Arta Snipe
  • Sākumlapa
  • Publikācijas
  • foto

Mt. Holyoke

30/9/2019

0 Comments

 
​Spriežot pēc laika prognozēm, ko rāda iPhone, šī bija pēdējā vasarīgā nedēļas nogale. Gan sestdien, gan svētdien temperatūras stabiņš pakāpās virs 25 grādiem pēc Cesija un spīdēja spoža saule. Perfekcionists manī saka, ka šo dienu mēs varējām pavadīt “lietderīgāk” – aizstūrēt uz okeāna piekrasti Menas štatā vai vismaz uzkāpt Ņūhempšīras kalnos. Tomēr mēs slaistījāmies tepat ap māju un aizbraucām tikai līdz Mt.Holyoke “Summit house” – 19. gs. vidū celtai viesnīcai Holyoke kalna galā, blakus Konetikutas upei. Šobrīd viesnīcas vietā ir muzejs, kur var aplūkot senos viesnīcas numuriņus un pusdienu telpas, vai šūpuļkrēslā pabaudīt saulīti un skatus pāri upei.
​Blakus ir arī tiešām skaistas piknika vietas. Vienā tādā, meditatīvi lūkojoties pār Pioneer Valley bija iekārtojušās divas jau krietni sirmas draudzenes, un no tās puses vējoja jau atpazīstamā zālītes smarža. Seniori atpūšas.
Vakarā sanašķojušās ne vien ar gardiem steikiem, bet arī ar mīdijām vīna mērcē. Vietējā lielajā veikalā zivju un jūras velšu piedāvājums ir labs, tikai tās steiku cenas vienmēr izdara savu un zivis tiek atliktas “nākamajai reizei”. Tomēr šoreiz Gerdai uznāca mīdiju trakums un tad nu vārīju pirms-vakariņām lielo mīdiju katlu. Labas.

Pēc tam, pilniem vēderiem, sēdāmies pie darba, no kura man joprojām mazliet rokas stīvas. Proti, meita bija sasapņojusies, ka grib mazās bizītes, kādas ir dažiem bērniem un pat dažiem skolotājiem skolā. Sestdien pirms vingrošanas piebraucām pie vienas no frizētavām, kas tobrīd gan bija slēgta, bet cenrādis pie frizētavas durvīm bija izsmeļošs – mums te nav ko darīt. Mazo bizīšu pīšanas cena bija “starting from 300$”.

Manai acij gan bizīšu nēsātāji neizskatās pēc tādiem, kas varētu brīvi atļauties apmaksāt šādus frizieru rēķinus. Varbūt arī, ka kaut kur ne tik labvēlīgā Holyoke pagrabiņā bizītes mums sapītu par 50 USD. Tomēr iesākumam risinājums bija skaidrs: mamma ķeras pie darba.
​
Tieši pusotru stundu un 26 bizītes vēlāk es biju ietaupījusi 300 USD. Varu arī teikt, ka pilnībā saprotu, kāpēc tas maksā tik, cik tas maksā. Patiesi ceru, ka kādu laiciņu tās bizes turēsies un man tik drīz nebūs jāpin atkal. 
0 Comments



Leave a Reply.

    Ievadam

    Ja man kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka pēc diviem gadiem es ne vien būšu iesniegusi disertācijas melnrakstu saplosīšanai katedrā, bet arī ieguvusi prestižo Fulbraita stipendiju un veselu semestri pavadīšu ASV - es neticētu. Tas liktos kas līdzīgs zinātniskajai fantastikai vai sapnim. Tomēr vilinošam sapnim.

    Eleonora Rūzvelta esot teikusi: "What could we accomplish if we knew we could not fail." Laikam jau svarīgi, lai sapņiem tikai "sky's the limit". Sakrustojot šīs banālās frāzes ar tikpat banālu pusmūža krīzi, ir sanācis tāds piedzīvojums, par kuru man joprojām lāgiem mazliet kājas trīc.

    2018. gada nogalē pieteikusies, 2019. gada maijā uzzināju, ka esmu izraudzīta kā viena no Fulbraita stipendiātēm. Vasara pagāja gatavojoties un gaidot - vīzas un izlidošanas datumus uzzināju tikai nedēļu pirms paredzamā izlidošanas datuma. Stresiņi un darbu daudzums darīja savu, izlidošanu nācās atlikt, jo nogāzos ar 39+ temperatūru. Tomēr tās 5 dienas guļot gultā un atpūšoties, veseļojoties un atpūšoties, man bija  iespēja emocionāli noslēgt vienu posmu un sagatavoties nākamajam. Tai skaitā, domās pārvērsties no advokātes par akadēmiķi.

    ​Lai man nebūtu jāstāsta katram, kas pavaicā un jāatkārto, jau pateiktais, rakstu visiem. Kā savulaik Liene rakstīja: vēstules no ASV.

    Archives

    March 2020
    February 2020
    January 2020
    December 2019
    November 2019
    October 2019
    September 2019
    August 2019

    Categories

    All

    RSS Feed

Powered by Create your own unique website with customizable templates.