Vai atceraties klasisko skatu no amerikāņu filmām, kur pie mājas piestāj skolas autobuss, izlec bērni, bet mammas atver durvis un sveic bērnus mājās? Lūk tieši tā šodien darīju es.
Gerdai šī bija liela diena. Pirmā skolas diena Fort River Elementary School.
No rīta tieši 8:19 esam uz ielas un gaidām skolas autobusu. Tas kavē. Kopā ar mums gaida vēl divas mazas meitenes un vienas meitenes tētis stāsta, ka tā dažkārt gadoties, ka autobuss nokavē. Man sirds mierīgāka, gaidām visi kopā.
Kad meita beidzot ielikta autobusā, draugs pa ceļam uz darbu aizved uz skolu arī mani. Skolas diena un skolas gads sāksies ar lielo sapulci. Turā direktore sveic skolēnus, tai skaitā 30 jauniņos, un viņu vecākus jaunajā gadā, stāsta par skolu, tās misiju un mērķiem. Gerda ir mazliet apjukusi. “Kāpēc visi kliedz?” viņa jautā. Jā, te ir daudz skaļāk nekā Domdarī, tas jāatzīst.
Skolas direktore lepni stāsta arī par jauno bilingvālo mācību programmu. Sākot no šī gada, ar bērnudārza pirmajām klasītām skolā tiek ieviestas dažu priekšmetu mācības spāņu valodā. Viņa lūdz pacelt rokas klātesošos, kas zina vairāk nekā tikai savu dzimto valodu un rokas paceļ nepilna puse. Lielas nācijas priekšrocība un problēma? Tieši tāpēc šajā skolā ir pieņemts lēmums jau no bērna kājas mācīt vismaz vienu svešvalodu - spāņu.
Pēc ievadrunām bērni dodas uz savām klasēm, bet vecāki tiek aicināti uz kafiju un virtuļiem, ko organizē skolas vecāku padome. Pa ceļam iepazīstos ar vēl dažiem vecākiem, kā arī tieku iepazīstināta ar profesora, ar kuru cītīgi sarakstos gatavojamās prezentācijas jautājumos, sievu. Viņa bērni arī te mācās. Sieva izrādās jau ir par mani dzirdējusi, ir jauki iepazīties klātienē.
Gerdai šī bija liela diena. Pirmā skolas diena Fort River Elementary School.
No rīta tieši 8:19 esam uz ielas un gaidām skolas autobusu. Tas kavē. Kopā ar mums gaida vēl divas mazas meitenes un vienas meitenes tētis stāsta, ka tā dažkārt gadoties, ka autobuss nokavē. Man sirds mierīgāka, gaidām visi kopā.
Kad meita beidzot ielikta autobusā, draugs pa ceļam uz darbu aizved uz skolu arī mani. Skolas diena un skolas gads sāksies ar lielo sapulci. Turā direktore sveic skolēnus, tai skaitā 30 jauniņos, un viņu vecākus jaunajā gadā, stāsta par skolu, tās misiju un mērķiem. Gerda ir mazliet apjukusi. “Kāpēc visi kliedz?” viņa jautā. Jā, te ir daudz skaļāk nekā Domdarī, tas jāatzīst.
Skolas direktore lepni stāsta arī par jauno bilingvālo mācību programmu. Sākot no šī gada, ar bērnudārza pirmajām klasītām skolā tiek ieviestas dažu priekšmetu mācības spāņu valodā. Viņa lūdz pacelt rokas klātesošos, kas zina vairāk nekā tikai savu dzimto valodu un rokas paceļ nepilna puse. Lielas nācijas priekšrocība un problēma? Tieši tāpēc šajā skolā ir pieņemts lēmums jau no bērna kājas mācīt vismaz vienu svešvalodu - spāņu.
Pēc ievadrunām bērni dodas uz savām klasēm, bet vecāki tiek aicināti uz kafiju un virtuļiem, ko organizē skolas vecāku padome. Pa ceļam iepazīstos ar vēl dažiem vecākiem, kā arī tieku iepazīstināta ar profesora, ar kuru cītīgi sarakstos gatavojamās prezentācijas jautājumos, sievu. Viņa bērni arī te mācās. Sieva izrādās jau ir par mani dzirdējusi, ir jauki iepazīties klātienē.
