Nedēļas nogalē sajutos kā drama queen. Jutu, ka mani svaida pa viļņiem te emocijas, te tāds kā emociju trūkums. Nespēju atrast sev vietu un vēl mazāk – ko intelektuālu padarīt.
Sestdiena bija pelēka, ārā migla. Man tā kā gribas pafotografēt, bet migla ir nevis tā fotogēniskā, bet vienkārši pelēks. Beigbeigās šī īpatnējā enerģija nonāk virtuvē: to tīrot, kārtojot un šmorējot. Uzrodas pēkšņa vēlme pēc Brigitas sautētajiem dārzeņiem. Ko visai līdzīgu (bet varbūt, ka vai pat vēl labāku?) izdodas radīt no vietējā lielveikalā pieejamām sastāvdaļām un uz iztīrītajā virtuvē pieejamām pannām. Šoreiz bez Amazon palīdzības.
Svētdiena uzaust saulaina, bet kaut kādas ķīmiskas reakcijas ir notikušas manā organismā vai arī domas iesējušas nezāles prātā. Pelēkais no ielas ir ienācis manī, atstājot ārā spožu sauli. Tēloju Minhauzenu: velku sevi ārā no purva, kā spēju. Viena pastaiga, otra. Ar fotoaparātu aizbraucu līdz Historic Deerfield. Tā ir pilsētiņa, kurā kopš 1797. atrodas Deerfield Academy: privāta (dārga un prestiža) vidusskola. Tur mācās ne tikai, lai iemācītos, bet, pirmkārt, dēļ networking. Visa pilsētiņa ir muzejs, katra māja – kā etnogrāfiskā muzeja eksponāts, te esot maksimāli saglabāts 18. gadsimta Jaunanglijas pilsētiņas skats (autentiski, viņi saka! Te var palasīt vairāk un apskatīt sezonas bildes, ja ir interese https://www.historic-deerfield.org/). Ja “sezonā, te čum un mudž no cilvēkiem un izskatās kā Pride and Prejudice filmās, tad tagad te valda klusums. Mazliet atbilstoši. Nav arī tik fotogēniski, jāatzīst, bet pastaigai ir OK. Tikai ir auksti, slīd kājas, un pirksti, kas spiež fotoaparāta pogas, lēnām kļūst nejūtīgi.
Tad vēl vakars atkal pie plīts (jūs spējat noticēt?) un rodas cerība, ka krīzīte būs pārvarēta. Ir kaitinoši, ka šādi izniekotas tiek veselas dienas, kad prieka no eksistences ir maz. Pirmās pasaules problēmas?
Sestdiena bija pelēka, ārā migla. Man tā kā gribas pafotografēt, bet migla ir nevis tā fotogēniskā, bet vienkārši pelēks. Beigbeigās šī īpatnējā enerģija nonāk virtuvē: to tīrot, kārtojot un šmorējot. Uzrodas pēkšņa vēlme pēc Brigitas sautētajiem dārzeņiem. Ko visai līdzīgu (bet varbūt, ka vai pat vēl labāku?) izdodas radīt no vietējā lielveikalā pieejamām sastāvdaļām un uz iztīrītajā virtuvē pieejamām pannām. Šoreiz bez Amazon palīdzības.
Svētdiena uzaust saulaina, bet kaut kādas ķīmiskas reakcijas ir notikušas manā organismā vai arī domas iesējušas nezāles prātā. Pelēkais no ielas ir ienācis manī, atstājot ārā spožu sauli. Tēloju Minhauzenu: velku sevi ārā no purva, kā spēju. Viena pastaiga, otra. Ar fotoaparātu aizbraucu līdz Historic Deerfield. Tā ir pilsētiņa, kurā kopš 1797. atrodas Deerfield Academy: privāta (dārga un prestiža) vidusskola. Tur mācās ne tikai, lai iemācītos, bet, pirmkārt, dēļ networking. Visa pilsētiņa ir muzejs, katra māja – kā etnogrāfiskā muzeja eksponāts, te esot maksimāli saglabāts 18. gadsimta Jaunanglijas pilsētiņas skats (autentiski, viņi saka! Te var palasīt vairāk un apskatīt sezonas bildes, ja ir interese https://www.historic-deerfield.org/). Ja “sezonā, te čum un mudž no cilvēkiem un izskatās kā Pride and Prejudice filmās, tad tagad te valda klusums. Mazliet atbilstoši. Nav arī tik fotogēniski, jāatzīst, bet pastaigai ir OK. Tikai ir auksti, slīd kājas, un pirksti, kas spiež fotoaparāta pogas, lēnām kļūst nejūtīgi.
Tad vēl vakars atkal pie plīts (jūs spējat noticēt?) un rodas cerība, ka krīzīte būs pārvarēta. Ir kaitinoši, ka šādi izniekotas tiek veselas dienas, kad prieka no eksistences ir maz. Pirmās pasaules problēmas?
 |  |  |
Šīs pēdējās bildes īsti neataino realitāti, ielādēju telefonā aplikāciju bilžu pārveidošanai un spēlējos ar krāsām. Tik dramatiski ne tuvu nebija. Pārējās bildes gan - nav labots nekas.
RSS Feed
