Otrdiena

OK, no šī rudens noskaņojuma ir jātiek ārā.

Citādi lāgiem rodas sajūta, ka no šī projekta intelektuāli tieša ieguvēja būs tikai Gerda. Iegūstu jau arī es – tik daudz lasījusi neatceros kad būtu. Un šodien pat saņēmu tādu kā atzinību no vietējās profesores, ka manis līdz šim uzrakstītais esot ok. Un te es nerunāju par blogu. Bet varbūt (noteikti!) nāks otrā elpa un viss atkal notiks. Un nebūs tā, ka atgriezīšos mājās tikai ar “uzkačātu” dibenu un bicepsiem, bet arī smadzenēm. Pateicoties regulārām ēdienreizēm un sporta klubam, pieļauju, ka vairs neizskatos pēc cilvēka, kuru ieraugot vienkārši gribas pabarot (atceries, Anna?). Līdzīgu efektu smadzenēs ārēji novērtēt ir mazliet grūtāk.

Šodien autobusā pirmo reizi atcerējos Rīgu: Amherstas centrā, pirms tam pavēmuši, iekāpa manāmi iereibis pārītis un piepildīja autobusu ar smaku, kas raksturīga ilgstošai žūpošanai, smēķēšanai un dušas trūkumam. Līdz manai izkāpšanai vecis no pārīša paguva izrunāties ar pusi no autobusa pasažieriem, laikam pazina viņus, jo neviens viņu prom nesūtīja (no rajona?). Šī bija pirmā reize šo nu jau vairāk kā 2 mēnešu laikā, kad brauciens autobusā nebija pats patīkamākais.
​
Citādi mums gandrīz pa vecam. Tikai smilšu kalni durvju priekšā kļūst arvien lielāki, trepītes uz pastkastīti un ceļā uz sporta klubu ir nojauktas un to vietā ir bedre. Kaimiņu pagalma vidū ir kaudze ar asfalta pārpalikumiem un nocirstiem kokiem (un caur to visu parīt bērni ies dinģēt saldumus?). Es savukārt izbaudu to fantastisko informācijas pārbagātību, kad vai nu tepat bibliotēkā vai datu bāzēs elektroniski ir pieejams gandrīz viss, ko tajā brīdī gribas izlasīt vai pārbaudīt. Un cenšos domāt par jaunajiem projektiem. Man ir vēl gandrīz 2 mēneši laika un pirmais raksts tuvojas finišam. Īstais brīdis startēt ar nākamo!