Stāstu varētu sākt ar pastaigu par Wendel State Park vai Norwottuck Rail Trail. Bet tā kā ārā ir Jaunanglijas ziema, nav jau nekā skaista, ar ko padalīties. Dažas bildes no pēdējām dienām ilustrācijai, lai blogs nav pelēks (jo es joprojām visur vazāju līdzi kameru ar cerību, ka kaut ko skaistu nobildēšu), un tad – stāsts.
 |  |  |
Šajā nedēļas nogalē BigY (vietējais Rimi) par smiekla cenu piedāvāja cūku plecus un veselus cālīšus. Smiekla cena – tas ir 88c/ mārciņā (<1.50 eur/kg). Iepirkusi gan vienu, gan otru, uzražoju cūkas cepeti, un cepot vistiņu lasīju Facebook Gundas ierakstu par jauno trendu ‘NowStalgia’, pie kura mans tēvs komentēja, ka likšot laikrakstā sludinājumu, ka meklē sievu, kas gatavo ēst. Nezinu, kāds no manis sanāktu sievas materiāls (kad ieviesīšu Tinder profilu, noteikti atzīmēšu, ka esmu ne tikai gudra, par ko nekaunos, bet arī māku gatavot ēst), bet vienmēr jau ir vērts padomāt, kas būs tās sajūtas, kas tiks paņemtas līdzi no mirkļiem ASV.
Dažkārt pieredzes un sajūtas tiek paņemtas līdzi pat nepamanot. Pat tad, kad iekšēji pret tām protestē.
Lūk, stāsts:
Kad Ziemassvētkos biju Latvijā, satikos arī ar draudzenēm (nu kā gan bez tā!) un viena no tikšanās reizēm norisa kafejnīcā/ kokteiļbārā. Kad meitenes bija izdzērušas savus kokteiļus, bet es – īpaši sameistaroto (un ļoti gardo!) ingvertēju un mums atnesa rēķinu, kārtīgi paskatījos, vai papildus rēķina summai mēs pieliekam arī dzeramnaudu. Jo meitene, kas mūs apkalpoja, bija lieliska (tāpat kā tēja). Uz šo noskatoties, mana draudzene Anna sasmējās un teica: “Var redzēt, kurš ir pavadījis vairākus mēnešus ASV!” Jā, jo ASV un dzeramnaudas ir kas īpašs.
Ja ieej Starbucks vai līdzīgā kafejnīcā, kur tev dzērienu uztaisa turpat pie letes, tad neiedomājies, ka cena, kas norādīta cenrādī, atspoguļo to, kas tev ir jāmaksā! Pirmkārt, cenai tiek pieskaitīts nodoklis. Sales tax. MA – 6.25-7%. Tad, šai summai, ar nodokli, tiek piedāvāts pieskaitīt dzeramnaudu 15%, 20% vai 25% apmērā. Kad akceptē maksājumu ar karti, mazākā opcija, ko piedāvā, ir 15%. Bostonā un Ņujorkā restorānu noklusējuma dzeramnaudas likme, kas tiek pielikta pie rēķina automātiski (!) ir 20%. Tātad, tava kafija, kas uz sienas norādīta kā maksājoša 5.15$, patiesībā maksā 5.50$, bet nekādi netiksi ārā nemaksājis vismaz 6.33$ (tas, ja paveiksies). Bērnelim, kas skrien uz kafejnīcu, iespiedis rokā dažas sasilušas monētas, lai nopirktu melleņu mafinu ar šokolādi, ir ko parēķināt!
Es vēl kaut kā saprotu, ka dzeramnaudas tiek maksātas restorānos, kur kāds skraida apkārt un cenšas tev izdabāt. Bet kafejnīcā, kur pašam jāgaida pie letes dzēriens? Frizierim, papildus maksai, ko samaksā par pakalpojumu? Vai man kā advokātam kāds dzeramnaudu maksātu, es domāju… Varbūt drīz dzeramnaudas būs jāmaksā lielveikalā, kasierim?
Jeb arī tam cilvēkam, kas stāv blakus kasierim, un sapako iepirkumus maisiņos?
