Vai esat dzirdējuši, ka saīsinājumu "phd" mēdz jokojoties atšifrēt kā "permanent head damage"? Jo studijas doktorantūrā un disertācijas rakstīšana atstāj neatgriezeniskas sekas domāšanā, uztverē un, jo īpaši, tajā, kā reaģē uz lasītu vai dzirdētu jaunu informāciju. Pēkšņi skepse parādās attiecībā vai uz katru argumentu, kuram neredzi pamatojumu.
Kad uzzināju un pasaulei pavēstīju par izcīnīto iespēju semestri pavadīt veicot pētniecību ar Fulbraita stipendijas atbalstu, kāds draugs mani apsveicot rakstīja : “Apsveicu!! Fulbraits parasti neatgriezeniski maina skatu uz dzîvi”.
Tas, ko sākotnēji domaju, piesakoties stipendijai, mani vēlākie plāni un tas, kad noticis šī mēneša laikā, krasi atšķiras. Būtībā vienīgais kopsaucējs laikam ir atrašanās te. Ir lietas, ko izdomāt un iedomāties laikam nav iespējams. Bet tas, ka mainās uztvere un skatījums uz daudzām lietām, tostarp un jo īpaši, tam kļūstot globālākam, tas ir skaidrs. Un, protams, zināšanas. Padomi, ieteikumi, ko saņemu. Citāds skatījums uz jautājumiem. Ceru, tas viss turpināsies šādi un vēl labāk!
Vakar domaju, vai man pietrūkst Rīgas, māju. Mazliet. Ikdienas sīkumos. Cilvēku, ar kuriem ikdienā satiekos. Virtuālā komunikācija notiek, bet nav kopīgu pastaigu vai kopīgas jogošanas (un man pietrūkst labas jogas!). Man mazliet pietrūkst tieši manas manikīres, kad nagu lakošana ir kas vairāk nekā vienkārši nagu lakosana. Vai negaidīts 5dienas vakars birojā ar draudzenēm un burbuļiem. Ģimenes pusdienas sestdienās. Vai mammas, kas savāc mazmeitu un man dod brīvu vakaru vai pat brīvu pus dienu.
No filozofijas pie ikdienas pieredzēm atgriežoties: vakar man bija tikšanās ar mega pļāpīgu Law & Economics pasniedzēju. Manis stāstītais viņam likās brīnišķīgs piemērs dažām ekonomikas teorijām un viņš pieteicās to izmantot lekcijās. Vairāk nekā stundu garās tikšanās sausais atlikums ir dažu grāmatu virsraksti un aicinājums katrā laikā nākt un piedalīties viņa vadītā kursa nodarbībās. Iespēja atkal pasēdēt skolas solā, šoreiz: Amerikā. Kārtējais piedāvājums, kas man ne sapņos nebūtu ienācis.
Un ziniet ko? Šis Fulbright ievelk! Lēnam rodas atkarība... Atkārtošos sakot, ka dienas ir par īsu visam: šobrīd novārtā pamestas pastaigas svaigā gaisā un saules baudīšana (te joprojām ir vasara). Mēģināšu starp rakstīšanu un lekcijām, laikā, kamēr Gi ir skolā, iekombinēt arī sporta klubu. Tāds pilnīgi ne-laisks grafiks. Bet jau pats fakts, ka vakarā, debesīm tumstot, es sēžu uz balkona un joprojām rakstu, vien kaut ko nozīmē.
Pie vakariņām (kas mūsu mājās tiek ēstas pamīšus, jo Gerda vienmēr no skolas autobusa izlec izsalkusi, bet vēlāk īsti ēst vairs negrib), G teica, ka viss esot forši. Skolā viss labi. Draugi esot. Ne tie "labākie draugi", bet ir. Ar Latvijas draudzeni vēl no rīta viņas WhatAppā sazvanījās, videocall režīmā, kamēr es rītasvārkos blogu rakstīju. Atrādīja mani pasaulei neķemmētu.
Par Gi skolu runājot, neko vairāk, ka viss ir forši, viņa nestāsta. Vakaros atskrējusi mājās pieplok pie iPad. Esot sagurusi. Kas daļēji saprotams. Vakar biju laimīga par to, ka esmu paņēmusi tās pēcstundu nodarības. Skolā bija "early dismissal" - kaut kādas skolotāju mācības, kas nozīmē, ka skola beidzās jau 1:20. Tomēr pateicoties pēcstundu nodarbībām, meita mājās atgriezās kā parasti, pirms 6 vakarā. Un man nebija jāatceļ sarunātā tikšanās ar profesoru, un man ir ielūgums šodien doties uz lekciju.
Vakar man vairāki cilvēki jautāja, kā iet te, Amerikā. Tā sakot - kāda ir tā sajūta, kas varbūt blogā netiek pateikta. Bikli ieminējos, ka kaut kā viss aiziet sliedēs un šķiet tik labi, ka māņticīgais latvietis vai Mērfijs teiktu - aiz stūra ir nepatikšanas! Tiešām (māņticīgi) ceru, ka šīs "nepatikšanas" šoreiz ir tas trakais apjoms visa, ko gribu pagūt izdarīt un piedzīvot. Jaunus izaicinājumus bez akadēmiskajiem jau esošajiem un dažiem plānotajam man pilnīgi noteikti nevajag. Bet, kā zināms, dievi smejas, kad klausās, kā mēs nākotni plānojam.
