Nedēļas nogale

​Telefonā redzamās laika prognozes nedēļas nogali solīja siltu, bet pilnīgi lietainu. Tāpēc spējat iedomāties manu sajūsmu, sestdien no rīta pie loga dzerot kafiju un lasot, pamanot, ka debesīs parādās zili, no mākoņiem brīvi laukumi, un sāk spīdēt saule?

​Lasīšana, rakstīšana un mācīšanās tika mesta pie malas, lai dotos nelielā izbraukumā līdz Berkšīrai: mazliet kalnainam rajonam pašos Masačūsetsas rietumos, jau pie Ņujorkas štata (nejaukt ar pilsētu). Šajā reģionā atrodas vairākas slēpošanas bāzes, pastaigu takas, ezeri un ūdenskrātuves. Lai arī šie kalni nav augsti (augstākais punkts ir Mount Greylock, kas ir tikai nedaudz augstāks par 1000m), reljefa sajūtu dod tas, ka kalni te arī sākas. Dažu jūdžu attālumā esošā pilsētiņa (pa ceļu, pa kuru braucām) bija knapi 50mvjl (Amherst ir augstāk!), bet pēc pusstundas brauciena bijām jau pie restorāna 500 m augstumā, slēpošanas trases pakājē.

Uz slēpošanu prāts nevilka: ārā ap +15C, pūš silts pavasara vējiņš un uzvilktais kažoks paliek automašīnā. Sniegs arī izskatās tāds smags, slapjš. Intereses pēc noskaidroju cenas: ja nedēļas nogalē pieaugušajam pus dienas biļete maksā 40 USD, tad darba dienā cena ir divas reizes mazāka. Var nopirkt sezonas biļeti par 200 USD un braukt kaut katru dienu. No Springfīldas tas ir minūšu 40 brauciens.

Mani gan vairāk interesē tas slēpošanas bāzes restorāniņš. Tāds lauku krodziņš, bet internetā izslavēts ar kūpinātiem ribeye.
​
Es jau vispār uz krogiem un restorāniem eju visai reti. Ar manu gaļēdāja dabu un to, ka esmu diezgan alerģiska, iestāstīšana oficiantēm, ko es gribu, un galvenais – bez kā to visu, lūdzu, servēt, morāli nogurdina. Un tad vēl nekad nevar zināt, vai tiešām ēdiens būs labs un nebūs nekādu reakciju. Tad jau labāk grilēt vai šmorēt mājās. Bet tam ir izņēmumi. Pirmkārt, tas attiecas uz ēdieniem, ko labprāt gribētu ēst, bet pati nemāku uztaisīt. Kā brisketi Teksasā (tāds ļooooooti ilgi taisāms gaļas paveids, ļoti populārs tajā reģionā). Vai, kā šis – smoked ribeye. Kūpināts steiks.

Pirmajā brīdī oficiante, kas  pienāk pēc pasūtījuma, gan saka, ka ribeye neesot pieejams, bet tad kāds garāmskrejošs kungs viņu palabo, ka esot gan. Lieliski! “Es braucu īpaši nogaršot smoked ribeye!” paziņoju. Vēlāk šis pats kungs, kas izrādās gan vietas īpašnieks gan galvenais pavārs vienā personā, pamanījis manu gaļas sajūsmu, pienāk parunāties. Izrādās, 16-20mārciņu gaļas klucis kūpinātavā, kas atrodas ārā, turpat kalna pakājē (mani aizved arī pie tās) pavada 6 stundas. Tad ir jāatdzesē. Un tikai tad var griezt un grillēt. Steiks tik tikko bija atdzisis un sagatavots grilēšanai, kad ierados.

Steiks ir lielisks, tāpat kā piedevās sagatavotie baklažānu “frī”. Pat vīna glāze. Tur gan arī mazais stāsts..
​
Cik bieži jūs esat sūtījuši restorānā vai bārā atpakaļ vīnu, kas jums atnests? Teikuši, ka nav labs? Man šī bija laikam 3. reize, ja nekļūdos. Vienmēr jau ir tādas kā šaubas – vai tiešām tā ir veca vīna vaina, arī vienkārši šis ir lētais vīnelis, ko nu gribi? Bet arī šoreiz man bija šaubas un es ļoti laipni oficiantei tās paudu. Pēc neilga laika ieradās saimniece, atvainojās, teica, ka esot pati vīnu pagaršojusi, man tiešām taisnība. Otrajā glāzē atnestais vīns tiešām garšoja daudz labāk.

Pēc visa šī, ar saimnieku izpļāpājušies, pilniem vēderiem devāmies mazā ekskursijā pa apkaimi. Kā jau nesezonā, te viss diezgan tukšs. Īpaši nesezonu jūt pie Otis rezervuāra. Šis rezervuārs vēl 19. gadsimtā izveidots, uzbūvējot dambi un sapludinot trīs dīķus, lai veidotu dzeramā ūdens ņemšanas vieta plašai apkaimei, līdz pat Bostonai.

Rezervuārā ūdens līmenis ziemā tiek pazemināts par apmēram 3 metriem. Iemesls ir gan pie ūdens saceltās kotedžas – lai tās pavasarī, sniegiem kūstot, neapplūstu. Tāpat ledus bojātu dokus, kas sabūvēti visapkārt ezeram. Rezultātā rezervuārā esot ļoti laba ūdens kvalitāte.
​
Tomēr skats ziemā bija mazliet kā tajā anekdotē: ja labi uzvedīsieties, ieliesim baseinā arī ūdeni.

Atceļā Westfieldā (smuka, maza pilsētiņa) iebraucam Victory Store: "krievu veikalā". Man uznākusi kāre pēc rolmopšiem. Tos neatrodam. Siļķe eļļā izrādās neveiksmīgs pirkums (būtu labāk ņēmusi šprotes) - sāļa un pie tam.. sojas pupiņu eļļā (svētdien no rīta pamostoties pie acs man ir koši sarkans pleķis, sasodītā soja - to, protams, pamanu vēlāk). Toties izcilas ir moldāvu marinētās sēnītes un aļaskas ikri, kā arī marinētie gurķīši. Pārsteigums, kad pamanu, ka te krietni lētāk nekā BigY ir nopērkāmas saknes un  pat tējas (ar uzrakstiem latviski).

Vēl lielāku pārsteigumu sagādā svētdienas rīts. Arī šodien (iepriekš) solīts lietains, bet plkst. 10, kad iznāku no boot camp nodarbības (omg…), ārā spīd spoža saule, temperatūra ir jau pie +17. Kad izskrienu mazā pastaigā tepat gar Konetikutas upes krastu (cik tur cilvēku!), temperatūra sasniedz par +20. Skatoties uz vecā sniega čupām, kas saglabājušās vēl dažviet ēnā, sagribas apsēsties aizvējā, saulītē, paņemt aperol spritz un izbaudīt pavasara smaržu.
​
Siltuma vilnis gan ir ļoti īslaicīgs. Pēcpusdienā temperatūra strauji krītas un, baumo, drīz mēs atkal sagaidīšot sniegu, slapdraņķi un vispār: janvāri.