Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Pateicības diena

29/11/2019

0 Comments

 
​Novembra pēdējā ceturtdienā Amerika svin Pateicības dienu.

Vēsturiski šie svētki radušies kā pateicība indiāņiem, kas atnesa no meža tītaru  un neļāva nomirt badā pirmajiem kolonistiem, kas, baumo, noticis tepat Mass. (Nez, tie  indiāņi joprojām ir tikpat pateicīgi savai laipnībai, pēc visa tā, kas sekoja?). Bet kopumā amerikāņi Pateicības dienu uztver nopietni  - šie ir lielāki svētki nekā Ziemassvētki (kas ir reliģiski svētki).

Pateicības dienas pusdienas ir tas notikums, kas savāc pie galdiem jebkuras reliģijas amerikāņu ģimenes. Tās kopā ēd tītaru, izsaka pateicības – kas ir tas labais, par ko katrs ir pateicīgs, pie deserta jau sāk kašķēties, bet pēc vakariņām dodas šturmēt veikalus, jo piektdiena, kas seko Pateicības dienai, ir t.s. Black Friday – nenormālo atlaižu diena. Veikali mēdz vērties vaļā jau pusnaktī, daži pat ātrāk, un tītaru paēdušie ļaudis metas tikt pie ilgi kārotā televizora vai ziemassvētku dāvanām par puscenu (vakar satiktie jaunieši stāsta, ka viņi šopingā dosies pa taisno no pusdienu galda, viņu pilsētā veikali veroties vaļā jau piecos vakarā).

Mēs ar Gerdu izlaižam abus. Līdz pusdienlaikam nodzīvojamies pa viesnīcas baseinu, 13:00 iekāpjam 150. autobusā, kas ir lidostas ekspresis (un kura pietura ir pāri ielai) un pēc 40 min esam jau pie lidostas drošības kontroles. Un vēl pēc dažām stundām esam atpakaļ ziemeļos – Frontier ir pārāk lēta  aviokompānija, lai atļautos kavēties.

Pateicības diena ir arī viena  no plašākajām brīvdienām, šajā dienā slēgts ir gandrīz viss: veikali, kafejnīcas. Mazāk to mana tūristu centrā Miami beach, bet atgriežoties ziemeļos gan var manīt, ka 8 vakarā ielas ir tukšas kā parasti pusnaktī. Veikali slēgti, krodziņi slēgti. Vaļā ir tikai Springfieldas kazino, kurš, domājams, piedāvā tītarvakariņas par mežonīgu cenu.
​
Mūsu pateicības tikmēr aiziet vienkāršu vakariņu virzienā (bez tītara), abām nospriežot, ka saulainās brīvdienas bija foršās.
Picture
Picture
Picture
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.