Šodien līdz UMass nemaz netiku.
Lasot visu to, ko vakar biju sadrukājusi, un rakstus, uz kuriem bija atsauces rakstos, ko lasīju, atklāju arvien jaunus un jaunus apvāršņus, līdz nonācu pie pilnīgi sokrātiskas atklāsmes, ka vispār neko par tiesību teoriju vai, jo vairāk, legal studies, nezinu.
Jo vispār, ja nu kādu tas interesē, esmu te atbraukusi tieši uz Legal Studies programmu – starpdisciplināru programmu, kas izveidota zem politikas zinātnes departamenta. Te UMAss Amherst bāzējas arī Law & Society asociācija (https://www.lawandsociety.org/commitments.html) – starpdisciplināra zinātniska organizācija, kuras pētījumi vienā vārdā būtu nosaucami kā “sociolegal studies”, proti, likuma kā sociālas parādības pētniecība. Man par to šo tēmu ir zināms priekšstats, bet neesmu ne tuvu eksperts, tad nu palasot rakstus, kas publicēti Asociācijas izdotajā zinātniskajā žurnālā, man lēnām mute paveras izbrīnā un tik ātri nemaz neaizveras. Un vēl tās tēmas, kuras cilvēki studē un kurām raksta – piemēram, zemes reforma Vjetnamā un kā to pieņemtos likumus sabiedrība ietekmē ar sociālo portālu starpniecību. Sev no jauna atklāju, ka ir visai plašs t.s. Law and emotions scholarship virziens. Zinātnieki pēta, tostarp, kā likums ietekmē indivīda un grupas gan rīcību, gan emocijas. Bet tas ir tikai viens no šī pētniecības virziena atzariem. Īsumā – pasaule ir pilna pārsteigumu, nu svarīgi šajā informācijas daudzumā neapjukt, spēt saprast, ko vēlos izmantot, kā vēlos rakstīt savus pētījumus.
Ir tāda mazliet īpatnēja sajūta, ka pašai ir jāizdomā gan tēma, gan ideja, gan struktūra – no manis gaida tikai rezultātu, un vienīgais kritērijs – tai tas atbilst zinātniska darba prasībām un kādam varētu likties interesants (un publicējams).
Lasot visu to, ko vakar biju sadrukājusi, un rakstus, uz kuriem bija atsauces rakstos, ko lasīju, atklāju arvien jaunus un jaunus apvāršņus, līdz nonācu pie pilnīgi sokrātiskas atklāsmes, ka vispār neko par tiesību teoriju vai, jo vairāk, legal studies, nezinu.
Jo vispār, ja nu kādu tas interesē, esmu te atbraukusi tieši uz Legal Studies programmu – starpdisciplināru programmu, kas izveidota zem politikas zinātnes departamenta. Te UMAss Amherst bāzējas arī Law & Society asociācija (https://www.lawandsociety.org/commitments.html) – starpdisciplināra zinātniska organizācija, kuras pētījumi vienā vārdā būtu nosaucami kā “sociolegal studies”, proti, likuma kā sociālas parādības pētniecība. Man par to šo tēmu ir zināms priekšstats, bet neesmu ne tuvu eksperts, tad nu palasot rakstus, kas publicēti Asociācijas izdotajā zinātniskajā žurnālā, man lēnām mute paveras izbrīnā un tik ātri nemaz neaizveras. Un vēl tās tēmas, kuras cilvēki studē un kurām raksta – piemēram, zemes reforma Vjetnamā un kā to pieņemtos likumus sabiedrība ietekmē ar sociālo portālu starpniecību. Sev no jauna atklāju, ka ir visai plašs t.s. Law and emotions scholarship virziens. Zinātnieki pēta, tostarp, kā likums ietekmē indivīda un grupas gan rīcību, gan emocijas. Bet tas ir tikai viens no šī pētniecības virziena atzariem. Īsumā – pasaule ir pilna pārsteigumu, nu svarīgi šajā informācijas daudzumā neapjukt, spēt saprast, ko vēlos izmantot, kā vēlos rakstīt savus pētījumus.
