Kur ir radies mīts, ka policisti ir resni un ēd virtuļus?
Gerdas must-do, must-try sarakstā, kas tika veidots pirms ierašanās ASV, bija arī Donkin’ Donuts apmeklējums. Laikā, kamēr viņa vakar locīja iekšā šokolādes donutu, kas esot policistu mīļākais virtuļu veids, sāku meklēt, kas ir šī mīta pamatā.
Protams, visi, kas ir skatījušies leģendāro Tvīnpīku, atceras aģentu Kūperu, viņa kāri pēc kafijas un mūžīgos virtuļus, kas viņiem tika piegādāti. Tomēr meklējot atbildi tiešsaistē, uzdūros citiem stāstiem: bijušie policisti stāsta, ka par Dunkin’ Donuts apmeklētājiem kļuvuši galvenokārt šī iestādījuma darba laika dēļ – tas ir vaļā agros rītos un vēlos vakaros, kad citur kafiju dabūt nav iespējams. Te senos laikos, kad dokumenti bija jāaizpilda ar roku, varēja apsēsties un darbu izdarīt arī piecos no rīta. Virtuļus ir viegli pārvietot, tie nav jāsilda, tie nav jātur ledusskapī, tie labi garšo kopā ar kafiju. Tomēr šie laiki esot pagātnē. Kā raksta kāds pensionēts policists: “The days of coffee and donut loving cops are over. The new breed sucks water and eats kale. By the time I retired they were no longer providing coffee and donuts at training or meetings.”
Gerdas must-do, must-try sarakstā, kas tika veidots pirms ierašanās ASV, bija arī Donkin’ Donuts apmeklējums. Laikā, kamēr viņa vakar locīja iekšā šokolādes donutu, kas esot policistu mīļākais virtuļu veids, sāku meklēt, kas ir šī mīta pamatā.
Protams, visi, kas ir skatījušies leģendāro Tvīnpīku, atceras aģentu Kūperu, viņa kāri pēc kafijas un mūžīgos virtuļus, kas viņiem tika piegādāti. Tomēr meklējot atbildi tiešsaistē, uzdūros citiem stāstiem: bijušie policisti stāsta, ka par Dunkin’ Donuts apmeklētājiem kļuvuši galvenokārt šī iestādījuma darba laika dēļ – tas ir vaļā agros rītos un vēlos vakaros, kad citur kafiju dabūt nav iespējams. Te senos laikos, kad dokumenti bija jāaizpilda ar roku, varēja apsēsties un darbu izdarīt arī piecos no rīta. Virtuļus ir viegli pārvietot, tie nav jāsilda, tie nav jātur ledusskapī, tie labi garšo kopā ar kafiju. Tomēr šie laiki esot pagātnē. Kā raksta kāds pensionēts policists: “The days of coffee and donut loving cops are over. The new breed sucks water and eats kale. By the time I retired they were no longer providing coffee and donuts at training or meetings.”
Vakar laiks bija nomācies un lietains, tāpēc pēc vingrošanas nodarbības (par kuru Gerda joprojām ir sajūsmā) mūsu ceļš ved uz outlet mall. Gribās jau arī pārmaiņas pēc sev ko skaistu.. Mall atrodas Clinton Crossing - uz šejieni maskavieši ar čemodāniem pa taisno no lidostas braucot, uzpildoties, un tad lidojot atpakaļ.
Atceļā, lai diena nebūtu “tikai pa veikaliem”, iebraucam Konetikutas administratīvajā centrā – Hartfordā. Šī pilsēta, kura dibināta esot vēl 1635. gadā, kas Amerikai ir ļoti sen, savulaik bijusi viena no ASV bagātākajām pilsētām. Ar to saistās tādi vārdi kā Koltu ģimene – vieni no ietekmīgākajiem ieroču ražotājiem. Citstarp, arī Marks Tven te esot pavadījis lielu savas dzīves daļu. Pilsētas panīkums sākās pēc 2. pasaule kara, kad, mazinoties ražošanai, vienlaikus pilsētas nomalēs iemitinājās no Puertoriko mūkošie ieceļotāji. 2017. gadā Hartforda pat esot apspriedusi iespēju iesniegt pilsētas maksātnespējas pieteikumu.
