Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Pēdējā septembra diena

1/10/2019

0 Comments

 
No rīta pabeigusi raksta outine un nosūtījusi to Jamie, kā arī pabeigusi lasīt Gridlock economy un nošķendējusies, ka autors no tuvējās Jēlas pārvācies uz NYC, nolēmu izbaudīt vienu no pēdējām skaistajām un siltajām dienām. Paņēmu brīvas dažas stundas izbraukumam pa apkaimi.

Gribēju izpētīt Canalside rail trail – norādi uz tādu biju pamanījusi no lielceļa. Labi, ka paņēmu līdzi velosipēdu, jo šis celiņš būtu pārāk garlaicīgs pastaigai. Tas sākumā veda cauri parciņam, kas iekārtots pie Konetikutas upes, bet tālāk aizsniedzās gar kanālu sistēmas krastu. Kanāli rakti rūpnīcu, kas izskatās pēc papīrfabrikām, nodrošināšanai. Fabrikas šobrīd jau izskatās daļēji pamestas, mazliet skumīgi vientulīgas. Viena no tām vietām, kas liekas reiz piedzīvojusi labākus laikus. Kad naudu pilsētai ienesa roku darbaspēks. Celiņš posmiem pilnīgi taisns. Tomēr izbraucu to visā 2x3.7mi garumā. Otrreiz te vairs nebraukšu, bet galva izvēdināta.
​Atceļā uz Amherstu piestāju pie Montegue Bookmill – vecās dzirnavās iekārtota lietotu grāmatu veikaliņa un kafejnīcas. Šai vietai ir sava smarža un garša. Lielais Amerikas tirgus ļauj radīt dažādas "nišas" vietas un katrai tai ir savi piekritēji, veidojas apgrozījums. Iekārtojos piesaulītē ar kārtējo lasāmgabalu un sildoties lasu līdz brīdim, kad jādodas atpakaļ, lai pagūtu izņemt meitu no skolas. 
​Starp vakariņām, mājasdarbiem un vakara filmu (Gerdai) un advokātu pretendentu dokumentu izskatīšanu (man), pagūstam vēl aizskriet līdz baseinam. Sporta klubā sejas kļūst arvien pazīstamākas. Gandrīz kauns sametas, kad sveicinoties ar treneri saprotu, ka rīt uz viņas vadīto nodarbību laikam netikšu. Riepas cilāšu citu reizi.
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.