Ir tāda mazliet īpatnēja sajūta, ka pašai ir jāizdomā gan tēma, gan ideja, gan struktūra – no manis gaida tikai rezultātu, un vienīgais kritērijs – tai tas atbilst zinātniska darba prasībām un kādam varētu likties interesants (un publicējams).
Bet vispār man bija jāpastāsta, kāpēc rīta laiskās kafijas vietā man bija rīts ar skriešanu.
Jau iepriekš pieminēju, ka man pirms 2 dienām zvanīja robotiņš – bankas zvans, kurā tika uzskaitīti mani iepriekš veiktie pirkumi, kas bija visi jānoklausās un jāakceptē, spiežot ciparu kombinācijas. Kaut kur šajā procesā starp robotu un dzīvo meiteni, kas lika uzgaidīt un uzkarināja uz līnijas uz vairākām minūtēm, šī telefona saruna pārtrūka. Es par to tajā brīdī kreņķi neķēru un šo starpgadījumu ātri aizmirsu. Līdz vakaram, kad sarunātās iepirkšanās vidū veikalā mana vietējā bankas karte norēķiniem vairs netiek pieņemta… transaction declined! Labi, ka ir Gerdas karte, apple pay (ar karti, kurā ļoti maz naudas), kaut kā jau pie paša nepieciešamākā tiekam, bet nu sajūta nepatīkama. Mēģinu zvanīt uz bankas diennakts numuru, bet tur mani informē, ka nāksies pagaidīt vismaz minūtes 7-10 uz līnijas…. Nolemju vienkārši nākamajā rītā piebraukt pie bankas.
Šim nolūkam draugs, pie kura esam apmetušies, aizdod savu auto, ar kuru, citustarp, jau dažas dienas varu braukt pilnīgi legāli. Par to, ka savu auto aizdod draugam braukšanai, vismaz Masačūsetsā ir jāpaziņo apdrošinātājam. Civiltiesiskā apdrošināšana tiek pirkta nevis automašīnai, kā Latvijā, bet gan konkrētam šoferim, konkrētai automašīnai. Ja auto aizdod kādam draugam vai ģimenē ar to brauc vairāki ģimenes locekļi, visiem šiem cilvēkiem ir jābūt ierakstītiem polisē, par katru jāpiemaksā apdrošināšanas prēmija. Prēmijas apmērs atšķiras atkarībā no braukšanas stāža, vecuma, baumo, ka arī dzimuma. Mums ir nelielas bažas, vai apdrošinātāji atzīs Latvijas autovadītāja pieredzi – draugs stāsta, ka pirmā apdrošināšana viņa dēlam esot izmaksājusi vairāk nekā 1000 USD/ gadā… Tomēr laikam manu 20 gadu autovadītāja stāžu atzīst un 40 gadīga sieviete nav 16 gadīgs puišelis apdrošinātāju risku aprēķinos – mana prēmija ir 47 USD/ gadā.
Bankā visu izdodas nokārtot diezgan veikli. Pie reizes, ja jau runājam par labu “vēsturi”, apjautājos par iespēju iegūt kredītkarti – iepērkoties internetā tomēr kredītkarte ir mazliet drošāks norēķinu veids. Bankas darbiniece, norādot, ka man ir pilnīgi nekāda kredītvēsture, tomēr aicina pēc tam, kad būšu ieguvusi Social Security Number, pienākt parunāt. Varbūt kaut ko varot piedāvāt. Iesācēja komplektu.
Jau iepriekš pieminēju, ka man pirms 2 dienām zvanīja robotiņš – bankas zvans, kurā tika uzskaitīti mani iepriekš veiktie pirkumi, kas bija visi jānoklausās un jāakceptē, spiežot ciparu kombinācijas. Kaut kur šajā procesā starp robotu un dzīvo meiteni, kas lika uzgaidīt un uzkarināja uz līnijas uz vairākām minūtēm, šī telefona saruna pārtrūka. Es par to tajā brīdī kreņķi neķēru un šo starpgadījumu ātri aizmirsu. Līdz vakaram, kad sarunātās iepirkšanās vidū veikalā mana vietējā bankas karte norēķiniem vairs netiek pieņemta… transaction declined! Labi, ka ir Gerdas karte, apple pay (ar karti, kurā ļoti maz naudas), kaut kā jau pie paša nepieciešamākā tiekam, bet nu sajūta nepatīkama. Mēģinu zvanīt uz bankas diennakts numuru, bet tur mani informē, ka nāksies pagaidīt vismaz minūtes 7-10 uz līnijas…. Nolemju vienkārši nākamajā rītā piebraukt pie bankas.
