Rudens ir klāt! Tas pelēkais, slapjais un vēsais. Kad slapjām kājām skrienot uz autobusu apkārt redzi studentus, kas ir sabozušies kā nosaluši zvirbuļi, galvas hoody kapucēs ierāvuši. “It’s so cold today!” dzirdu, kā tie viens otram saka. Atceros kā tieši pirms nedēļas, Fulbraita stipendiātu sanākšanā teica vietējais pārstāvis – šobrīd vēl ir skaistais rudens, bet tiem, kas nāk no siltajām zemēm, iesaku būt gataviem tumšam un aukstam laikam, kas sāksies pēc mēneša. Mēs, Latvijas meitenes, zinām to rudeni, kad negribas degunu ārā bāzt, un neviļus sāc domāt par upeņu balzāmu (jā, vakar tāds brīdis pienāca).
Nu ja pilnīgi godīgi, tā nosalšana mazliet jau pašu vaina – tieši tāpat kā studenti, kas vēl skraida apkārt iešļūcenēs, es taču arī uz UMas biju aizskrējusi vienā džemperītī. Bet ārā temperatūras stabiņš, sākoties lietum, noslīdēja pie +11. Manu neapdomību daļēji attaisno izklaidība un satraukums – šī bija jau otrā reize, kad ierados UMass šīs dienas laikā. No rīta biju lieliski pastrādājusi Skolotāju istabā, nu tajā, ar skatu no 26. stāva. Tad aizgāju izdrukāt salaboto disertācijas nodaļu, kā arī Gerdas matemātikas skolotājas atsūtītos materiālus. Liekot visu mapītē vēl kaut kā padomāju – cik neforši to būtu aizmirst, uz, ja kāds atrastu, neko taču nesaprastu – viss latviski. Un tad es to mapīti turpat starp datoru un printeri arī aizmirsu.
Nu ja pilnīgi godīgi, tā nosalšana mazliet jau pašu vaina – tieši tāpat kā studenti, kas vēl skraida apkārt iešļūcenēs, es taču arī uz UMas biju aizskrējusi vienā džemperītī. Bet ārā temperatūras stabiņš, sākoties lietum, noslīdēja pie +11. Manu neapdomību daļēji attaisno izklaidība un satraukums – šī bija jau otrā reize, kad ierados UMass šīs dienas laikā. No rīta biju lieliski pastrādājusi Skolotāju istabā, nu tajā, ar skatu no 26. stāva. Tad aizgāju izdrukāt salaboto disertācijas nodaļu, kā arī Gerdas matemātikas skolotājas atsūtītos materiālus. Liekot visu mapītē vēl kaut kā padomāju – cik neforši to būtu aizmirst, uz, ja kāds atrastu, neko taču nesaprastu – viss latviski. Un tad es to mapīti turpat starp datoru un printeri arī aizmirsu.
Attapos, ka mapes nav, jau pēc atgriešanās mājās, kad paēdusi nolēmu ķerties atkal klāt pie darba. Tā stulbā sajūta…. Kad saprotu, cik aizmigusi esmu bijusi tajā brīdī. Nākas atkal iet uz autobusu, turēt īkšķus, lai mapīte būtu tur, kur skaidri atceros to pēdējo reizi redzējusi, un braukt atpakaļ. Mapīte tur bija. Ja neskaita stundu, kas pavadīta ceļā vai gaidot autobusu, vai skrienot pa campus, nekas briesmīgs nav noticis. Tikai sajūta stulba.
