Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Nedēļas nogale

6/1/2020

0 Comments

 
Nedēļas nogalē sajutos kā drama queen. Jutu, ka mani svaida pa viļņiem te emocijas, te tāds kā emociju trūkums. Nespēju atrast sev vietu un vēl mazāk – ko intelektuālu padarīt.

Sestdiena bija pelēka, ārā migla. Man tā kā gribas pafotografēt, bet migla ir nevis tā fotogēniskā, bet vienkārši pelēks. Beigbeigās šī īpatnējā enerģija nonāk virtuvē: to tīrot, kārtojot un šmorējot. Uzrodas pēkšņa vēlme pēc Brigitas sautētajiem dārzeņiem. Ko visai līdzīgu (bet varbūt, ka vai pat vēl labāku?) izdodas radīt no vietējā lielveikalā pieejamām sastāvdaļām un uz iztīrītajā virtuvē pieejamām pannām. Šoreiz bez Amazon palīdzības.

Svētdiena uzaust saulaina, bet kaut kādas ķīmiskas reakcijas ir notikušas manā organismā vai arī domas iesējušas nezāles prātā. Pelēkais no ielas ir ienācis manī, atstājot ārā spožu sauli. Tēloju Minhauzenu: velku sevi ārā no purva, kā spēju. Viena pastaiga, otra. Ar fotoaparātu aizbraucu līdz Historic Deerfield. Tā ir pilsētiņa, kurā kopš 1797. atrodas Deerfield Academy: privāta (dārga un prestiža) vidusskola. Tur mācās ne tikai, lai iemācītos, bet, pirmkārt, dēļ networking. Visa pilsētiņa ir muzejs, katra māja – kā etnogrāfiskā muzeja eksponāts, te esot maksimāli saglabāts 18. gadsimta Jaunanglijas pilsētiņas skats (autentiski, viņi saka! Te var palasīt vairāk un apskatīt sezonas bildes, ja ir interese https://www.historic-deerfield.org/). Ja “sezonā, te čum un mudž no cilvēkiem un izskatās kā Pride and Prejudice filmās, tad tagad te valda klusums. Mazliet atbilstoši. Nav arī tik fotogēniski, jāatzīst, bet pastaigai ir OK. Tikai ir auksti, slīd kājas, un pirksti, kas spiež fotoaparāta pogas, lēnām kļūst nejūtīgi.

Tad vēl vakars atkal pie plīts (jūs spējat noticēt?) un rodas cerība, ka krīzīte būs pārvarēta. Ir kaitinoši, ka šādi izniekotas tiek veselas dienas, kad prieka no eksistences ir maz. Pirmās pasaules problēmas? 
Picture
Picture
Picture
Šīs pēdējās bildes īsti neataino realitāti, ielādēju telefonā aplikāciju bilžu pārveidošanai un spēlējos ar krāsām. Tik dramatiski ne tuvu nebija. Pārējās bildes gan - nav labots nekas.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.