Sarunu varētu sākt snacks. Izkodu kultūru, ja tā var izteikties. Open house laikā no skolas saņēmu vairākas lapas ar informāciju un vēstules no skolotāja. Viena no tām bija par t.s. snacks – ka klasē to esot maz, esam laipni aicināti klasi ar tiem apgādāt. Vispār jau bērni uz skolu iet ar uzkodu kārbiņām padusē. Stundu laikā ir uzkodu pauzes, lai tikai nedod dies’ kādu brīdi punči nebūtu tukši. Dažkārt bērni no mājām uzkodas nepaņem, tāpēc arī klasē ir rezerves.
Uzkodas vai “refreshments” tiek nodrošināti arī katrā vieslekcijā un seminārā, uz kuriem esmu bijusi. Arī laikā, kad prezentēju savu darbu, klausītāji pa laikam aizklīda līdz telpas stūrim, lai paņemtu kādu suši vai augli. Tāpat uzkodas bija arī sagādātas skolā, Open house laikā – krekeri, sulas. Ja mēs Latvijā dažkārt smejamies, vai tad ciemos ejam pieēsties, tad te kaut vai maza iebarošana ir kā kults.
Studenti mēdz ēst arī lekcijās, tas mani šokēja. Ir auditorijas, kur ir pie sienām uzraksti, ka ēdienus un dzērienus lūdz neienest, bet vismaz kafija līdzi ir vai katram otrajam (ok, un to es vēl saprotu). Bet bieži tās ir arī sviestmaizes un pat salāti. Atceros, redzēju kādu studentu stumjam mutē frī kartupeļus tiesneša Liu lekcijas laikā. Tāpat ēdieni tiek brīvi ienesti bibliotēkā un notiesāti, lasot grāmatas.
Ir platforma skolotāju saziņai ar vecākiem un vecākiem savā starpā, tomēr tā netiek izmantota informēšanai par mācību saturu, kas ir kā garām palaista iespēja. Baumo, ka jau no vidusskolas līmeņa šī papīru apdrukāšana vairs nav aktuāla un tur informācijas apmaiņa jau notiek web platformu līmenī. Pamatskola vēl ir kā bērnudārzs, iesildīšanās?
Citādi ikdiena mums pa vecam, ja neskaita, ka iepriekšējā naktī bija maza vētra. Pūta pamatīgi, no rīta atnāca paziņojums, ka skolas autobusi varētu kavēt dēļ kritušiem kokiem. Bet mēs neesam aizpūstas, tepat vien!