Šodien es aizdomājos par mantām un pieķeršanos lietām.
Gerda jau vairākas dienas runā par to, vai čemodānos pietiks vietas visām mantām, slaimiem, grāmatām. Es savukārt šodien devos uz bodi pirkt jaunu čemodānu, salauztā vietā. Ja atceraties, mēs šurp atbraucām ar diviem mazliet salūzušiem čemodāniem. Viena aizstājēju šodien atradu. Bija kārdinājums pirkt milzeni, kurā varētu salikt visu iedzīvi un vēl mazliet, bet saprāts atgādināja, ka mēs ar Brigitu vairumā gadījumu ceļojam ar nelielu bagāžu un liels čemodāns mums nav vajadzīgs.
Tviterī vakar izlasīju tēva rakstīto: “Atgriezusies no Ziemeļiem senatore Velta Skudre iemeta Daugavā vīra Trīszvaigžņu ordeni un noglabātās grāmatas, arī "Dvēseļu puteni". Ne jau sevis dēļ, bērnu dēļ.” Atcerējos, ka vēl pirms gadiem man svarīga bija mana bibliotēka. Grāmatas. Tagad, padzīvojusi 3 mēnešus citur, bez savām mantām, es saprotu, cik maza nozīme ir daudzām lietām, kurām esam pieķērušies. Būtiskas ir kvalitatīvas lietas, kas dara ikdienu ērtāku un patīkamāku. Jā, būtiskas ir labas kurpes, būtiski ir labi darba rīki. Ir tik lieliski, ja mājās ir labs irobot, ja telefons ir ātrs un baterija tur labi. Kamera, kas ļauj uztaisīt foršas bildes. Bet liela daļa lietu – bez tām patiesībā var iztikt. Ir forši, ja tās ir (kamēr tās nepārņem dzīves telpu un to nekļūst par daudz).
Protams, ka vairumā gadījumu tā ir teorija un mēs ar mantām apaugam. Bet laikam ir zināma brīvība sajūtā, ka tās visas nemaz nav obligātas. Ka var iztikt tikai ar daļu, labāko, protams.
No Gerdas stāstiem: viņiem otrdienās skolā ir papildus mākslas nodarbības. Gerda bēdīga, ka uz tām netiek, jo viņai jāspēlē ansamblī flauta tieši tajā pašā laikā. Ansambļa mēģinājumi pagaidām atgādinot kaķu kora koncertus – nesanākot nedz visiem vienā ātrumā, nedz vienās notīs. No visām nodarbībām vislabāk viņai patīk stundas kopā ar Tori – tā ir skolotāja, kas strādā ar bērniem, kuriem angļu valoda ir otrā valoda. Šo stundu nozīmi Gerda laikam apzinās, tāpēc ir prieks darboties. Te mācās dažādus vārdiņus, izskaidro nesaprotamo. Jo kopā ar pārējo klasi angļu valodā šobrīd viņi raksta “argumentative essays”. Skolotājas palīdzība, pieļauju, noder.
Un tāds sīkums. Fakts, kas man patīk, dzīvojot te, Amherstā. Klimats. Lai arī tas ir līdzīgs tam, pie kāda esam pieraduši Latvijā, kopumā ir mazliet siltāks. Bet galvenais – līdz šim gandrīz katru dienu kaut uz īsu mirkli ir parādījusies saule. Šodien bija tipisks novembris, apmācies, mazliet līņāja. Bet vienā brīdī, pavisam uz mirkli parādījās zilu debesu laukumi un uzspīdēja saule. Cik jauki!
Gerda jau vairākas dienas runā par to, vai čemodānos pietiks vietas visām mantām, slaimiem, grāmatām. Es savukārt šodien devos uz bodi pirkt jaunu čemodānu, salauztā vietā. Ja atceraties, mēs šurp atbraucām ar diviem mazliet salūzušiem čemodāniem. Viena aizstājēju šodien atradu. Bija kārdinājums pirkt milzeni, kurā varētu salikt visu iedzīvi un vēl mazliet, bet saprāts atgādināja, ka mēs ar Brigitu vairumā gadījumu ceļojam ar nelielu bagāžu un liels čemodāns mums nav vajadzīgs.
Tviterī vakar izlasīju tēva rakstīto: “Atgriezusies no Ziemeļiem senatore Velta Skudre iemeta Daugavā vīra Trīszvaigžņu ordeni un noglabātās grāmatas, arī "Dvēseļu puteni". Ne jau sevis dēļ, bērnu dēļ.” Atcerējos, ka vēl pirms gadiem man svarīga bija mana bibliotēka. Grāmatas. Tagad, padzīvojusi 3 mēnešus citur, bez savām mantām, es saprotu, cik maza nozīme ir daudzām lietām, kurām esam pieķērušies. Būtiskas ir kvalitatīvas lietas, kas dara ikdienu ērtāku un patīkamāku. Jā, būtiskas ir labas kurpes, būtiski ir labi darba rīki. Ir tik lieliski, ja mājās ir labs irobot, ja telefons ir ātrs un baterija tur labi. Kamera, kas ļauj uztaisīt foršas bildes. Bet liela daļa lietu – bez tām patiesībā var iztikt. Ir forši, ja tās ir (kamēr tās nepārņem dzīves telpu un to nekļūst par daudz).
Protams, ka vairumā gadījumu tā ir teorija un mēs ar mantām apaugam. Bet laikam ir zināma brīvība sajūtā, ka tās visas nemaz nav obligātas. Ka var iztikt tikai ar daļu, labāko, protams.
No Gerdas stāstiem: viņiem otrdienās skolā ir papildus mākslas nodarbības. Gerda bēdīga, ka uz tām netiek, jo viņai jāspēlē ansamblī flauta tieši tajā pašā laikā. Ansambļa mēģinājumi pagaidām atgādinot kaķu kora koncertus – nesanākot nedz visiem vienā ātrumā, nedz vienās notīs. No visām nodarbībām vislabāk viņai patīk stundas kopā ar Tori – tā ir skolotāja, kas strādā ar bērniem, kuriem angļu valoda ir otrā valoda. Šo stundu nozīmi Gerda laikam apzinās, tāpēc ir prieks darboties. Te mācās dažādus vārdiņus, izskaidro nesaprotamo. Jo kopā ar pārējo klasi angļu valodā šobrīd viņi raksta “argumentative essays”. Skolotājas palīdzība, pieļauju, noder.
Un tāds sīkums. Fakts, kas man patīk, dzīvojot te, Amherstā. Klimats. Lai arī tas ir līdzīgs tam, pie kāda esam pieraduši Latvijā, kopumā ir mazliet siltāks. Bet galvenais – līdz šim gandrīz katru dienu kaut uz īsu mirkli ir parādījusies saule. Šodien bija tipisks novembris, apmācies, mazliet līņāja. Bet vienā brīdī, pavisam uz mirkli parādījās zilu debesu laukumi un uzspīdēja saule. Cik jauki!
 |  |
RSS Feed
