Cik gan ātri paskrēja rīts! Tā stunda starp Gi izlaišanu pa durvīm uz skolas autobusu līdz brīdim, kad uz autobusu ir jādodas man, vienkārši kaut kur pazuda. Vai te Amerikā laiks rit citādi un tieši tāpēc cilvēki cenšas visu darīt ātrāk? (Nu labi, ne gluži visi. Piemēram puisis, kas autobusa pietura laiski pīpēja zālīti un ķemmēja savu bārdu, paskaļi klausoties mūziku, pilnīgi noteikti nekur nesteidzās.).
Stundas paskrēja un gandrīz pazuda arī pa dienu – divas stundas sēžot kafejnīcā ar manu nu jau gandrīz draudzeni profesori, kas savulaik palīdzēja ar stipendijas ielūgumu no universitātes, paskrēja vēja spārniem. Sarunās par viņas tikko jaundzimušo meitiņu, viņas karjeru, dzīvi un pētījumiem, un manu iekārtošanos te, pirmajām grūtībām un sasniegumiem, manām pētījumu idejām. Laurenai tūlīt paliks 40, viņa ir mamma divām meitām - 2gadniecei un 6 nedēļas vecai meitiņai. Studē Krievijas politiku, vairākkārtīgi ceļojusi pa Krieviju, intervējusi cilvēkus, sarakstījusi grāmatu “Trafficking Justice: How Russian Police Use New Laws, from Crime to Courtroom”, šobrīd līdz decembrim bērna kopšanas atvaļinājumā, bet jau janvārī gatavojas bērnu atdod skoliņā (daycare), lai rakstītu nākamo grāmatu. Pati ir no L.A., bet uz Amherstu pārvākusies, jo te parādījusies profesora vietas vakance. Tādas neparādās bieži, tāpēc arī pārcelšanās… Arī ģimenes dzīve tikusi veidota vien tad, kad abi ar mīļoto bija atraduši darbu vienā apkaimē, t.i. arī vīrs atradis darbu specialitātē tepat līdzās – profesora vietas tik vienkārši apkārt nemētājas. Viņiem ir paveicies, pati Lauren to atzīst.
Stundas paskrēja un gandrīz pazuda arī pa dienu – divas stundas sēžot kafejnīcā ar manu nu jau gandrīz draudzeni profesori, kas savulaik palīdzēja ar stipendijas ielūgumu no universitātes, paskrēja vēja spārniem. Sarunās par viņas tikko jaundzimušo meitiņu, viņas karjeru, dzīvi un pētījumiem, un manu iekārtošanos te, pirmajām grūtībām un sasniegumiem, manām pētījumu idejām. Laurenai tūlīt paliks 40, viņa ir mamma divām meitām - 2gadniecei un 6 nedēļas vecai meitiņai. Studē Krievijas politiku, vairākkārtīgi ceļojusi pa Krieviju, intervējusi cilvēkus, sarakstījusi grāmatu “Trafficking Justice: How Russian Police Use New Laws, from Crime to Courtroom”, šobrīd līdz decembrim bērna kopšanas atvaļinājumā, bet jau janvārī gatavojas bērnu atdod skoliņā (daycare), lai rakstītu nākamo grāmatu. Pati ir no L.A., bet uz Amherstu pārvākusies, jo te parādījusies profesora vietas vakance. Tādas neparādās bieži, tāpēc arī pārcelšanās… Arī ģimenes dzīve tikusi veidota vien tad, kad abi ar mīļoto bija atraduši darbu vienā apkaimē, t.i. arī vīrs atradis darbu specialitātē tepat līdzās – profesora vietas tik vienkārši apkārt nemētājas. Viņiem ir paveicies, pati Lauren to atzīst.
Otra tikšanās man ir sarunāta ar Politikas zinātnes departamenta vadītāju. Jauns puisis, kas skaitās mans oficiālais sadarbības profesors (jo Lauren ir atvaļinājumā), un viņa saspringtajā schedule iezīmētās pusstundas sarunas mērķis laikam ir noskaidrot, kā viņš man var palīdzēt pētījumos. Pusstundas sarunas vietā gan nopļāpājam 50 minūtes, viņš vismaz ārēji izrāda interesi par maniem pētījumiem un paust izbrīnu par izveidojušos situāciju dalīto īpašumu jomā Latvijā. Nespēj iedomāties, kur vēl varētu būt līdzīga situācija, varbūt Dienvidāfrikā, viņš min. Spēj iedod man dažu politikas zinātņu kolēģu vārdus, kuri varētu būt ieinteresēti sadarbībā un apsola padomāt arī par ekonomistiem, kas varētu paskatīties aprēķinus, kurus esmu sataisījusi savos rakstos.