Vakar iznāca padomāt par t.s. “pīļu dīķa” efektu. Latvijā mēs mūžam pukojamies, ka zinām viens otru, maza kopiena. Pieciešam amatos pat tos, kas nav šo amatu cienīgi, nav gana zinoši vai atbildīgi. Un aizveram durvis un logus, lai tikai neparādās mūsu istabā kāds, kas kaut ko varētu zināt labāk. Izkonkurēs vēl mūs! Šī pilsētiņa, kurā ir ap 30’000 pastāvīgo iedzīvotāju un apmēram tikpat daudz studentu, ir tik interesants salīdzinājums. Uz šejieni tiecas labākie, tos te gaida. Tie, kas nav labākie, nobāl. Tie, kas nav atbildīgi, amatus zaudē. Jā, šī ir Amerika, kur darbaspēks klejo no Kalifornijas līdz Menai, bet arī Latvijā taču tā robeža ir vairāk galvās – arī mēs esam Eiropas Savienībā. Pieprasījums un piedāvājums iet rokrokā.
No otras puses, šīs joprojām ir mazs pīļu dīķis. Kad ieeju bankā izpildīt kārtējas formalitātes lai tiktu pie kredītkartes, mani sveic vārdā, ID nevajagot, mani taču pazīst. Pajautā, kā klājas meitai. Nedomāju, ka es ar savu salīdzinoši niecīgo stipendiju te būtu milzīgais klients, bet attieksme ir personiski pozitīva. Tādu Latvijā sastopu vairāk biznesa klientu apkalpošanas vidē – LMT, If, bet, protams, ne tikai.
Tā visa ņemšanās tāpēc, ka atverot kontu man izsniedza debetkarti. Lai drošāk varētu iepirkties internetā, kur, protams, notiek lielais vairums sadzīves pirkumu (atskaitot pārtiku), nolēmu pieteikties kredītkartei. Ievērojot faktu, ka mans kredītreitings ASV ir neesošs, mani izvērtēja un parastās kredītkartes izsniegšanu atteica, tomēr banka risinājumu piemeklēja. Šis process gan lēnā garā ilgst jau gandrīz mēnesi, jo katru piedāvājumu un risinājumu bankai ir jāsaskaņo ar to reģistru, kas tur visu personu kredītreitingu datus. Tomēr pēc vakardienas bankas apmeklējuma izskatās, ka arī es varēšu sākt veidot savu kredītvēsturi.
Baumo, iebraucēji studenti sākot ar telefona paņemšanu uz nomaksu – tādā veidā, kārtīgi maksājot nelielos rēķinus, viņi pamazām veido pozitīvu kredītvēsturi, kas vēlāk ļauj vieglāk tikt pie bankas kartēm, kredītiem un visu ar to saistīto.
No otras puses, šīs joprojām ir mazs pīļu dīķis. Kad ieeju bankā izpildīt kārtējas formalitātes lai tiktu pie kredītkartes, mani sveic vārdā, ID nevajagot, mani taču pazīst. Pajautā, kā klājas meitai. Nedomāju, ka es ar savu salīdzinoši niecīgo stipendiju te būtu milzīgais klients, bet attieksme ir personiski pozitīva. Tādu Latvijā sastopu vairāk biznesa klientu apkalpošanas vidē – LMT, If, bet, protams, ne tikai.
Tā visa ņemšanās tāpēc, ka atverot kontu man izsniedza debetkarti. Lai drošāk varētu iepirkties internetā, kur, protams, notiek lielais vairums sadzīves pirkumu (atskaitot pārtiku), nolēmu pieteikties kredītkartei. Ievērojot faktu, ka mans kredītreitings ASV ir neesošs, mani izvērtēja un parastās kredītkartes izsniegšanu atteica, tomēr banka risinājumu piemeklēja. Šis process gan lēnā garā ilgst jau gandrīz mēnesi, jo katru piedāvājumu un risinājumu bankai ir jāsaskaņo ar to reģistru, kas tur visu personu kredītreitingu datus. Tomēr pēc vakardienas bankas apmeklējuma izskatās, ka arī es varēšu sākt veidot savu kredītvēsturi.
