Pēc tam, pilniem vēderiem, sēdāmies pie darba, no kura man joprojām mazliet rokas stīvas. Proti, meita bija sasapņojusies, ka grib mazās bizītes, kādas ir dažiem bērniem un pat dažiem skolotājiem skolā. Sestdien pirms vingrošanas piebraucām pie vienas no frizētavām, kas tobrīd gan bija slēgta, bet cenrādis pie frizētavas durvīm bija izsmeļošs – mums te nav ko darīt. Mazo bizīšu pīšanas cena bija “starting from 300$”.
Manai acij gan bizīšu nēsātāji neizskatās pēc tādiem, kas varētu brīvi atļauties apmaksāt šādus frizieru rēķinus. Varbūt arī, ka kaut kur ne tik labvēlīgā Holyoke pagrabiņā bizītes mums sapītu par 50 USD. Tomēr iesākumam risinājums bija skaidrs: mamma ķeras pie darba.
Tieši pusotru stundu un 26 bizītes vēlāk es biju ietaupījusi 300 USD. Varu arī teikt, ka pilnībā saprotu, kāpēc tas maksā tik, cik tas maksā. Patiesi ceru, ka kādu laiciņu tās bizes turēsies un man tik drīz nebūs jāpin atkal.