Vienlaikus pati UMass mājas lapā paskatos akadēmiķu CV, meklējot kādu, kura interešu loks varētu kaut daļēji iekļaut manu pētījumu lauks. Pēc tam, kad no rīta LieneB ir jautājusi par rakstiem par dabas aizsardzību, fascinē, ka ar vides jautājumu pētniecību te nodarbojas vesels departaments. Kā jau milzīgā universitātē, ir daudz starpdisciplināru pētījumu, aizrakstu arī Law and economics pasniedzējam (ar uzvārdu Janis, ko neviļus gribas izrunāt kā Jānis), izsakot vēlēšanos satikties. Diemžēl iedomājos, ka vajadzēja izmantot manu Umass e-pasta adresi jau pēc tam, kad vēstuli esmu nosūtījusi.
Pēc abu tikšanos beigām saprotu, ka esmu izrunājusi (vismaz angliski) visu savu dienas vārdu devu un ļoti draudzīgā Paul kabinetam garām aizlavos klusiņām, lai šoreiz papļāpāšanu izlaistu. Viņš ir tiešām pretimnākošs un jauks, bet man vairs negribas iesaistīties pat small talk.
Paul kabinets, tāpat kā vairums kabinetu gan manā, gan citos stāvos pa kuriem klīstu (t.i. 2., kur atrodas School of Public Policy, 3., kur politikas zinātnes profesoru kabineti un 4.- kur atrodas staff kabineti un graduate students lounges) ir atvērti. T.i. durvis stāv vaļā un garāmejot var redzēt, kā kolēģi strādā. Atvērtās durvis nozīmē tādu kā aicinājumu nākt iekšā – kad notiek saruna ar kādu kolēģi vai studentu, durvis parasti tiek pilnībā vai daļēji pievērtas.
Pēc abu tikšanos beigām saprotu, ka esmu izrunājusi (vismaz angliski) visu savu dienas vārdu devu un ļoti draudzīgā Paul kabinetam garām aizlavos klusiņām, lai šoreiz papļāpāšanu izlaistu. Viņš ir tiešām pretimnākošs un jauks, bet man vairs negribas iesaistīties pat small talk.
Paul kabinets, tāpat kā vairums kabinetu gan manā, gan citos stāvos pa kuriem klīstu (t.i. 2., kur atrodas School of Public Policy, 3., kur politikas zinātnes profesoru kabineti un 4.- kur atrodas staff kabineti un graduate students lounges) ir atvērti. T.i. durvis stāv vaļā un garāmejot var redzēt, kā kolēģi strādā. Atvērtās durvis nozīmē tādu kā aicinājumu nākt iekšā – kad notiek saruna ar kādu kolēģi vai studentu, durvis parasti tiek pilnībā vai daļēji pievērtas.
Nolīdusi savā ofisā (ar vaļējām durvīm), vēroju pa logu nomākušās debesis un studentu plūsmu cauri campus. No iekštelpām tas atgādina Latvijas rudeni, tikai studenti visi šortos – ir silti. Ir viegla pēcpusdiena un es nolemju “call it a day”- sajūta, ka smadzenes no šīm sarunām ir mazliet izcepušās. Aizbraukusi mājās tik vien spēju kā uztaisīt ēst un diezgan truli šķirstīt ziņas – nopietnu grāmatu lasīšanai saņemties grūti. Līdzīgā stadijā, šķiet, mājās ap 18 ierodas Gerda – arī viņa sākumā pat runāt negrib. Arī mājasdarbu gatavošana šodien iet ā pa celmiem. Skatoties, kā viņa pēc angļu valodas mājasdarbiem cīnās ar matemātiku, man atliek cerēt, ka tas ir tikai nogurums, jo pēkšņi liekas, ka visas zināšanas un loģisko saprātu ir pazaudējusi arī mana meita. Sāku novērtēt Domdara filozofiju, bērniem mājasdarbus nedodot. Mazliet varbūt klibo disciplīnas apguve, tomēr no otras puses, ja pēc atgriešanās mājās ir jāaizbrauc līdz veikalam, vai ieplānota kāda sporta nodarbība, kārtīgai mājasdarbu pildīšanai jau īsti nesanāk laika.