Baumo, iebraucēji studenti sākot ar telefona paņemšanu uz nomaksu – tādā veidā, kārtīgi maksājot nelielos rēķinus, viņi pamazām veido pozitīvu kredītvēsturi, kas vēlāk ļauj vieglāk tikt pie bankas kartēm, kredītiem un visu ar to saistīto.
Otrs vakardienas novērojums sasaucās ar nesen Latvijas kolēģa stāstīto. Vispār jau, ja pilnīgi godīgi, tas nav mans novērojums. Vakar uz banku mani veda draugs, kas padalījās ar novērojumu, ka šoruden satiksme esot mierīgāka nekā citus rudeņus. Lai arī studentu skaits UMass ir pat par dažiem tūkstošiem lielāks nekā citus gadus, automašīnu skaits uz ielām ir mazāks. Nevarēju nepadalīties ar kolēģa stāstīto, kurš bija ļoti izbrīnīts par faktu, ka viņa 18 gadu vecumu sasniegušais dēls, pretēji viņam un, atzīšos, arī man, nevis nākamajā dienā skrēja uz CSDD kārtot autovadītāja apliecību, bet gan relaksēti paziņoja, ka automašīnu viņš uzskata par lieku apgrūtinājumu un autovadītāja tiesības nokārtos kādreiz un varbūt. Izskatās, ka arī te lielu daļu studentu veido šīs “paaudzes” (X, Y vai Z) pārstāvji, kas izmanto autobusus, velosipēdus (vei velo un autobusus, jo visu autobusu priekšpusē ir veloturētāji), uber un rideshare (Umass rideshare grupā facebook ir vairāk nekā 4 tūkstošu biedru un katru dienu vidēji tiek izdarīti 40-50 ieraksti).
Bottom line: Grēta var dusmīgi skatīties uz Donaldu, Tīņu influenceri var brēkt “Save the turtles”, bet tas, kas nostrādā, ir ērtība. Arī es vairumā gadījumu pārvietojos ar autobusu. Atskaitot tādas situācijas kā vakar, kad bija jāskrien pakaļ aizmirstajam un tas paņēma 2x vairāk laika nekā aizbraukt ar automašīnu, ikdienā autobusiem ir vairākas priekšrocības: nav jāmaksā par stāvvietu, kamēr brauc, vari lasīt grāmatu vai kaut vai tērzēt ar draugiem, vai tīt ierakstus twitterī un facebook. Autobusi te ir bezmaksas, grafiks – ērts, pieturas pārdomātās vietās. Telefona lietotnē iespējams sekot līdzi tam, kur atrodas gaidītais autobuss, vai tas kavē, cik tas ir pilns. Autobusi, beigubeigās, ir patīkami. Es neesmu sabiedriskā transporta fans, bet nespēju visas šīs ērtības nenovērtēt, tāpēc tos ar prieku lietoju. Ir par ko padomāt?
Bottom line: Grēta var dusmīgi skatīties uz Donaldu, Tīņu influenceri var brēkt “Save the turtles”, bet tas, kas nostrādā, ir ērtība. Arī es vairumā gadījumu pārvietojos ar autobusu. Atskaitot tādas situācijas kā vakar, kad bija jāskrien pakaļ aizmirstajam un tas paņēma 2x vairāk laika nekā aizbraukt ar automašīnu, ikdienā autobusiem ir vairākas priekšrocības: nav jāmaksā par stāvvietu, kamēr brauc, vari lasīt grāmatu vai kaut vai tērzēt ar draugiem, vai tīt ierakstus twitterī un facebook. Autobusi te ir bezmaksas, grafiks – ērts, pieturas pārdomātās vietās. Telefona lietotnē iespējams sekot līdzi tam, kur atrodas gaidītais autobuss, vai tas kavē, cik tas ir pilns. Autobusi, beigubeigās, ir patīkami. Es neesmu sabiedriskā transporta fans, bet nespēju visas šīs ērtības nenovērtēt, tāpēc tos ar prieku lietoju. Ir par ko padomāt?
RSS Feed
