Vakar atnāca e-pasta vēstule, ka pasūtītā datora detaļa ir uz vietas, lai nāku atdot remontā savu MacBook.
Braucu uz Holyoke un šķendējos uz sevi, ka neiedomājos atstāt datoru tur jau vakar. Nu kā man varēja ienākt prātā, ka detaļa būs klāt nākamajā dienā? Draugs, ar kuru padalos šajā, izbrīnīti saka – bet te gandrīz vienmēr detaļa, ko jebkurš serviss pasūta, pienāk nākamajā dienā. Nu protams, ja tā padomā, tikai meitenei no mazās Latvijas tas neienāca prātā! Meitenei, kura vēl vakarā konstatēja, ka izbeigušies vitamīni, iegāja Amazon un vitamīnu paciņa jau nākamās dienas priekšpusdienā bija pie durvīm (es nepārspīlēju).
Vienīgais labums: Holyoke nopirku ziemas zābakus. Cerams, kalpos labi (tajos, kuros atbraucu, salst kājas. Nav jau brīnums, pirkti kaut kad pirms dažiem gadiem Teksasā. Ko Teksasā saprot no ziemas?)
Otrs mazais piedzīvojums bija ar e-parakstiem.
Pa dienu saņēmu parakstīšanai granta dokumentus. Jā, oficiāls apliecinājums, ka man ir piešķirta stipendija uz vēl 2 mēnešiem! Šis apliecinājums man jāakceptē parakstot. Nosūtīto e-parakstīto PDF mana konsultante atmet atpakaļ kā neparakstītu. Tā jau ir, ka vizuāli nekur to parakstu neredz. Pašai uz aizdotā datora nav uzlikts Adobe reader, PDF atveras interneta pārlūkā. Un šādā skatījumā nav nedz paraksta, nedz jebkādas norādes, ka dokuments varētu būt parakstīts. Salīdzinājumam – dokumentos, ko elektroniski parakstītus saņemu no UMass, ir vizuāla norāde uz parakstu. EDOC un to otru, Eiropas formātu, ASV ierēdne nesaprot un saka, ka tie nav atverami. Nācās palikt pie “izdrukāt-parakstīt-ieskenēt” varianta.
Kad pažēlojos par šo Twiterī, kolēģis advokāts diskusijas gaitā izpēta, ka ASV regulējums elektroniskiem parakstiem esot liberālāks nekā pie mums (ciktāl tas attiecas uz saraksti, ne tiesvedībām, mantojumiem vai laulību līgumiem). Latvijas parakstam būtu jātiek akceptētam, ja vien cilvēks spēj vispār kaut kā, skatoties uz dokumentu, ieraudzīt, ka tas ir parakstīts un kas ir bijis parakstītājs. Rezumē: mūsu eParakstam vēl ir kur augt, un tas nav nekas neiespējams. Ir tikai jāpadomā mazliet plašāk, ne tikai lokālajā Latvijas kontekstā, kur cilvēki lieto to, kas viņiem ir, bet pasaules kontekstā. Kur pakalpojumam jābūt labam, pievilcīgam un saprotamam.
Braucu uz Holyoke un šķendējos uz sevi, ka neiedomājos atstāt datoru tur jau vakar. Nu kā man varēja ienākt prātā, ka detaļa būs klāt nākamajā dienā? Draugs, ar kuru padalos šajā, izbrīnīti saka – bet te gandrīz vienmēr detaļa, ko jebkurš serviss pasūta, pienāk nākamajā dienā. Nu protams, ja tā padomā, tikai meitenei no mazās Latvijas tas neienāca prātā! Meitenei, kura vēl vakarā konstatēja, ka izbeigušies vitamīni, iegāja Amazon un vitamīnu paciņa jau nākamās dienas priekšpusdienā bija pie durvīm (es nepārspīlēju).
Vienīgais labums: Holyoke nopirku ziemas zābakus. Cerams, kalpos labi (tajos, kuros atbraucu, salst kājas. Nav jau brīnums, pirkti kaut kad pirms dažiem gadiem Teksasā. Ko Teksasā saprot no ziemas?)
Otrs mazais piedzīvojums bija ar e-parakstiem.
Pa dienu saņēmu parakstīšanai granta dokumentus. Jā, oficiāls apliecinājums, ka man ir piešķirta stipendija uz vēl 2 mēnešiem! Šis apliecinājums man jāakceptē parakstot. Nosūtīto e-parakstīto PDF mana konsultante atmet atpakaļ kā neparakstītu. Tā jau ir, ka vizuāli nekur to parakstu neredz. Pašai uz aizdotā datora nav uzlikts Adobe reader, PDF atveras interneta pārlūkā. Un šādā skatījumā nav nedz paraksta, nedz jebkādas norādes, ka dokuments varētu būt parakstīts. Salīdzinājumam – dokumentos, ko elektroniski parakstītus saņemu no UMass, ir vizuāla norāde uz parakstu. EDOC un to otru, Eiropas formātu, ASV ierēdne nesaprot un saka, ka tie nav atverami. Nācās palikt pie “izdrukāt-parakstīt-ieskenēt” varianta.
Kad pažēlojos par šo Twiterī, kolēģis advokāts diskusijas gaitā izpēta, ka ASV regulējums elektroniskiem parakstiem esot liberālāks nekā pie mums (ciktāl tas attiecas uz saraksti, ne tiesvedībām, mantojumiem vai laulību līgumiem). Latvijas parakstam būtu jātiek akceptētam, ja vien cilvēks spēj vispār kaut kā, skatoties uz dokumentu, ieraudzīt, ka tas ir parakstīts un kas ir bijis parakstītājs. Rezumē: mūsu eParakstam vēl ir kur augt, un tas nav nekas neiespējams. Ir tikai jāpadomā mazliet plašāk, ne tikai lokālajā Latvijas kontekstā, kur cilvēki lieto to, kas viņiem ir, bet pasaules kontekstā. Kur pakalpojumam jābūt labam, pievilcīgam un saprotamam.
RSS Feed
