Pirmais sniegs un indieši

​Decembris pie mums atnāca ar sniegu.

​Stāsta, ka sniega vētras jau dažas dienas plosās pa Amerikas vidieni, kur atcelti virkne iekšzemes reisu, un cilvēki cīnās ar sniega vētras sekām. Mums 1. decembra rīts uzausa saulains un bez jebkādām sniega pazīmēm. Izmantojot to, ka vaļā ir sporta klubs, mēs ar Gerdu jau 1 pm bijām pie baseina: mācības Barnes & Nobles ir atceltas, to vietā bērns 2 stundas nojandelēja pa ūdeni. Es šoreiz sēdēju blakus un lasīju – tā kā spēju nopeldēt labi ja kādas 40 minūtes, ja gribu dot iespēju meitai peldēt ilgāk, pašai labāk nemaz ūdenī nelīst. Jo lai arī “family swim hours” laikā mazos peldētājus pieskata LifeGuard (šoreiz meitene, ar kuru Gerda jau ir sadraudzējusies, pļāpā, mazliet spēlējas), vecākiem ir jāatrodas pie baseina, pat ja vecāki ir iegrimuši lasāmvielā tā, ka pat nemana, ko tie bērni dara.

Trijos pēcpusdienā bērnu velku ārā no ūdens, jo mums pēc stundas ir sarunāta tikšanās ar Fulbraita pētnieci no Indijas. Viņa mūs ir uzaicinājusi uz tēju un tad mēs esam sarunājušas kopā doties uz Northampton, izpētīt indiešu restorānu (mani kulinārie ceļojumi turpinās).
​
Kad iznākam no sporta kluba, sāk lēnām snigt un kad pēc stundas stūrējam pie indiešiem, ir jau sasnigusi maza sniega kārtiņa. Mousumi mūs sagaida pie durvīm, sajūsmināti vērojot sniegu – viņa to līdzenumā nekad nav redzējusi. Indijā sniegs ir tikai Himalajos. Kad pie tējas jautāju, kas ir bijis viņu lielākais pārsteigums te, Mousumi vīrs saka, ka rudens krāsas, bet pati Mousumi spīdošām acīm saka: “Sniegs!”

Kad pēc stundas dodamies ceļā uz Northampton, ir sasnidzis jau pamatīgi. Taisnākais ceļš ir pat slēgts, jums jābrauc apkārt, pa lielo centrālo ceļu. Ir slidens, pa sniegu neesmu stūrējusi kopš pavasara, braucas diezgan nedroši. Ielas nav īsti tīrītas, daži no auto acīmredzami nav aprīkoti ar sniega riepām. Visi brauc ļoti lēni, es arī, jo pie krustojumiem mazliet jāpaslīd līdz auto apstājas. Tās 5 jūdzes līdz Northampton braucam kādas 40 minūtes.

Izkāpjot no mašīnas indieši pirmos soļus sniegā sper tik piesardzīgi, ka tas ir gandrīz jautri. Pirms izbraukšanas viņi man vēl jautāja, vai vīram vispār ir prātīgi iet ārā no mājas, ja viņam nav “snow boots”.

​Indiešu restorāns ir pilnīgi tukšs, tāpat kā pilsētas ielas. Mūs mīļi uzņem un labi pabaro – indiešu draugi iesaka ēdienus, dod pagaršot savējos. Izmēģinām gan jēru, gan cāli, gan garneles, dažādās mērcēs, pagaršoju arī visādas vairāk vai mazāk asas piedevas – čillī  marinētus sīpolus un vispār čilli, un tad jau kādu sāļo jogurtu. Noslēgumā visam vēl masala tea. Un stāsti par Indiju, reliģijām, izglītību, sadzīvi -  ir interesanti. Ēdienu dažādība gan vēlāk atspēlējas, jo naktī sāk sāpēt vēders – vai nu pārāk ass, vai arī masala tea pievienotais piens atriebjas.

​Atceļš uz Amherstu ir jau mierīgāks – ielas ir tīrītas. Joprojām putina, bet braukt vieglāk. Atgriežamies mājās jau pēc 8 vakarā, laimīgi pat spējam nobraukt lejā pa kalniņu uz garāžu. Tikmēr saņemu ziņu no kaimiņiem, kas aicina Gerdu ārā spēlēties sniegā. Atbildu, ka esam ciemos, un ielūgums tiek izteikts par rītdienu. Izrādās, jau vakarā skolu mājaslapā ir parādījies paziņojums, ka sniega dēļ rīt skolas ir slēgtas. Vēl nezinu par universitāti. Gerda, protams, sajūsmā – brīvlaika pagarinājums ar iespēju spēlēties sniegā.