Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Pakošanās

20/12/2019

0 Comments

 
Picture
​Pilsētā ir iestājies miers. UMass ir kluss. Studenti lēnām pošas brīvlaikā. Studiju beigu darbi ir nodoti, eksāmeni nolikti. Pasniedzēji jau vairumu izlabojuši, paziņo atzīmes. Aizbraucu atdot pēdējās grāmatas, ieeju vēl departamenta ēkā – visas durvis ciet, tikai vientuļa apkopēja klīst pa gaiteņiem.
​
Gerda uz skolu aizbrauc ar lielu mīkstu rotaļlāci padusē. Marble party var ierasties arī pidžamās. Viņai somā mīkstā sega. Diena paiet spēlēs – dažas ir saistītas ar mācību priekšmetiem, dažas mazāk. Bērni atpūšas.
Vakarā viņa vēl grib aiziet uz baseinu, varbūt satikt mīļāko draudzeni – lifeguard. Draudzenes nav, bet toties satiekam otru treneri, to, pie kuras gājām riepas velt. Pastāstu, ka rīt lidojam uz Latviju un viņa pieskrien atvadoties apskaut. Bija forši pasportot kopā!

Lielāko dienas daļu krāmēju mantas un tīru māju. Tikai pēcpusdienā, kad lielais vairums jau savākts, piesēžos pie darbiem. Lasu tekstus, ko angliski esmu rakstījusi pirms dažiem mēnešiem, un pārrakstu. Valodas izjūta ir pamainījusies?
​
Pa to starpu sāku domāt par to, ka Latvijā ir ierasts gan akadēmiskos, gan arī profesionālos (te par juridiskajiem domāju, konkrēti – Jurista Vārdu) rakstus rakstīt trešajā personā vai pat ciešamajā kārtā. “Autors norāda.” “Autors argumentē”. Vai pat “darbā ir pierādīts”. “Darbā ir aprakstīts”. Vismaz ASV šis skaitās “oldschool” un modernā zinātne aicina rakstīt darāmajā kārtā un pirmajā personā. “I argue,” “I find.” “I show.” Gan disertācijās, gan rakstos (sk. piem. https://www.internationalscienceediting.com/active-versus-passive-voice-scientific-writing/). Latvijā pie šī būtu jāpierod un baidos, ka pirmajiem rakstītajiem mestu ar tomātiem. 
​Skatos bildes un nespēju noticēt, ka esam te bijuša visu šo laiku. Šie 4 mēneši paskrēja tik ātri, bet bija tik iespaidu pilni it kā pagājuši būtu 4 gadi. 
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.