Šim nolūkam draugs, pie kura esam apmetušies, aizdod savu auto, ar kuru, citustarp, jau dažas dienas varu braukt pilnīgi legāli. Par to, ka savu auto aizdod draugam braukšanai, vismaz Masačūsetsā ir jāpaziņo apdrošinātājam. Civiltiesiskā apdrošināšana tiek pirkta nevis automašīnai, kā Latvijā, bet gan konkrētam šoferim, konkrētai automašīnai. Ja auto aizdod kādam draugam vai ģimenē ar to brauc vairāki ģimenes locekļi, visiem šiem cilvēkiem ir jābūt ierakstītiem polisē, par katru jāpiemaksā apdrošināšanas prēmija. Prēmijas apmērs atšķiras atkarībā no braukšanas stāža, vecuma, baumo, ka arī dzimuma. Mums ir nelielas bažas, vai apdrošinātāji atzīs Latvijas autovadītāja pieredzi – draugs stāsta, ka pirmā apdrošināšana viņa dēlam esot izmaksājusi vairāk nekā 1000 USD/ gadā… Tomēr laikam manu 20 gadu autovadītāja stāžu atzīst un 40 gadīga sieviete nav 16 gadīgs puišelis apdrošinātāju risku aprēķinos – mana prēmija ir 47 USD/ gadā.
Bankā visu izdodas nokārtot diezgan veikli. Pie reizes, ja jau runājam par labu “vēsturi”, apjautājos par iespēju iegūt kredītkarti – iepērkoties internetā tomēr kredītkarte ir mazliet drošāks norēķinu veids. Bankas darbiniece, norādot, ka man ir pilnīgi nekāda kredītvēsture, tomēr aicina pēc tam, kad būšu ieguvusi Social Security Number, pienākt parunāt. Varbūt kaut ko varot piedāvāt. Iesācēja komplektu.
Atkal tikusi pie naudas, varu pabeigt vakar pārtraukto iepirkšanos, tai skaitā, veiksmīgi atklāt vietu, kur nopirkt netradicionālāku pārtiku vai garšvielas. Tradicionālajos lielveikalos, kā arī it kā nišas veikalos kā Trader Joe’s (it kā pārdod pārtiku no visas pasaules) un Whole Food (eco-šmeko un vietējo, un īpašām diētām) nespēju atrast lādzīgu garšvielu vistiņai. “Lādzīga” gan manā izpratnē ir Indijas vai tā reģiona pikantās masalas uz karija bāzes. Šoreiz izlīdz vecā, labā google, kas pastāsta, ka tepat blakus ir Maple Foods Market, ko man reklamēja kā vietējo zemnieku tirdziņu, kurā varot dabūt lielisku vietējo saldējumu, bet kurā izrādās ir plaši plaukti ar dažādu reģionu pārtiku un garšvielām – gan ķīniešu, gan indiešu, gan turku, gan arābu. Precīzi meklēto neatrodu, bet ko līdzīgu gan.
Top "cold lunch". Vakardienas shopping iemesls: meita grib lunchbox. No rita gatavo ēdienu. Beigās gan izrādās, ka skolā peanuts un peanut butter ir aizliegti. Te nu bija klasiskais našķis!