Skolas ofisā noskaidroju vēl virkni tehnisko jautājumu, kā arī tieku iepazīstināta ar skolotāju Silviju, kas māca angļu valodu kā svešvalodu bērniem. Viņas pārraudzībā ir bērni, kuru dzimtā valoda nav angļu, un viņa rūpējas, lai bērni skolā visu saprastu. Tie, kuriem ar angļu valodu ir pavisam švaki, iet uz papildu stundām, savukārt tiem, kuriem ir tikai nelielas grūtības saprast kādus terminus vai sarežģītākas stundas, Silvija nāk sēdēt blakus stundās, paskaidrojot nesaprotamo. Nojaušu, ka, iespējams, klases audzinātājs palūgs Silviju palīgā ar Gerdai, lai viņa vieglāk saprastu dažādus terminus dažādos priekšmetos – lietas, ko YouTube nevar apgūt. Manuprāt, lieliski, ka skolā ir šāds skolotājs. Vakarā Gerda izstāsta, ka Silvija ir ar viņu runājusi un pastāstījusi, ka nākamajā rītā būs tāda kā novērtēšanas stunda – visi jaunie bērni, kuriem dzimtā valoda nav angļu, lasīšot un skolotāji novērtēs, vai viņiem jāiet uz papildu angļu valodas stundām.
Palaidusi bērnu skolā, pati aizskrienu līdz UMass – man nepieciešami daži uzņemošā profesora paraksti, kā arī vajag taču beidzot iepazīties personīgi. Nokārtojuši pirās formalitātes vienojamies, ka garāku tikšanās laiku sarunāsim uz nākamo nedēļu, kad pierims mācību gada sākuma trakums. Nākamnedēļ, kad sākas oficiālais pētniecības laiks, man arī ierādīs manu “office” un visas iekārtas un tehnoloģijas, ko varu lietot un izmantot. Piekļuve tīkliem un bibliotēkai man jau ir.
Lāgiem domāju un nespēju saprast, vai tā ir elementāra pieklājība vai tiešām interese, bet cilvēki pauž izbrīnu, dzirdot, ka esmu no Latvijas. Klasiskā frāze ir, ka viņi līdz šim nav satikuši nevienu no Latvijas. Tik starptautiskā sabiedrībā laikam tas ir kas mazliet pārsteidzošs – jaunas valsts atklāšana?
Ilgi UMass šoreiz uzkavēties nevaru, jo Gi šī ir īsā skolas diena – jau 1:20 viņa sēžas skolas autobusā un dodas mājup. Nemierīgā māmiņa var izmantot Find Friends aplikāciju un tiešsaistē vērot, kā skolas autobuss līkumo pa rajona ieliņām, līdz piestāj pie mūsu pagalma. Vairāki vecāki jau bērnus gaida uz ielas, tomēr es šoreiz neizmantoju iespēju iet iepazīties ar kaimiņiem un parunāt. Gluži kā pieminētajās klišejiskās filmās atveru durvis un ļauju savai 4. klases skolniecītei cauri vieglam lietutiņam ieskriet mājās.
Palaidusi bērnu skolā, pati aizskrienu līdz UMass – man nepieciešami daži uzņemošā profesora paraksti, kā arī vajag taču beidzot iepazīties personīgi. Nokārtojuši pirās formalitātes vienojamies, ka garāku tikšanās laiku sarunāsim uz nākamo nedēļu, kad pierims mācību gada sākuma trakums. Nākamnedēļ, kad sākas oficiālais pētniecības laiks, man arī ierādīs manu “office” un visas iekārtas un tehnoloģijas, ko varu lietot un izmantot. Piekļuve tīkliem un bibliotēkai man jau ir.
