Arta Snipe
  • Par mani
  • Raksti
  • foto
  • Klejojumi

Neatkarības dāvana

19/11/2019

0 Comments

 
Kamēr Latvijā tiek svinēti valsts svētki, mēs te, otrpus okeānam, izbaudām iespējas, ko sniedz piederība brīvai Latvijai: iespējas ceļot, dzīvot un mācīties citur. Cerībā, ka mūsu zināšanas sniegs labumu arī mūsu valstij. Tas, ko katru dienu uzzinām, kā augam un kā attīstām savus prātus, manuprāt, ir lielākā dāvana pašam sev un neatkarīgajai Latvijai. Jo tieši kritiskā domāšana un spēja atrast risinājumus problēmām ir tas, kas mūsu valstij ir tik nepieciešams tās 101. gadadienā.

Es pēc intensīvajām dienām Minesotā vēl mazliet izbaudu lēno režīmu. Ārā ir pelēks novembris, vienīgās krāsas ir oranžās ogas, ko nepazīstu. Tomēr laiks ir patīkams. Termometrs rāda +3, +4 grādus, bet ir ‘mīksts’, gandrīz silti. Dienas vidū izeju garā pastaigā pa apkaimi, izvēdināt galvu.
​
Gerda no skolas mājās nes pārbaudes darbus ar labiem rezultātiem, angļu valodas spelling viņai kļūst arvien labāks, arī citos priekšmetos grūtību nav. Tomēr bērns ilgojas pēc Latvijas. Te viņai ir acīmredzami garlaicīgi. Un pat baseina nav, un nav ziņu, kad tas atkal varētu būt atvērts. Draudzības tā kā mazliet veidojas, bet tās nav spontānas kopābūšanas. Pa laikam kādu atrakciju mēģinu viņai izdomāt, tomēr no otras puses – man ir palicis tikai mēnesis savu darbu un projektu īstenošanai.
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.
  • Par mani
  • Raksti
  • foto
  • Klejojumi