Vispārējai jautrībai un ilustrācijai par pilsētas izmēriem lai kalpo stāsts par kādu vīrieti, kas man pienāk klāt, kad eju laukā no Walmart. Viņš izsaka komplimentus par manu augumu – maniem 6 feet + un to, kā tos nesu. Ieskatījusies viņā ciešāk, atzīmēju, ka vispār jau mēs esam tikušies un tad arī viņš atceras, ka Labor Day pie skrituļošanas vietas viņš man pienāca klāt un izteica līdzīgus komplimentus. Ja satikšu viņu vēlreiz, sākšu domāt, ka tieku izsekota…
Ja reiz par iepirkšanos stāstu – mūsu galvenā pārtikas iepirkšanas vieta ir Masačūsetsā un Konetikutā sastopamais BigY lielveikals. BigY atlaižu politika nereti nosaka to, kas mums ir vakariņās. Man kā gaļas ēdājam ir grūti paiet garām steiku stendam, ja steiki, kas parasti maksā 10.99USD/lbs, ir nocenoti uz 5.99USD/lbs. Un tie mēdz būt ribeyes un visādi līdzīgi lieliski Angusu griezumi. Zinātāji sapratīs… mmmm. Ja atlaides nav steikiem, atlaides mēdz būt vistiņām vai dažādām to daļām, kur veiksmes gadījumā vakariņas izmaksā līdzīgi kā Rīgā. Ja grillēt grib kukurūzu (kas Gerdai joprojām vēl tīri labi garšo), tās jāņem uzreiz 6 gab. – tad tas maksā 2 USD. Tā kā stipendija nav bezgalīga, šādas iespējas šad un tad izmantojam. Līdzīgi kā vīnu veikala piedāvājumu uzreiz pirkt divas pudeles (vienu par 6.99 vai divas par 11.99… iekšējais students pamostas un saka, ka to otru taču var ielikt arī skapī).
Vakarā bērns tiek pie piektdienas vakara našķa un filmas, mamma apsēžas, lai jau laicīgi pierakstītu dienas iespaidus, un saprastu, ka pat, ja pierakstītu vēl četras lapas, tāpat nespētu aprakstīt visu, ko redzu, ko piedzīvoju, ko pārdomāju vai izjūtu. Un var jau būt, ka nemaz nevajag, mirkli jau nenoķersi, lai gan gribas, ai, kā gribas to dažkārt aiz astes piesiet, apstāties un kā filmā “Love actually”, kur pie meitenes beidzot ciemos ieradās iekārotais puisis, aiziet aiz durvīm, klusiņām palēkāt un pabļaut, izbaudīt mirkli, un tad atkal izlikties, ka viss patiesībā ir baigi normāli un tieši tā, kā tam ir jābūt.
Ja reiz par iepirkšanos stāstu – mūsu galvenā pārtikas iepirkšanas vieta ir Masačūsetsā un Konetikutā sastopamais BigY lielveikals. BigY atlaižu politika nereti nosaka to, kas mums ir vakariņās. Man kā gaļas ēdājam ir grūti paiet garām steiku stendam, ja steiki, kas parasti maksā 10.99USD/lbs, ir nocenoti uz 5.99USD/lbs. Un tie mēdz būt ribeyes un visādi līdzīgi lieliski Angusu griezumi. Zinātāji sapratīs… mmmm. Ja atlaides nav steikiem, atlaides mēdz būt vistiņām vai dažādām to daļām, kur veiksmes gadījumā vakariņas izmaksā līdzīgi kā Rīgā. Ja grillēt grib kukurūzu (kas Gerdai joprojām vēl tīri labi garšo), tās jāņem uzreiz 6 gab. – tad tas maksā 2 USD. Tā kā stipendija nav bezgalīga, šādas iespējas šad un tad izmantojam. Līdzīgi kā vīnu veikala piedāvājumu uzreiz pirkt divas pudeles (vienu par 6.99 vai divas par 11.99… iekšējais students pamostas un saka, ka to otru taču var ielikt arī skapī).
Vakarā bērns tiek pie piektdienas vakara našķa un filmas, mamma apsēžas, lai jau laicīgi pierakstītu dienas iespaidus, un saprastu, ka pat, ja pierakstītu vēl četras lapas, tāpat nespētu aprakstīt visu, ko redzu, ko piedzīvoju, ko pārdomāju vai izjūtu. Un var jau būt, ka nemaz nevajag, mirkli jau nenoķersi, lai gan gribas, ai, kā gribas to dažkārt aiz astes piesiet, apstāties un kā filmā “Love actually”, kur pie meitenes beidzot ciemos ieradās iekārotais puisis, aiziet aiz durvīm, klusiņām palēkāt un pabļaut, izbaudīt mirkli, un tad atkal izlikties, ka viss patiesībā ir baigi normāli un tieši tā, kā tam ir jābūt.
RSS Feed