Kad uzzināju un pasaulei pavēstīju par izcīnīto iespēju semestri pavadīt veicot pētniecību ar Fulbraita stipendijas atbalstu, kāds draugs mani apsveicot rakstīja : “Apsveicu!! Fulbraits parasti neatgriezeniski maina skatu uz dzîvi”.
Tas, ko sākotnēji domaju, piesakoties stipendijai, mani vēlākie plāni un tas, kad noticis šī mēneša laikā, krasi atšķiras. Būtībā vienīgais kopsaucējs laikam ir atrašanās te. Ir lietas, ko izdomāt un iedomāties laikam nav iespējams. Bet tas, ka mainās uztvere un skatījums uz daudzām lietām, tostarp un jo īpaši, tam kļūstot globālākam, tas ir skaidrs. Un, protams, zināšanas. Padomi, ieteikumi, ko saņemu. Citāds skatījums uz jautājumiem. Ceru, tas viss turpināsies šādi un vēl labāk!
Vakar domaju, vai man pietrūkst Rīgas, māju. Mazliet. Ikdienas sīkumos. Cilvēku, ar kuriem ikdienā satiekos. Virtuālā komunikācija notiek, bet nav kopīgu pastaigu vai kopīgas jogošanas (un man pietrūkst labas jogas!). Man mazliet pietrūkst tieši manas manikīres, kad nagu lakošana ir kas vairāk nekā vienkārši nagu lakosana. Vai negaidīts 5dienas vakars birojā ar draudzenēm un burbuļiem. Ģimenes pusdienas sestdienās. Vai mammas, kas savāc mazmeitu un man dod brīvu vakaru vai pat brīvu pus dienu.
No filozofijas pie ikdienas pieredzēm atgriežoties: vakar man bija tikšanās ar mega pļāpīgu Law & Economics pasniedzēju. Manis stāstītais viņam likās brīnišķīgs piemērs dažām ekonomikas teorijām un viņš pieteicās to izmantot lekcijās. Vairāk nekā stundu garās tikšanās sausais atlikums ir dažu grāmatu virsraksti un aicinājums katrā laikā nākt un piedalīties viņa vadītā kursa nodarbībās. Iespēja atkal pasēdēt skolas solā, šoreiz: Amerikā. Kārtējais piedāvājums, kas man ne sapņos nebūtu ienācis.
Un ziniet ko? Šis Fulbright ievelk! Lēnam rodas atkarība... Atkārtošos sakot, ka dienas ir par īsu visam: šobrīd novārtā pamestas pastaigas svaigā gaisā un saules baudīšana (te joprojām ir vasara). Mēģināšu starp rakstīšanu un lekcijām, laikā, kamēr Gi ir skolā, iekombinēt arī sporta klubu. Tāds pilnīgi ne-laisks grafiks. Bet jau pats fakts, ka vakarā, debesīm tumstot, es sēžu uz balkona un joprojām rakstu, vien kaut ko nozīmē.
Pie vakariņām (kas mūsu mājās tiek ēstas pamīšus, jo Gerda vienmēr no skolas autobusa izlec izsalkusi, bet vēlāk īsti ēst vairs negrib), G teica, ka viss esot forši. Skolā viss labi. Draugi esot. Ne tie "labākie draugi", bet ir. Ar Latvijas draudzeni vēl no rīta viņas WhatAppā sazvanījās, videocall režīmā, kamēr es rītasvārkos blogu rakstīju. Atrādīja mani pasaulei neķemmētu.
Par Gi skolu runājot, neko vairāk, ka viss ir forši, viņa nestāsta. Vakaros atskrējusi mājās pieplok pie iPad. Esot sagurusi. Kas daļēji saprotams. Vakar biju laimīga par to, ka esmu paņēmusi tās pēcstundu nodarības. Skolā bija "early dismissal" - kaut kādas skolotāju mācības, kas nozīmē, ka skola beidzās jau 1:20. Tomēr pateicoties pēcstundu nodarbībām, meita mājās atgriezās kā parasti, pirms 6 vakarā. Un man nebija jāatceļ sarunātā tikšanās ar profesoru, un man ir ielūgums šodien doties uz lekciju.
Vakar man vairāki cilvēki jautāja, kā iet te, Amerikā. Tā sakot - kāda ir tā sajūta, kas varbūt blogā netiek pateikta. Bikli ieminējos, ka kaut kā viss aiziet sliedēs un šķiet tik labi, ka māņticīgais latvietis vai Mērfijs teiktu - aiz stūra ir nepatikšanas! Tiešām (māņticīgi) ceru, ka šīs "nepatikšanas" šoreiz ir tas trakais apjoms visa, ko gribu pagūt izdarīt un piedzīvot. Jaunus izaicinājumus bez akadēmiskajiem jau esošajiem un dažiem plānotajam man pilnīgi noteikti nevajag. Bet, kā zināms, dievi smejas, kad klausās, kā mēs nākotni plānojam.
Tā pati vieta, diena no dienas. No septembra sākuma līdz šodienai.
RSS Feed
