Jau iepriekš esmu stāstījusi par novērojumiem saistībā ar pasta pakalpojumiem ASV. Galvenokārt – sajūsminoties par Amazon Prime piegādes tempiem. Tomēr, lai stāsts būtu kaut mazliet atbilstošāks realitātei, jāatgādina, ka Amazon, protams, nav vienīgais pasta pakalpojumu sniedzējs (Amazon vispār strādā tikai sev). Rajonā ikdienā kursē ne vien zilie Amazon Prime, bet arī tumšbrūnie UPS busiņi un baltie USPS (United States Post Service).
Kamēr Amazon tumši zilie ir tieši tādi paši busiņi, kā jebkurš, tad brūnie, kantainie UPS ir zīmīgi ar to, ka šofera pusē izskatās, ka nav durvju (tās durvis laikam iebīdās sienā, lai netraucētu šoferim skriet iekšā/ ārā, un busiņi, pat pa autostrādi, joņo ar durvīm vaļā). Savukārt mazajām USPS kastītēm šofera vieta ir labajā pusē. Tas, lai šoferis var izmētāt pa mauriņiem avīzes un tam nebūtu jāiet apkārt mašīnai arī, ja liek pastu pastkastītēs ceļmalās.
Pati neesmu fotografējusi tās mašīnītes, tāpēc pievienoju flickr atrastās bildes, ilustrācijai.
Kamēr Amazon tumši zilie ir tieši tādi paši busiņi, kā jebkurš, tad brūnie, kantainie UPS ir zīmīgi ar to, ka šofera pusē izskatās, ka nav durvju (tās durvis laikam iebīdās sienā, lai netraucētu šoferim skriet iekšā/ ārā, un busiņi, pat pa autostrādi, joņo ar durvīm vaļā). Savukārt mazajām USPS kastītēm šofera vieta ir labajā pusē. Tas, lai šoferis var izmētāt pa mauriņiem avīzes un tam nebūtu jāiet apkārt mašīnai arī, ja liek pastu pastkastītēs ceļmalās.
Pati neesmu fotografējusi tās mašīnītes, tāpēc pievienoju flickr atrastās bildes, ilustrācijai.
 Foto autors: Ross Thompson, https://www.flickr.com/photos/wintermute23/ |  Foto autors: Naymailman, https://www.flickr.com/photos/navymailman/ |
UPS, tāpat kā Amazon ir kurjerserviss, kas mēdz piegādāt paciņas no dažādiem internetveikaliem. Tās tiek nomestas vai nu pie galvenajām durvīm, vai pie garāžas durvīm, vai pie kaimiņu garāžas durvīm. Tā es iepazinos ar Džonu no kaimiņu mājas. Viņš bija saņēmis (t.i. pie viņa durvīm bija nomests) man adresētais sūtījums. Amazonam un UPS, šķiet, ir arī pilnīgi vienalga kas tiek norādīts kā sūtījuma saņēmējs, viņi skatās uz adresi.
| Mazliet citādi ir ar oficiālo pastu: USPS. Tas sūtījumus novieto īpašā “pasta telpā” – telpā, kur ir pastkastītes visam dzīvokļu kompleksam. Vēstules un mazie sūtījumi iet pastkastītēs, bet lielie – tiek samesti uz grīdas. Un to vēstuļu ir daudz! Katru dienu pastkastē nonāk vairākas aploksnes, nopietni! Biju jau brīnījusies par tiem makulatūras kalniem, kas tur nāk – rēķini (arī tādi, kas tiek elektroniski apmaksāti), banku ziņojumi, kredīkaršu izraksti, pakalpojumu sniedzēju aprēķini, reklāmas, paziņojumi. Tēta pukstēšana par apsaimniekotāja rēķinu pastkastē Rīgā nobāl. Te sūta katrs, ar kuru ir bijis kāds sakars. Pulkvedim te nebūtu skumji, te raksta (lai arī vairums aplokšņu, kā esmu redzējusi, aiziet miskastēs neatvērtas). Līdz Go Green te ir kā līdz mēnesim. Solis tā virzienā ir liela makulatūras kaste, turpat pasta telpā, kur uzreiz var izšķirot un izmest nododamo. |   |
Aploksnes un mazos sūtījumus pastnieks tātad ievieto pastkastītēs. Un te sākas joki, ka uz pasta sūtījuma ir norādīts vārds, kādu pastnieks neredz savos sarakstos vai, visdrīzāk, ielīmētus pastkastītē. Pastnieks ar īpašu atslēgu atslēdz un atver priekšējo sienu un, ievietojot sūtījumus, redz tikai vārdus, kas tur sarakstīti, dzīvokļu numuri patiesībā nekur neparādās, tad nu – ja vārds nav uzrakstīts, pastniekam nav skaidrs, kur to sūtījumu likt. Un viņš nereti neiespringst noskaidrot, ja reiz tā vārda nav.
To atklāju vienlaikus divos ceļos.
