Pēc vakardienas, kad man stāstāmā bija tā, ka katliņš pāri gāja (par tām koledžām, varbūt vēl daži iespaidi jāapraksta? Vispār šo, to esmu blociņā piefiksējusi, tēma tomēr interesanta), šodien mierīga diena.
T.i., man mierīga. UMass iet vaļā mazā ellīte – semestra beigas. Bibliotēkas un mācību telpas pilnas ar studentiem, visi kaut ko raksta, kaut ko drukā, skraida apkārt. Lai arī mācību telpas ikdienā parasti ir visai pilnas, šobrīd brīvu vietu atrast būtu faktiski neiespējami. Novēroju, ka noskaņa tomēr ir ļoti atšķirīga kā vakar CC. Te studenti ir jaunāki, studentīgāki, turīgāki, ja par to liecina personīgo macbooku daudzums. Atšķirīgas ir gan telpas, gan to aprīkojums, gan atmosfēra. Sajūta, ka studijas notiek intensīvāk, nekā vakar CC.
Varam parunāt par laiku: vakar termometrs uzkāpa līdz kādiem +10, ārā silti, mazliet līņā, sniegs strauji kūst. Vakarā, kad braucu uz veikalu pakaļ klepus zālēm Gerdai, atkal gāza kā pa Jāņiem. Tā te decembrī esot. Daži studenti gan laimīgi atkal staigā apkārt šortos. Gumijnieki arī joprojām cieņā.
Klepus tomēr Gerdai netraucēja izpildīt pilnu sportista programmu: vispirms viņa vakarā atnāca līdzi uz treniņu man, un tā vietā, lai malā sēdētu un garlaikotos, cītīgi piedalījās. Trenere smaidīja un atļāva viņai darboties kopā ar mums. Bērns sajūsmināti izmēģināja arī spēkavīru inventāru. Pēc tam gan baseina stunda bija īsa. Aizgājusi pie sava drauga “lifeguard” meita paziņoja, ka esot super tired. Viņu niršanas spēles turpinājās tikai nepilnu stundu. Tikai. Brīnos, ka viņai vēl bija enerģija mājās kaut ko padarīt, piemēram, mēģināt atkārtot risoto taisīšanu (šoreiz piedega, es nepievērsu pietiekamu uzmanību pūlēm, bet varbūt ir kādreiz jākļūdās, lai mācītos?).
RSS Feed
