Šodien bija kārtējā, viena no apmēram 10 gada “federal holidays”, proti – brīvdiena. Šī brīvdiena visiem tiek dota par godu Džordžam Vašingtonam. Prezidenta dienas doma esot ASV pirmā (un vēl citu) prezidentu pieminēšana un cildināšana (šajā kontekstā dažkārt tiek lietots nosaukums “Presidents’ day”). Datums – februāra trešā pirmdiena – izvēlēts kā tuvs Vašingtona dzimšanas dienai 22. februārī. Daži gan īpaši šajā dienā pieminot arī Linkolnu, kura dzimšanas diena bija 12. februārī.
Interesanti, ka Google meklējot kādu papildus informāciju par šo valsts svētku / svinamo dienu, uzdūros uz rakstiņu, kurā minēts, ka Kalifornijā, protestējot pret Trampu, kā prezidenta vārda necienīgu, vietējie likumdevēji esot lēmuši šo svētku dienu atcelt. Ziņa gan izskatās pēc pilnīga troļļu darba: avots ir pilnīga dzeltenā click-bite lapa, arī pati ziņa tā jocīgi uzrakstīta (ar atsauci uz “Leonida Staļina dzimšanas dienu, kas esot šajā pašā dienā”, bet atzīmēsim, ka gan Brežņevam, gan Staļinam abiem dzimšanas dienas ir decembrī, tieši viena aiz otras un tieši pirms manas vārdadienas – tagad mēs šos datumus nekad neaizmirsīsim!) .
Prezidenta dienu atzīmēju ar rītu sporta klubā, sirsnīgi izpļāpājoties ar abām savām trenerēm. Lī Ann ir “strongman” tipa meitene. Kad aizeju uz klubu individuāli pavingrot, viņa māca man svaidīt svaru bumbas. Grupām viņa vada spēka+kardio nodarbības. Tādas visai “fun” nodarbības, pēc kurām jūtu, ka ir strādāts. Uz tām gan nāk pat 80gadīgi večuki (un pēc nodarbības koķetējot saka trenerei, ka mani esot jāpārliek citā līmenī, esot pārāk ātra un veikla; man gan ir aizdomas, ka dažs labs ne nejauši zālē iekārtojas aiz manis, bet varbūt es te izsaku nepamatotus pārmetumus večukiem). Džīna savukārt ir tāds kā universālais kareivis. Vada gan boot camps (uz kuriem neesmu bijusi), gan funkcionālās nodarbības. Plaši apmeklētas ir viņas functional fitness grupas, bet es fanoju par viņas vadītajām otrdienas rītu nodarbībām, kuras ļoti atgādina privātās jogas/ funkcionālās vingrošanas nodarbības pie Inetas – pazīstami vingrojumi, pazīstama metode. Riktīga ārstnieciskā vingrošana (ideāli, ja zini, ka pārējo dienu pavadīsi sēžot pie grāmatām un datora).
Prezidenta dienas turpinājumā devos ēst omāru. Vispār jau omārus, tāpat kā daudzas jūras veltes, ir jāēd Menā, kur tās ir tikko nākušas no jūras. Tomēr arī pie mums līdz Menai nav tālu un zivju vietās omāri ir bieži pieejami. Tāpat kā Konetikutas un Rodas salas austeres (pēdējās gan pērkam lielveikalā un mans draugs jau ir iemācījies tās veikli attaisīt, kamēr es blakus nepacietīgi dīdos; manos pierakstos jau ir atzīmēts, ka tīri labas ir gan BluePoint, gan Pemaquid. Tomēr tās atšķiras no Francijas austerēm, ko visbiežāk tirgo Latvijā. ASV austrumkrastā austeres man liekas mazākas un sāļākas par Eiropas māsīcām).
Bet atgriežamies pie omāra.
Bija doma to nobaudīt kādā ģimenes diner, pie pašas Northampton. To vada tāda kā “granny”, kas izkomandē tur strādājošos jaunos puišus. Esmu tur ēdusi jūras ķemmītes, dažādi sagatavotas, un tās ir bijušas lieliskas. Vieta ar specializāciju uz jūras mošķiem (un tā "granny" arī piešķir savu šarmu).
