Pakošanās

​Pilsētā ir iestājies miers. UMass ir kluss. Studenti lēnām pošas brīvlaikā. Studiju beigu darbi ir nodoti, eksāmeni nolikti. Pasniedzēji jau vairumu izlabojuši, paziņo atzīmes. Aizbraucu atdot pēdējās grāmatas, ieeju vēl departamenta ēkā – visas durvis ciet, tikai vientuļa apkopēja klīst pa gaiteņiem.
​
Gerda uz skolu aizbrauc ar lielu mīkstu rotaļlāci padusē. Marble party var ierasties arī pidžamās. Viņai somā mīkstā sega. Diena paiet spēlēs – dažas ir saistītas ar mācību priekšmetiem, dažas mazāk. Bērni atpūšas.

Vakarā viņa vēl grib aiziet uz baseinu, varbūt satikt mīļāko draudzeni – lifeguard. Draudzenes nav, bet toties satiekam otru treneri, to, pie kuras gājām riepas velt. Pastāstu, ka rīt lidojam uz Latviju un viņa pieskrien atvadoties apskaut. Bija forši pasportot kopā!

Lielāko dienas daļu krāmēju mantas un tīru māju. Tikai pēcpusdienā, kad lielais vairums jau savākts, piesēžos pie darbiem. Lasu tekstus, ko angliski esmu rakstījusi pirms dažiem mēnešiem, un pārrakstu. Valodas izjūta ir pamainījusies?
​
Pa to starpu sāku domāt par to, ka Latvijā ir ierasts gan akadēmiskos, gan arī profesionālos (te par juridiskajiem domāju, konkrēti – Jurista Vārdu) rakstus rakstīt trešajā personā vai pat ciešamajā kārtā. “Autors norāda.” “Autors argumentē”. Vai pat “darbā ir pierādīts”. “Darbā ir aprakstīts”. Vismaz ASV šis skaitās “oldschool” un modernā zinātne aicina rakstīt darāmajā kārtā un pirmajā personā. “I argue,” “I find.” “I show.” Gan disertācijās, gan rakstos (sk. piem. https://www.internationalscienceediting.com/active-versus-passive-voice-scientific-writing/). Latvijā pie šī būtu jāpierod un baidos, ka pirmajiem rakstītajiem mestu ar tomātiem. 

​Skatos bildes un nespēju noticēt, ka esam te bijuša visu šo laiku. Šie 4 mēneši paskrēja tik ātri, bet bija tik iespaidu pilni it kā pagājuši būtu 4 gadi.