Ja to nezina, pastaiga pa pilsētas centru tomēr liekas patīkama – apkārt esošās mājas joprojām nes lielu apdrošināšanas kompāniju vārdus (daudzām te ir galvenie biroji), te atrodas arī viens no Konetikutas universitātes kampusiem. Pilsētas centrā virs lielceļiem izbūvēts glīts parks, ko ar pilsētas centru savieno Phoenix gateway bridge . Dzirdēju stāstu, ka tas pirms gadiem 20 veidots, lai sekmētu vietējo iziešanu no mājas – lai cilvēkiem būtu, kur pastaigāt, satikties. Place to date, lai tā uzlabotu pilsētas demogrāfiju. Meklējot internetā gan neatradu neko, kas apstiprinātu stāsta patiesumu. Bet forša urbānā leģenda.
Atceļā, lai diena nebūtu “tikai pa veikaliem”, iebraucam Konetikutas administratīvajā centrā – Hartfordā. Šī pilsēta, kura dibināta esot vēl 1635. gadā, kas Amerikai ir ļoti sen, savulaik bijusi viena no ASV bagātākajām pilsētām. Ar to saistās tādi vārdi kā Koltu ģimene – vieni no ietekmīgākajiem ieroču ražotājiem. Citstarp, arī Marks Tven te esot pavadījis lielu savas dzīves daļu. Pilsētas panīkums sākās pēc 2. pasaule kara, kad, mazinoties ražošanai, vienlaikus pilsētas nomalēs iemitinājās no Puertoriko mūkošie ieceļotāji. 2017. gadā Hartforda pat esot apspriedusi iespēju iesniegt pilsētas maksātnespējas pieteikumu.
Ja to nezina, pastaiga pa pilsētas centru tomēr liekas patīkama – apkārt esošās mājas joprojām nes lielu apdrošināšanas kompāniju vārdus (daudzām te ir galvenie biroji), te atrodas arī viens no Konetikutas universitātes kampusiem. Pilsētas centrā virs lielceļiem izbūvēts glīts parks, ko ar pilsētas centru savieno Phoenix gateway bridge . Dzirdēju stāstu, ka tas pirms gadiem 20 veidots, lai sekmētu vietējo iziešanu no mājas – lai cilvēkiem būtu, kur pastaigāt, satikties. Place to date, lai tā uzlabotu pilsētas demogrāfiju. Meklējot internetā gan neatradu neko, kas apstiprinātu stāsta patiesumu. Bet forša urbānā leģenda.
Tilts turpinās arī pa pilsētas centru, paralēli upei, pāri ielai, bet to mums izpētīt neizdodas – uz tilta ir sarīkots alusdarītavu festivāls, kurā bērnus, kas jaunāki par 21 gadu, neielaiž. Pastaigā jāatbrauc citreiz.
Mūsu laisko pastaigu siltajā pievakarē pārtrauc lietusgāze. Izmirkušas līdz ādai (labi, ka bija iepirkumi, varēju pēc tam pārģērbties!) skrienam uz auto un atceļam plānoto centra restorāniņa apmeklējumu. Tā vietā vakariņas ieturam ceļmalā esošajā diennakts Diner. Arī jau amerikāņu kultūras sastāvdaļa, tāpat kā ēdienkartē neatrodamais, bet, protams, pieejamais mac’n’cheese.
Pirmdien Gerdai sāksies flautas nodarbības. Šodien iznomājām flautu un, neklausot pārdevēja norādēm, ka salikšana jāatliek uz pirmo nodarbību, Gerda jau vakarā izmēģināja, kā tā skam. Man par lielu pārsteigumu, viņai pat izdevās mazliet paspēlēt! Atceros, bērnībā mans brālēns spēlēja flautu... es nemācēju iepūst tā, lai kaut kas skanētu, vienalga kas...
RSS Feed