Lāgiem domāju un nespēju saprast, vai tā ir elementāra pieklājība vai tiešām interese, bet cilvēki pauž izbrīnu, dzirdot, ka esmu no Latvijas. Klasiskā frāze ir, ka viņi līdz šim nav satikuši nevienu no Latvijas. Tik starptautiskā sabiedrībā laikam tas ir kas mazliet pārsteidzošs – jaunas valsts atklāšana?
Ilgi UMass šoreiz uzkavēties nevaru, jo Gi šī ir īsā skolas diena – jau 1:20 viņa sēžas skolas autobusā un dodas mājup. Nemierīgā māmiņa var izmantot Find Friends aplikāciju un tiešsaistē vērot, kā skolas autobuss līkumo pa rajona ieliņām, līdz piestāj pie mūsu pagalma. Vairāki vecāki jau bērnus gaida uz ielas, tomēr es šoreiz neizmantoju iespēju iet iepazīties ar kaimiņiem un parunāt. Gluži kā pieminētajās klišejiskās filmās atveru durvis un ļauju savai 4. klases skolniecītei cauri vieglam lietutiņam ieskriet mājās.
Tas, ka bērni brauc mājās ar skolas autobusu, padara mazliet sarežģītāku dalīšanos – ja iesēžoties pie skolas auto, pa ceļam līdz mājām man meita parasti izstāsta galvenos skolas notikumus, tad te, jau mājās, sanāk tā pilnīgi īpaši jautāt – kā tad gāja? Pēc pirmā – OK, normāli, tāpat kā Rīgā, vakara gaitā kaut kādi sīkumi jau tiek atklāti, bet tā palēnām. Nostrādā arī braukšanas faktors – esmu apsolījusi meitai jaunu skolas somu un visādus sīkumus uzzinu tieši brauciena uz veikalu laikā. Kā piemēram to, ka skolas pusdienas ar kartupelīšiem, nagetiem, burkānu, ābolu vai bumbieri un kaut kādu pupiņu biezeni viņai esot garšojušas, pat labāk nekā Rīgas skolas pusdienas. Ka visu, ko skolotājs runā, viņa principā saprot, ir OK. Ka vakar klasē viņi esot bijuši tikai 16. Vakarā man ar viņu ir jāspēlē “Concentration” spēle – klasiska pagalma spēle, no “koņi-koņi” sērijas, kādas mēs spēlējām bērnībā. Rīgā tādas nebiju pamanījusi.
Meita visur, kur iet, joprojām burbuļo kā strautiņš, vārdu plūdi nebeidzami pat pēc dienas skolā, tikai ar to atšķirību, ka tagad jau lielākā daļa teksta iet angliski. Līdz pienāk viens brīdis, kad viņa paziņo, ka ir nogurusi. No angļu valodas, tai skaitā. Nogurums gan nav pārāk ilgs, kad vakarā spēlējam kārtējo Fortnite Monopoly partiju, atkal jau runā iejaucas angļu izsaucieni.
Dienas iespaidu devu apliecina vienīgi tas, ka abas esam gatavas nolūzt jau pēc 9 vakarā. Meita noklausās dažas lapas grāmatas (jā, es joprojām vakaros lasu priekšā, manuprāt, nomierinošs rituāls) un lūdz slēgt ārā gaismu. Ir bijusi emocijām pilna diena.
Meita visur, kur iet, joprojām burbuļo kā strautiņš, vārdu plūdi nebeidzami pat pēc dienas skolā, tikai ar to atšķirību, ka tagad jau lielākā daļa teksta iet angliski. Līdz pienāk viens brīdis, kad viņa paziņo, ka ir nogurusi. No angļu valodas, tai skaitā. Nogurums gan nav pārāk ilgs, kad vakarā spēlējam kārtējo Fortnite Monopoly partiju, atkal jau runā iejaucas angļu izsaucieni.
Dienas iespaidu devu apliecina vienīgi tas, ka abas esam gatavas nolūzt jau pēc 9 vakarā. Meita noklausās dažas lapas grāmatas (jā, es joprojām vakaros lasu priekšā, manuprāt, nomierinošs rituāls) un lūdz slēgt ārā gaismu. Ir bijusi emocijām pilna diena.
RSS Feed