Tomēr ir pirmdiena, sasodīts. ASV vispār, ja grasies doties pusdienās pirmdienā, jārēķinās, ka daudzas vietas tieši pirmdienās ir slēgtas (piemēram, mana iecienītā vjetnamiešu ēdienu vieta Amherstas centrā). Minētais attiecas arī uz Omes Seafood (kā to galvā nosaucu).
Labi, ka vaļā ir cits dainers, kas gan vairāk labas atsauksmes saņēmis par gaļas, nekā jūras produktu ēdieniem (lai arī nosaums ir “fishtail”). Te nu es tieku pie sava omāra. Indiešu fulbraitiste, ar kuru kopā pusdienoju, aizdomīgi noskatās uz dzīvnieku manā šķīvī. Lai arī viņa pozitīvi izteicās par piedāvājumu meklēt vietu, kur dod zivis un jūras veltes, no ēdienkartes, pamatīgi iztirdījusi oficinati, viņa tomēr izvēlas tradicionālo lasi. Apēd man kopā ar omāru atnesto “chowder” un atzīst to par labu esam. Priecājos parādīt viņai kaut ko, ko viņa līdz šim nav baudījusi. Čauderi, ja nu kas, ir tādas mega treknas jūras mošķu zupiņas. Saldajā krējumā ievārīti krabīši vai omāri. Var ēst ar čipšiem/ cepumiņiem.
Duelis ar omāru noris divos setos. Pirmajā es, kā man liekas, visu apēdu. Asti. Lielās spīles. Galvu. Oficiante novāc kaujas lauku. Pēc dažām minūtēm gan viņa ir atpakaļ. Pavārs esot norādījis, ka es neesmu izcīnījusies ar astoņām mazajām kājiņām. Lai arī tieviņas, tur iekšā esot mazliet gaļas.
Izcīnīju arī to. Man gan liekas, ka kaloriju ziņā es zaudēju, jo cīņā, lai tiktu pie to kājiņu satura, iztērēju vairāk spēka, nekā uzņēmu apēdot.
Bet pasākums bija jautrs.
Interesanti, ka Google meklējot kādu papildus informāciju par šo valsts svētku / svinamo dienu, uzdūros uz rakstiņu, kurā minēts, ka Kalifornijā, protestējot pret Trampu, kā prezidenta vārda necienīgu, vietējie likumdevēji esot lēmuši šo svētku dienu atcelt. Ziņa gan izskatās pēc pilnīga troļļu darba: avots ir pilnīga dzeltenā click-bite lapa, arī pati ziņa tā jocīgi uzrakstīta (ar atsauci uz “Leonida Staļina dzimšanas dienu, kas esot šajā pašā dienā”, bet atzīmēsim, ka gan Brežņevam, gan Staļinam abiem dzimšanas dienas ir decembrī, tieši viena aiz otras un tieši pirms manas vārdadienas – tagad mēs šos datumus nekad neaizmirsīsim!) .
Prezidenta dienu atzīmēju ar rītu sporta klubā, sirsnīgi izpļāpājoties ar abām savām trenerēm. Lī Ann ir “strongman” tipa meitene. Kad aizeju uz klubu individuāli pavingrot, viņa māca man svaidīt svaru bumbas. Grupām viņa vada spēka+kardio nodarbības. Tādas visai “fun” nodarbības, pēc kurām jūtu, ka ir strādāts. Uz tām gan nāk pat 80gadīgi večuki (un pēc nodarbības koķetējot saka trenerei, ka mani esot jāpārliek citā līmenī, esot pārāk ātra un veikla; man gan ir aizdomas, ka dažs labs ne nejauši zālē iekārtojas aiz manis, bet varbūt es te izsaku nepamatotus pārmetumus večukiem). Džīna savukārt ir tāds kā universālais kareivis. Vada gan boot camps (uz kuriem neesmu bijusi), gan funkcionālās nodarbības. Plaši apmeklētas ir viņas functional fitness grupas, bet es fanoju par viņas vadītajām otrdienas rītu nodarbībām, kuras ļoti atgādina privātās jogas/ funkcionālās vingrošanas nodarbības pie Inetas – pazīstami vingrojumi, pazīstama metode. Riktīga ārstnieciskā vingrošana (ideāli, ja zini, ka pārējo dienu pavadīsi sēžot pie grāmatām un datora).
