Gerdas must-do, must-try sarakstā, kas tika veidots pirms ierašanās ASV, bija arī Donkin’ Donuts apmeklējums. Laikā, kamēr viņa vakar locīja iekšā šokolādes donutu, kas esot policistu mīļākais virtuļu veids, sāku meklēt, kas ir šī mīta pamatā.
Protams, visi, kas ir skatījušies leģendāro Tvīnpīku, atceras aģentu Kūperu, viņa kāri pēc kafijas un mūžīgos virtuļus, kas viņiem tika piegādāti. Tomēr meklējot atbildi tiešsaistē, uzdūros citiem stāstiem: bijušie policisti stāsta, ka par Dunkin’ Donuts apmeklētājiem kļuvuši galvenokārt šī iestādījuma darba laika dēļ – tas ir vaļā agros rītos un vēlos vakaros, kad citur kafiju dabūt nav iespējams. Te senos laikos, kad dokumenti bija jāaizpilda ar roku, varēja apsēsties un darbu izdarīt arī piecos no rīta. Virtuļus ir viegli pārvietot, tie nav jāsilda, tie nav jātur ledusskapī, tie labi garšo kopā ar kafiju. Tomēr šie laiki esot pagātnē. Kā raksta kāds pensionēts policists: “The days of coffee and donut loving cops are over. The new breed sucks water and eats kale. By the time I retired they were no longer providing coffee and donuts at training or meetings.”
Atceļā, lai diena nebūtu “tikai pa veikaliem”, iebraucam Konetikutas administratīvajā centrā – Hartfordā. Šī pilsēta, kura dibināta esot vēl 1635. gadā, kas Amerikai ir ļoti sen, savulaik bijusi viena no ASV bagātākajām pilsētām. Ar to saistās tādi vārdi kā Koltu ģimene – vieni no ietekmīgākajiem ieroču ražotājiem. Citstarp, arī Marks Tven te esot pavadījis lielu savas dzīves daļu. Pilsētas panīkums sākās pēc 2. pasaule kara, kad, mazinoties ražošanai, vienlaikus pilsētas nomalēs iemitinājās no Puertoriko mūkošie ieceļotāji. 2017. gadā Hartforda pat esot apspriedusi iespēju iesniegt pilsētas maksātnespējas pieteikumu.
Ja to nezina, pastaiga pa pilsētas centru tomēr liekas patīkama – apkārt esošās mājas joprojām nes lielu apdrošināšanas kompāniju vārdus (daudzām te ir galvenie biroji), te atrodas arī viens no Konetikutas universitātes kampusiem. Pilsētas centrā virs lielceļiem izbūvēts glīts parks, ko ar pilsētas centru savieno Phoenix gateway bridge . Dzirdēju stāstu, ka tas pirms gadiem 20 veidots, lai sekmētu vietējo iziešanu no mājas – lai cilvēkiem būtu, kur pastaigāt, satikties. Place to date, lai tā uzlabotu pilsētas demogrāfiju. Meklējot internetā gan neatradu neko, kas apstiprinātu stāsta patiesumu. Bet forša urbānā leģenda.