Pēdējais gan ir atsevišķs stāsts. Mūsu BigY par iepirkumu pakotājiem, cik esmu novērojusi, strādā cilvēki ar vieglu garīgu atpalicību. Pieļauju, tā ir kāda subsidēta štata programma, kas mudina lielveikalu ņemt darbā šādus darbiniekus. Jebkurā gadījumā – par to mana atzinība. Lai arī ir mazliet mulsinošas tās sarunas ar šīm kundzītēm, tomēr pat mans introvertais latvietis, kas mazliet mulst jau pie kasiera “How are you today?” tomēr novērtē kopējo politiku un šādu cilvēku iesaisti darba tirgū un sabiedrībā. Mums katram tik ļoti gribas būt novērtētam, un te noteikti šis mērķis tiek sasniegts.
Dažkārt pieredzes un sajūtas tiek paņemtas līdzi pat nepamanot. Pat tad, kad iekšēji pret tām protestē.
Lūk, stāsts:
Kad Ziemassvētkos biju Latvijā, satikos arī ar draudzenēm (nu kā gan bez tā!) un viena no tikšanās reizēm norisa kafejnīcā/ kokteiļbārā. Kad meitenes bija izdzērušas savus kokteiļus, bet es – īpaši sameistaroto (un ļoti gardo!) ingvertēju un mums atnesa rēķinu, kārtīgi paskatījos, vai papildus rēķina summai mēs pieliekam arī dzeramnaudu. Jo meitene, kas mūs apkalpoja, bija lieliska (tāpat kā tēja). Uz šo noskatoties, mana draudzene Anna sasmējās un teica: “Var redzēt, kurš ir pavadījis vairākus mēnešus ASV!” Jā, jo ASV un dzeramnaudas ir kas īpašs.
Ja ieej Starbucks vai līdzīgā kafejnīcā, kur tev dzērienu uztaisa turpat pie letes, tad neiedomājies, ka cena, kas norādīta cenrādī, atspoguļo to, kas tev ir jāmaksā! Pirmkārt, cenai tiek pieskaitīts nodoklis. Sales tax. MA – 6.25-7%. Tad, šai summai, ar nodokli, tiek piedāvāts pieskaitīt dzeramnaudu 15%, 20% vai 25% apmērā. Kad akceptē maksājumu ar karti, mazākā opcija, ko piedāvā, ir 15%. Bostonā un Ņujorkā restorānu noklusējuma dzeramnaudas likme, kas tiek pielikta pie rēķina automātiski (!) ir 20%. Tātad, tava kafija, kas uz sienas norādīta kā maksājoša 5.15$, patiesībā maksā 5.50$, bet nekādi netiksi ārā nemaksājis vismaz 6.33$ (tas, ja paveiksies). Bērnelim, kas skrien uz kafejnīcu, iespiedis rokā dažas sasilušas monētas, lai nopirktu melleņu mafinu ar šokolādi, ir ko parēķināt!
Es vēl kaut kā saprotu, ka dzeramnaudas tiek maksātas restorānos, kur kāds skraida apkārt un cenšas tev izdabāt. Bet kafejnīcā, kur pašam jāgaida pie letes dzēriens? Frizierim, papildus maksai, ko samaksā par pakalpojumu? Vai man kā advokātam kāds dzeramnaudu maksātu, es domāju… Varbūt drīz dzeramnaudas būs jāmaksā lielveikalā, kasierim?
Jeb arī tam cilvēkam, kas stāv blakus kasierim, un sapako iepirkumus maisiņos?
Pēdējais gan ir atsevišķs stāsts. Mūsu BigY par iepirkumu pakotājiem, cik esmu novērojusi, strādā cilvēki ar vieglu garīgu atpalicību. Pieļauju, tā ir kāda subsidēta štata programma, kas mudina lielveikalu ņemt darbā šādus darbiniekus. Jebkurā gadījumā – par to mana atzinība. Lai arī ir mazliet mulsinošas tās sarunas ar šīm kundzītēm, tomēr pat mans introvertais latvietis, kas mazliet mulst jau pie kasiera “How are you today?” tomēr novērtē kopējo politiku un šādu cilvēku iesaisti darba tirgū un sabiedrībā. Mums katram tik ļoti gribas būt novērtētam, un te noteikti šis mērķis tiek sasniegts.
RSS Feed