Ārpus ikdienas rūpēm manas domas šodien vairākkārt atgriezās pie Amerikas izmēriem. Kas ir milzīgi. Kustība, kas notiek valsts iekšienē – vienu dienu cilvēks dzīvo Kalifornijā, nākamajā jau pārvācas uz Masačūsetsu. Ja atklātos vakance vieta Arizonā, topošais profesors pārceltos turp, cerībā, ka atradīsies darba vieta arī viņa otrai pusītei. Milzīgas pētniecības iespējas, milzīgas iespējas specializēties, milzīgas iespējas starpdisciplināriem pētījumiem. Šīs dimensijas joprojām īsti nespēju aptvert, gluži kā grūti ir iedomāties…. kā, izskatās 10 miljoni zīmuļu. Nepamet sajūta, ka mana lietu un vides uztvere salīdzinot ar te valdošo ir ļoti provinciāla. Te nu, pārfrāzējot slaveno tekstu, laikam svarīgi, lai lauki pamestu arī manu domāšanu, tagad, kad pati esmu uz brīdi no laukiem izbraukusi.
Latviju gribas gandrīz salīdzināt ar akvāriju – lai arī teorētiski esam ES, mums ir brīvās preču, pakalpojumu kustības, faktiski sajūta ir kā ar “stikla griestiem” visos virzienos. Un neviens jau cits mūs neierobežo, vien mēs paši sevi un tā savos nepilnos 2 miljonos populācijas vārāmies, kritizējot un graužot viens otru. Tas, protams, neattiecas uz visiem, tāpat kā arī ASV noteikti ir cilvēki, kas savā miestā piedzimst un nomirst. Tomēr, piemēram, tie paši akadēmiskie slāņi gan – tepat vien ir, tepat vien kaut ko pēta vai it kā pēta, un tepat vien savā sulā vārās, paši sev radot ilūziju par konkurenci, publikācijām un beigu beigās – nekādām ambīcijām nokļūt pat Top 500 universitāšu skaitā….
Ārpus ikdienas rūpēm manas domas šodien vairākkārt atgriezās pie Amerikas izmēriem. Kas ir milzīgi. Kustība, kas notiek valsts iekšienē – vienu dienu cilvēks dzīvo Kalifornijā, nākamajā jau pārvācas uz Masačūsetsu. Ja atklātos vakance vieta Arizonā, topošais profesors pārceltos turp, cerībā, ka atradīsies darba vieta arī viņa otrai pusītei. Milzīgas pētniecības iespējas, milzīgas iespējas specializēties, milzīgas iespējas starpdisciplināriem pētījumiem. Šīs dimensijas joprojām īsti nespēju aptvert, gluži kā grūti ir iedomāties…. kā, izskatās 10 miljoni zīmuļu. Nepamet sajūta, ka mana lietu un vides uztvere salīdzinot ar te valdošo ir ļoti provinciāla. Te nu, pārfrāzējot slaveno tekstu, laikam svarīgi, lai lauki pamestu arī manu domāšanu, tagad, kad pati esmu uz brīdi no laukiem izbraukusi.
Latviju gribas gandrīz salīdzināt ar akvāriju – lai arī teorētiski esam ES, mums ir brīvās preču, pakalpojumu kustības, faktiski sajūta ir kā ar “stikla griestiem” visos virzienos. Un neviens jau cits mūs neierobežo, vien mēs paši sevi un tā savos nepilnos 2 miljonos populācijas vārāmies, kritizējot un graužot viens otru. Tas, protams, neattiecas uz visiem, tāpat kā arī ASV noteikti ir cilvēki, kas savā miestā piedzimst un nomirst. Tomēr, piemēram, tie paši akadēmiskie slāņi gan – tepat vien ir, tepat vien kaut ko pēta vai it kā pēta, un tepat vien savā sulā vārās, paši sev radot ilūziju par konkurenci, publikācijām un beigu beigās – nekādām ambīcijām nokļūt pat Top 500 universitāšu skaitā….
RSS Feed
