Stundas paskrēja un gandrīz pazuda arī pa dienu – divas stundas sēžot kafejnīcā ar manu nu jau gandrīz draudzeni profesori, kas savulaik palīdzēja ar stipendijas ielūgumu no universitātes, paskrēja vēja spārniem. Sarunās par viņas tikko jaundzimušo meitiņu, viņas karjeru, dzīvi un pētījumiem, un manu iekārtošanos te, pirmajām grūtībām un sasniegumiem, manām pētījumu idejām. Laurenai tūlīt paliks 40, viņa ir mamma divām meitām - 2gadniecei un 6 nedēļas vecai meitiņai. Studē Krievijas politiku, vairākkārtīgi ceļojusi pa Krieviju, intervējusi cilvēkus, sarakstījusi grāmatu “Trafficking Justice: How Russian Police Use New Laws, from Crime to Courtroom”, šobrīd līdz decembrim bērna kopšanas atvaļinājumā, bet jau janvārī gatavojas bērnu atdod skoliņā (daycare), lai rakstītu nākamo grāmatu. Pati ir no L.A., bet uz Amherstu pārvākusies, jo te parādījusies profesora vietas vakance. Tādas neparādās bieži, tāpēc arī pārcelšanās… Arī ģimenes dzīve tikusi veidota vien tad, kad abi ar mīļoto bija atraduši darbu vienā apkaimē, t.i. arī vīrs atradis darbu specialitātē tepat līdzās – profesora vietas tik vienkārši apkārt nemētājas. Viņiem ir paveicies, pati Lauren to atzīst.
Pēc abu tikšanos beigām saprotu, ka esmu izrunājusi (vismaz angliski) visu savu dienas vārdu devu un ļoti draudzīgā Paul kabinetam garām aizlavos klusiņām, lai šoreiz papļāpāšanu izlaistu. Viņš ir tiešām pretimnākošs un jauks, bet man vairs negribas iesaistīties pat small talk.
Paul kabinets, tāpat kā vairums kabinetu gan manā, gan citos stāvos pa kuriem klīstu (t.i. 2., kur atrodas School of Public Policy, 3., kur politikas zinātnes profesoru kabineti un 4.- kur atrodas staff kabineti un graduate students lounges) ir atvērti. T.i. durvis stāv vaļā un garāmejot var redzēt, kā kolēģi strādā. Atvērtās durvis nozīmē tādu kā aicinājumu nākt iekšā – kad notiek saruna ar kādu kolēģi vai studentu, durvis parasti tiek pilnībā vai daļēji pievērtas.
Ārpus ikdienas rūpēm manas domas šodien vairākkārt atgriezās pie Amerikas izmēriem. Kas ir milzīgi. Kustība, kas notiek valsts iekšienē – vienu dienu cilvēks dzīvo Kalifornijā, nākamajā jau pārvācas uz Masačūsetsu. Ja atklātos vakance vieta Arizonā, topošais profesors pārceltos turp, cerībā, ka atradīsies darba vieta arī viņa otrai pusītei. Milzīgas pētniecības iespējas, milzīgas iespējas specializēties, milzīgas iespējas starpdisciplināriem pētījumiem. Šīs dimensijas joprojām īsti nespēju aptvert, gluži kā grūti ir iedomāties…. kā, izskatās 10 miljoni zīmuļu. Nepamet sajūta, ka mana lietu un vides uztvere salīdzinot ar te valdošo ir ļoti provinciāla. Te nu, pārfrāzējot slaveno tekstu, laikam svarīgi, lai lauki pamestu arī manu domāšanu, tagad, kad pati esmu uz brīdi no laukiem izbraukusi.
Latviju gribas gandrīz salīdzināt ar akvāriju – lai arī teorētiski esam ES, mums ir brīvās preču, pakalpojumu kustības, faktiski sajūta ir kā ar “stikla griestiem” visos virzienos. Un neviens jau cits mūs neierobežo, vien mēs paši sevi un tā savos nepilnos 2 miljonos populācijas vārāmies, kritizējot un graužot viens otru. Tas, protams, neattiecas uz visiem, tāpat kā arī ASV noteikti ir cilvēki, kas savā miestā piedzimst un nomirst. Tomēr, piemēram, tie paši akadēmiskie slāņi gan – tepat vien ir, tepat vien kaut ko pēta vai it kā pēta, un tepat vien savā sulā vārās, paši sev radot ilūziju par konkurenci, publikācijām un beigu beigās – nekādām ambīcijām nokļūt pat Top 500 universitāšu skaitā….