Prezidenta dienas turpinājumā devos ēst omāru. Vispār jau omārus, tāpat kā daudzas jūras veltes, ir jāēd Menā, kur tās ir tikko nākušas no jūras. Tomēr arī pie mums līdz Menai nav tālu un zivju vietās omāri ir bieži pieejami. Tāpat kā Konetikutas un Rodas salas austeres (pēdējās gan pērkam lielveikalā un mans draugs jau ir iemācījies tās veikli attaisīt, kamēr es blakus nepacietīgi dīdos; manos pierakstos jau ir atzīmēts, ka tīri labas ir gan BluePoint, gan Pemaquid. Tomēr tās atšķiras no Francijas austerēm, ko visbiežāk tirgo Latvijā. ASV austrumkrastā austeres man liekas mazākas un sāļākas par Eiropas māsīcām).
Bet atgriežamies pie omāra.
Bija doma to nobaudīt kādā ģimenes diner, pie pašas Northampton. To vada tāda kā “granny”, kas izkomandē tur strādājošos jaunos puišus. Esmu tur ēdusi jūras ķemmītes, dažādi sagatavotas, un tās ir bijušas lieliskas. Vieta ar specializāciju uz jūras mošķiem (un tā "granny" arī piešķir savu šarmu).
Tomēr ir pirmdiena, sasodīts. ASV vispār, ja grasies doties pusdienās pirmdienā, jārēķinās, ka daudzas vietas tieši pirmdienās ir slēgtas (piemēram, mana iecienītā vjetnamiešu ēdienu vieta Amherstas centrā). Minētais attiecas arī uz Omes Seafood (kā to galvā nosaucu).
Labi, ka vaļā ir cits dainers, kas gan vairāk labas atsauksmes saņēmis par gaļas, nekā jūras produktu ēdieniem (lai arī nosaums ir “fishtail”). Te nu es tieku pie sava omāra. Indiešu fulbraitiste, ar kuru kopā pusdienoju, aizdomīgi noskatās uz dzīvnieku manā šķīvī. Lai arī viņa pozitīvi izteicās par piedāvājumu meklēt vietu, kur dod zivis un jūras veltes, no ēdienkartes, pamatīgi iztirdījusi oficinati, viņa tomēr izvēlas tradicionālo lasi. Apēd man kopā ar omāru atnesto “chowder” un atzīst to par labu esam. Priecājos parādīt viņai kaut ko, ko viņa līdz šim nav baudījusi. Čauderi, ja nu kas, ir tādas mega treknas jūras mošķu zupiņas. Saldajā krējumā ievārīti krabīši vai omāri. Var ēst ar čipšiem/ cepumiņiem.
Duelis ar omāru noris divos setos. Pirmajā es, kā man liekas, visu apēdu. Asti. Lielās spīles. Galvu. Oficiante novāc kaujas lauku. Pēc dažām minūtēm gan viņa ir atpakaļ. Pavārs esot norādījis, ka es neesmu izcīnījusies ar astoņām mazajām kājiņām. Lai arī tieviņas, tur iekšā esot mazliet gaļas.
Izcīnīju arī to. Man gan liekas, ka kaloriju ziņā es zaudēju, jo cīņā, lai tiktu pie to kājiņu satura, iztērēju vairāk spēka, nekā uzņēmu apēdot.
Bet pasākums bija jautrs.
Indiešu draudzenes vīrs pusdienās nepiedalījās, jo tikko iznākusi viņa jaunākā luga, viņš bija iegrimis kaut kādos darbos. Žēl. Bet lugu jūs visi varat izlasīt, varat uzvest vai vai nofilmēt filmā. Luga ir pieejama gan kā drukāta grāmata, gan kā kindle e-grāmata Amazon. Te saite: https://www.amazon.com/dp/B084RCXK2W/ref=cm_sw_r_wa_apa_i_FRFrEbZWYY05B
P.S. Pēcpusdienas pastaigas laikā satiku bebru. To te esot daudz un daži pat mēdzot uzbrukt gājējiem (sargi kājas no zobiem). Man paveicās, šis eksemplārs mierīgi turpināja savas pusdienas un par mani nelikās ne zinis.
P.S. 2. Man joprojām ir sajūta, ka rokas smird pēc omāra....
RSS Feed
