Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Northampton

21/10/2019

0 Comments

 
Svētdienas pastaigai izvēlējāmies netālu esošo Northampton- Hampshire county centru, kas ir slavens ar savu māksliniecisko un kultūras dzīvi. Te atrodas arī Smith college – meiteņu koledža. Ļoti liberāla, alternatīva, artistiska, un vienlaikus – tomēr akadēmiska vide. Šajā pilsētā ir augsts geju/ lesbiešu īpatsvars. Kad internetā gribēju pārbaudīt to, ko nojautu, wikipedia rakstā (ar atsauci uz statistiku) bija norāde, ka te ir liels skaits viendzimuma pāru, kas dzīvo kopā (“same-sex households”) īpatsvars. Nezinu, kur te vista un kur ola, bet noteikti fakts, ka pilsētā jau vairāk nekā 140 gadus atrodas meiteņu “liberal arts” koledža, dod savu ietekmi.
​
Jebkurā gadījumā – ja gribas paklīst pa interesantiem veikaliņiem (kur varot nopirkt pat maģijas atribūtiku, kā arī saņemt sejas masāžu vienlaikus ar čakru tīrīšanu), vai iedzert kafiju, kas nav Starbucks vai citas lielās ķēdes ražojums – šī ir vieta, kurp jādodas. 
Gerda gan izvēlējās bērnu attīstošo un intelektuālo rotaļlietu veikalu, kurā pazuda vismaz uz stundu (neuzņēmu laiku). Stundas beigās viņa skumīgi atzina, ka te ir tik daudz lietas, ko kārojas, ka pat nesaprot, ko lai nopērk. Beigās es viņas vietā izvēlējos grāmatiņu ar šifrēšanas mīklām (ko meita vakarā aizrautīgi pildīja) un mazu draņķīti pirkstu vingrošanai un stresa noņemšanai. 
​Kad iznākam no veikala, garām iet parāde. Sekojot tai, nonākam pie tāda Pulaski Park, kur notiek kaut kāds poļu kopienas pasākums. Noklausāmies Amerikas himnu, dažus pūtēju gabalus, dažas runas, līdz tas sāk apnikt.
​Lielākais izaicinājums ir izvēlēties, kur ēst svētdienas pusdienas – piedāvājumu taču ir tik daudz. Gerda nobalso par suši un ķīniešu restorāns viņai sniedz šo prieku. Beidzot neēdam tradicionālo amerikāņu pārtiku!
​Dienas gaitā mani sāk mazliet mocīt sirdsapziņa, ka jau trešo dienu neesmu neko darījusi studiju virzienā. Tāpēc piesēžos pie datora, lai (pēc poļu kolēģa ieteikuma) iepazītos ar Outreach lecturing programmu. Pētot iespējas, saprotu, ka atlikušie 2 mēneši jau ir par maz, lai tajā iesaistītos. Sasodīts, tas laiks paiet pārāk ātri! Jāelpo dziļi, lai nesāktu stresot, bet tā vietā strādātu, strādātu, strādātu.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.