Cerēju, ka šodienas ierakstu varēšu sākt ar izsmeļošu stāstījumu par Krievijas un Ķīnas attiecību vēsturi un evolūciju, bet šoreiz UMass organizētā vieslekcija tik ļoti neiedvesmoja. Nenoliedzami, uzzināju šo to jaunu, jo tā konceptuāli par Krievijas un Ķīnas attiecību līkumiem, vājībām un stiprajām pusēm zināju maz. Tomēr kaut kā iztrūka WOW momenta, kur pie vainas, iespējams, bija stāstītāja izteiksmes veids. Vai arī jau pavēlā vakara stunda. Atliek vien likt aiz auss sen zināmo patiesību, ka nereti nav svarīgi tas, KO tu pasaki, bet gan KĀ to pasaki.
Ko es paņemšu līdzi zināšanai no šīs lekcijas? Varbūt to, ka Krievijai Ķīna vajadzīga daudz vairāk nekā Ķīnai Krievija? Varbūt grafiku, kur tik skaisti bija redzams, ka naudas izteiksmē Krievija eksports uz Ķīnu ir apmēram tāds pats kā Ķīnai uz Krieviju, kamēr Krievijas eksporta 90% veido izejvielas, bet Ķīnas – gatavie ražojumi. Varbūt es citādi lasīšu ziņas par jūras ceļu attīstīšanu Ziemeļu ledus okeānā. Redzēsim.
Ko es paņemšu līdzi zināšanai no šīs lekcijas? Varbūt to, ka Krievijai Ķīna vajadzīga daudz vairāk nekā Ķīnai Krievija? Varbūt grafiku, kur tik skaisti bija redzams, ka naudas izteiksmē Krievija eksports uz Ķīnu ir apmēram tāds pats kā Ķīnai uz Krieviju, kamēr Krievijas eksporta 90% veido izejvielas, bet Ķīnas – gatavie ražojumi. Varbūt es citādi lasīšu ziņas par jūras ceļu attīstīšanu Ziemeļu ledus okeānā. Redzēsim.
Šķiet, jautrākais Dāvida Abramsona lekcijā ar nosaukumu “The Russia-China Partnership: How Far Will It Go” bija kāds pārītis publikā: sieviete no Ķīnas un vīrietis no Krievijas. Viņi bija arī aktīvi jautājumu uzdevēji un viedokļu paudēji, paši gan godīgi atzīstoties, ka personificē lekcijas tēmu (tomēr neatbildot, cik tālu paši ir “aizgājuši”). Jebkurā gadījumā, kaut kas jauns ir uzzināts, esmu arī atrādījusies dažiem profesoriem, atgādinājusi vienai profesorei par grāmatām, ko viņa man apsolīja ieteikt, un vispār izvilkusies ārā no bibliotēkas (vai Bermudu trīsstūra “sporta klubs-mājas-bibliotēka”).
Gerdai savukārt skolā bija Picture Day – fotografēšanās skolas grāmatai un suvenīriem (ir iespēja pasūtīt gandrīz visu iespējamo ar bērna bildi virsū, sākot, protams, ar magnētiem, beidzot ar piezīmju grāmatiņām, atslēgu piekariņiem un tāfelēm uzdevumu pierakstīšanai. Visādi citādi diena esot “boring”. Bērns pat sāk stāstīt, ka Rīgā skolā esot bijis interesantāk. Laikam vienkārši mazliet ilgojas pēc Rīgas draugiem un Rīgas vispār. Pilnīgi saprotu viņu – arī man dažkārt uznākt vēlme satikt draudzenes, ne tikai ar viņām virtuāli patērzēt. Ko es tur varu palīdzēt? Tikai mudināt sarunāt randiņus ar draudzenēm, vakarā kopā pazīmēt (cerams, tā akrila krāsa nav nekur uz grīdas trāpījusi, mums te darbnīca ar sapluinītām Amazon iepirkumu kastēm kā pamatni) vai palasīt kādu grāmatu. Bet mamma jau nav draugs vai izklaidētājs.
Skats uz 26. stāvu un skats no 26. stāva.
Tā otrā bildīte mazliet miglaina un mazliet dīvainās krāsās, jo ap 26. stāvu ir slēgts balkons, kas aizvikts ar sietu. Tas izdarīts tāpēc, ka pirms tam daži pašnāvnieki esot šo celtni izmantojuši pēdējam lidojumam.
Tā otrā bildīte mazliet miglaina un mazliet dīvainās krāsās, jo ap 26. stāvu ir slēgts balkons, kas aizvikts ar sietu. Tas izdarīts tāpēc, ka pirms tam daži pašnāvnieki esot šo celtni izmantojuši pēdējam lidojumam.
RSS Feed