Lai arī no State Department jau janvāra sākumā biju saņēmusi gan granta dokumentus (elektroniski), gan naudu (kontā), joprojām nebiju saņēmusi formu, kas apliecina, ka ASV uzturos legāli (nav ne jausmas, vai tā man ļauj izbraukt no valsts, jo vīza teorētiski vairs nav derīga; man ir aizdomas, ka uz šīs formas pamata es varētu iegūt jaunu vīzu). Pirms dažām dienām saņēmu ziņu no koordinatores, ka man adresētais pasta sūtījums ir atgriezies Washington DC kā nepiegādājams. Aprunājusies ar mājas saimnieku pastkastītē ielīmēju arī savu vārdu un pēc divām dienām saņēmu atkārtoti man nosūtīto formu. Paliku tikai ar nelielu nemieru sirdī – nez, kādas vēstules es neesmu tāpēc saņēmusi?
Teorētiski jau viena otra vēstule man bija pienākusi – ar Social Security card vai rēķins no veikala, kurā Gerda nomāja flautu (Un labi, ka tā! Viņi nebija piefiksējuši, ka flautu esam atdevušas un līgums ir beidzies ar izpildījumu, gribēja iekasēt nākamos maksājumus.) Gandrīz atslābu, pieņemot, ka šī ir bijusi vienīgā nesaņemtā.
Tikmēr, it kā pilnīgi nesaistīti, bet jau vairākas dienas gan veikalos, gan Amazon man tika atteikti darījumi ar manu vietējo kredītkarti. Iebraucu piektdien bankā parunāties. Karte esot redzama sistēmā, bet kā neaktīva. Kad filiāles vadītāja sazinājās ar karšu uzraugiem, izrādījās, ka es esmu nokļuvusi aizdomīgo personu sarakstā, jo nesaņemu man papīra formā nosūtītos konta izrakstus. Un tiešām, lai arī karte man ir jau trīs mēnešus, neesmu saņēmusi nevienu no kartes konta izrakstiem, kas, izrādās, esot sūtīti papīra formā.
Kredītkartes izdevēju sistēmā šis iedegās kā sarkanais karodziņš – ka manis norādītā adrese, iespējams, ir fiktīva, un drošības labad karte tika bloķēta. Arī šādas sekas var būt pastkastītē nenorādītam vārdam.
Tomēr turpmāk man vēstules varēs sūtīt gan bankas, gan reklamdevēji, gan ziemassvētku vecītis – pastkastītē beidzot, gan tikai pēc 4 mēnešiem ASV, ir parādījies arī mans vārds.
To atklāju vienlaikus divos ceļos.
Lai arī no State Department jau janvāra sākumā biju saņēmusi gan granta dokumentus (elektroniski), gan naudu (kontā), joprojām nebiju saņēmusi formu, kas apliecina, ka ASV uzturos legāli (nav ne jausmas, vai tā man ļauj izbraukt no valsts, jo vīza teorētiski vairs nav derīga; man ir aizdomas, ka uz šīs formas pamata es varētu iegūt jaunu vīzu). Pirms dažām dienām saņēmu ziņu no koordinatores, ka man adresētais pasta sūtījums ir atgriezies Washington DC kā nepiegādājams. Aprunājusies ar mājas saimnieku pastkastītē ielīmēju arī savu vārdu un pēc divām dienām saņēmu atkārtoti man nosūtīto formu. Paliku tikai ar nelielu nemieru sirdī – nez, kādas vēstules es neesmu tāpēc saņēmusi?
Teorētiski jau viena otra vēstule man bija pienākusi – ar Social Security card vai rēķins no veikala, kurā Gerda nomāja flautu (Un labi, ka tā! Viņi nebija piefiksējuši, ka flautu esam atdevušas un līgums ir beidzies ar izpildījumu, gribēja iekasēt nākamos maksājumus.) Gandrīz atslābu, pieņemot, ka šī ir bijusi vienīgā nesaņemtā.
Tikmēr, it kā pilnīgi nesaistīti, bet jau vairākas dienas gan veikalos, gan Amazon man tika atteikti darījumi ar manu vietējo kredītkarti. Iebraucu piektdien bankā parunāties. Karte esot redzama sistēmā, bet kā neaktīva. Kad filiāles vadītāja sazinājās ar karšu uzraugiem, izrādījās, ka es esmu nokļuvusi aizdomīgo personu sarakstā, jo nesaņemu man papīra formā nosūtītos konta izrakstus. Un tiešām, lai arī karte man ir jau trīs mēnešus, neesmu saņēmusi nevienu no kartes konta izrakstiem, kas, izrādās, esot sūtīti papīra formā.
Kredītkartes izdevēju sistēmā šis iedegās kā sarkanais karodziņš – ka manis norādītā adrese, iespējams, ir fiktīva, un drošības labad karte tika bloķēta. Arī šādas sekas var būt pastkastītē nenorādītam vārdam.
Tomēr turpmāk man vēstules varēs sūtīt gan bankas, gan reklamdevēji, gan ziemassvētku vecītis – pastkastītē beidzot, gan tikai pēc 4 mēnešiem ASV, ir parādījies arī mans vārds.
RSS Feed
