Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Otrdiena

11/12/2019

0 Comments

 
​Pēc vakardienas, kad man stāstāmā bija tā, ka katliņš pāri gāja (par tām koledžām, varbūt vēl daži iespaidi jāapraksta? Vispār šo, to esmu blociņā piefiksējusi, tēma tomēr interesanta), šodien mierīga diena.
​T.i., man mierīga. UMass iet vaļā mazā ellīte – semestra beigas. Bibliotēkas un mācību telpas pilnas ar studentiem, visi kaut ko raksta, kaut ko drukā, skraida apkārt. Lai arī mācību telpas ikdienā parasti ir visai pilnas, šobrīd brīvu vietu atrast būtu faktiski neiespējami. Novēroju, ka noskaņa tomēr ir ļoti atšķirīga kā vakar CC. Te studenti ir jaunāki, studentīgāki, turīgāki, ja par to liecina personīgo macbooku daudzums. Atšķirīgas ir gan telpas, gan to aprīkojums, gan atmosfēra. Sajūta, ka studijas notiek intensīvāk, nekā vakar CC.
Varam parunāt par laiku: vakar termometrs uzkāpa līdz kādiem +10, ārā silti, mazliet līņā, sniegs strauji kūst. Vakarā, kad braucu uz veikalu pakaļ klepus zālēm Gerdai, atkal gāza kā pa Jāņiem. Tā te decembrī esot. Daži studenti gan laimīgi atkal staigā apkārt šortos. Gumijnieki arī joprojām cieņā.
​Klepus tomēr Gerdai netraucēja izpildīt pilnu sportista programmu: vispirms viņa vakarā atnāca līdzi uz treniņu man, un tā vietā, lai malā sēdētu un garlaikotos, cītīgi piedalījās. Trenere smaidīja un atļāva viņai darboties kopā ar mums. Bērns sajūsmināti izmēģināja arī spēkavīru inventāru. Pēc tam gan baseina stunda bija īsa. Aizgājusi pie sava drauga “lifeguard” meita paziņoja, ka esot super tired. Viņu niršanas spēles turpinājās tikai nepilnu stundu. Tikai. Brīnos, ka viņai vēl bija enerģija mājās kaut ko padarīt, piemēram, mēģināt atkārtot risoto taisīšanu (šoreiz piedega, es nepievērsu pietiekamu uzmanību pūlēm, bet varbūt ir kādreiz jākļūdās, lai mācītos?).
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.