis šodien, no novērtēju uz brīdi ar kafiju izgājusi uz balkona. Bija tik silti, ka varētu izmesties peldkostīmā un sauļoties. Bet es apzinīgi atgriezos pie darbiem.

Šodien esam sava ASV piedzīvojuma pašā vidū. Ieradāmies te 22. augustā un prom dosimies 20. decembrī. Tieši pusceļš, lai novērtētu, ko esam ieguvušas, un kas vēl jāapgūst. Salīdzināt plānoto ar izdarīto.

Neiedziļinoties pārdomās un detaļās, viens man ir skaidrs – esmu sajūsmā par to, ka man ir šī iespēja. Esmu jau apguvusi tik daudz, uzzinājusi. Arī sadzīve te ir kas jauns un tas ir piedzīvojums šī vārda vislabākajā nozīmē. Un visas grūtības, īpaši tās, pašā sākumā – tās jau tagad ir aizmirsušās.

Tas, ka laiks ir pusē, mazliet elpo pakausī un liek saspringt. Tomēr, ja tā padomā, kaut kas jau ir izdarīts. Aizsūtīts uzmetums idejām rakstam līdzautorei, piemēram. Arī būtiski. Ir vēl lietas, kas nav gluži iesāktas, bet tām varētu pamazām ķerties klāt.
​
Biju domājusi, ka šis laiks būs mazliet laiskāks. Brīvāks. Kā atvaļinājums. Ka vairāk ceļosim apkārt. Bet diena pēc dienas aizrit, tās ir pilnas darbu un notikumu, un nekādi lielie ceļojumi mums nav sanākuši. Iespējams, arī šī intensitāte ir iemesls tam, ka man nav piemetušās ilgas pēc mājām – tam vienkārši nav laika. Un varbūt tieši tāpēc Fulbraits tiem, kas tik ļoti nesteidzas mājup kā mēs, dod to vienu mēnesi “grace period”, kad pēc programmas beigām tās dalībnieks var palikt ASV. Pētniecību veikt vairs nedrīkst, bet tā ir iespēja atpūsties un papētīt šo lielo un daudzveidīgo valsti. Mums tas šoreiz iet secen, jo atgriezties uz “grace period”, ja esi no valsts izbraucis un vīza ir beigusies, vairs nav pieļaujams. Citreiz!

---

​​Pa ceļam no skolas G izstāstīja, ka esot sākusi rakstīt dienasgrāmatu. Varbūt publicēšot, varbūt ne. Esot jau uzrakstījusi, ka šodien skolā notika redzes un dzirdes pārbaudes, kur redzes pārbaude viņai notikusi, bet dzirdes pārbaudes laikā ienākusi kāda skolotāja, to pārtraukusi un viņai vienīgajai dzirdes pārbaude atlikta uz rītdienu. Vakarā viņa apzinīgi sēdēja pie datora un laboja pa dienu jau skolā uzrakstīto tekstu. No malas paskatījos un.. ieraudzīju sevi. Bērni mūs atdarina, lai ko mēs viņiem mācītu.

---

​Mums te pie mājām jau kuro nedēļu notiek remontdarbi, kas velkas un velkas, nu gluži kā Čaka ielas remonts. Svētdienas vakarā kondo asociācija bija piekodinājusi visiem šīs mājas iemītniekiem aizvākt auto no pagalma un garāžām, notikšot asfaltēšanas darbi. Plānoti tikai 2 dienu garumā, bet pēc tā bardaka, kas šobrīd notiek, es neticu, ka pēc dienas viss būs gatavs. Bet auto likšanai kaimiņu mājas pagalmā ir savas priekšrocības. Tikko bijām novietojušas auto, kā Gerdu pamanīja skolasbiedra no 3. klases tētis, un tad arī pats skolasbiedrs. Ātri saņēmām ielūgumu nākt spēlēties. Kamēr skrējām uz mājām pēc snack un pārģērbties, satikām vēl divas meitenes no skolas. Arī tās nākšot līdzi, aicinās visas Lusien piebiedroties rotaļām. Meita ātri ieskrēja mājās un pēc tam līdz tumsai pazuda (žēl tik, ka tā tumsa ātri pienāk). Pusceļu iezīmē arī jaunu pagalma draudzību veidošanās.

Tāpat pusceļu iezīmē dažu paradumu veidošanās. Mājasdarbi, kas sākumā tika pildīti ar brēkšanu un histērijām, nu jau tiek izpildīti bez tielēšanās. Jeb maziņas. Bez sajūsmas, bet lietišķi un veikli. Man pat mazliet prieks, ka to ir izdevies tik veikli apgūt. ​