Spriežot pēc laika prognozēm, ko rāda iPhone, šī bija pēdējā vasarīgā nedēļas nogale. Gan sestdien, gan svētdien temperatūras stabiņš pakāpās virs 25 grādiem pēc Cesija un spīdēja spoža saule. Perfekcionists manī saka, ka šo dienu mēs varējām pavadīt “lietderīgāk” – aizstūrēt uz okeāna piekrasti Menas štatā vai vismaz uzkāpt Ņūhempšīras kalnos. Tomēr mēs slaistījāmies tepat ap māju un aizbraucām tikai līdz Mt.Holyoke “Summit house” – 19. gs. vidū celtai viesnīcai Holyoke kalna galā, blakus Konetikutas upei. Šobrīd viesnīcas vietā ir muzejs, kur var aplūkot senos viesnīcas numuriņus un pusdienu telpas, vai šūpuļkrēslā pabaudīt saulīti un skatus pāri upei.
Blakus ir arī tiešām skaistas piknika vietas. Vienā tādā, meditatīvi lūkojoties pār Pioneer Valley bija iekārtojušās divas jau krietni sirmas draudzenes, un no tās puses vējoja jau atpazīstamā zālītes smarža. Seniori atpūšas.
Vakarā sanašķojušās ne vien ar gardiem steikiem, bet arī ar mīdijām vīna mērcē. Vietējā lielajā veikalā zivju un jūras velšu piedāvājums ir labs, tikai tās steiku cenas vienmēr izdara savu un zivis tiek atliktas “nākamajai reizei”. Tomēr šoreiz Gerdai uznāca mīdiju trakums un tad nu vārīju pirms-vakariņām lielo mīdiju katlu. Labas.
Pēc tam, pilniem vēderiem, sēdāmies pie darba, no kura man joprojām mazliet rokas stīvas. Proti, meita bija sasapņojusies, ka grib mazās bizītes, kādas ir dažiem bērniem un pat dažiem skolotājiem skolā. Sestdien pirms vingrošanas piebraucām pie vienas no frizētavām, kas tobrīd gan bija slēgta, bet cenrādis pie frizētavas durvīm bija izsmeļošs – mums te nav ko darīt. Mazo bizīšu pīšanas cena bija “starting from 300$”.
Manai acij gan bizīšu nēsātāji neizskatās pēc tādiem, kas varētu brīvi atļauties apmaksāt šādus frizieru rēķinus. Varbūt arī, ka kaut kur ne tik labvēlīgā Holyoke pagrabiņā bizītes mums sapītu par 50 USD. Tomēr iesākumam risinājums bija skaidrs: mamma ķeras pie darba.
Tieši pusotru stundu un 26 bizītes vēlāk es biju ietaupījusi 300 USD. Varu arī teikt, ka pilnībā saprotu, kāpēc tas maksā tik, cik tas maksā. Patiesi ceru, ka kādu laiciņu tās bizes turēsies un man tik drīz nebūs jāpin atkal.
Pēc tam, pilniem vēderiem, sēdāmies pie darba, no kura man joprojām mazliet rokas stīvas. Proti, meita bija sasapņojusies, ka grib mazās bizītes, kādas ir dažiem bērniem un pat dažiem skolotājiem skolā. Sestdien pirms vingrošanas piebraucām pie vienas no frizētavām, kas tobrīd gan bija slēgta, bet cenrādis pie frizētavas durvīm bija izsmeļošs – mums te nav ko darīt. Mazo bizīšu pīšanas cena bija “starting from 300$”.
Manai acij gan bizīšu nēsātāji neizskatās pēc tādiem, kas varētu brīvi atļauties apmaksāt šādus frizieru rēķinus. Varbūt arī, ka kaut kur ne tik labvēlīgā Holyoke pagrabiņā bizītes mums sapītu par 50 USD. Tomēr iesākumam risinājums bija skaidrs: mamma ķeras pie darba.
Tieši pusotru stundu un 26 bizītes vēlāk es biju ietaupījusi 300 USD. Varu arī teikt, ka pilnībā saprotu, kāpēc tas maksā tik, cik tas maksā. Patiesi ceru, ka kādu laiciņu tās bizes turēsies un man tik drīz nebūs jāpin atkal.
RSS Feed
