Vai spējat iedomāties, kas notiek mazā pilsētiņā, ja dažu dienu laikā tajā jāievācas ap 35 tūkstošiem jaunu iemītnieku? Daļa no kuriem ir pavisam svaigi pirmkursnieki, kurus uz viņu pirmo koledžas vai universitātes mītni pavada viņu vecāki? Kuri pēc tam vēl aizved jaunieti vakariņās vai pat palīdz pirmajā iepirkšanās reizē?
Vispār jau šis piektdienas rīts iesākās mierīgi, bez jebkādam priekšnojautām par jebkādiem piedzīvojumiem. Ar kafiju, blogu, meitas pavadīšanu līdz skolas autobusam. Pēc tam pilnīgā mierā piesēdos pie prezentācijas, kuras ievads pat tīri labi salikās galvā un uz papīra. Dienas plāns it kā teorētiski ietvēra apdrošināšanas aģenta apmeklējumu blakus pilsētā, bet nekādā ziņā nebiju plānojusi apmeklēt universitāti.
Jau iepriekš cita starpā pieminēju, ka sarakstos ar kādu UMass profesoru, kura bērni mācās mūsu skolā un ar kura sievu jau personīgi iepazinos vecāku padomes rīkotajās brokastīs. Šorīt UMass mājas lapā palasot viņa biogrāfiju un publikācijas, secināju, ka viņš uzrakstījis grāmatu par tiesu spriešanu un tiesas viedokļa ietekmēšanu Augstākajā tiesā ASV. Konstatējusi, ka grāmata ir pieejama UMass centrālajā bibliotēkā, to pasūtīju un nolēmu pastaigas ietvaros to no bibliotēkas uz brīvdienām arī paņemt.
Pirmais dīvainais fakts, gatavojoties izbraukšanai uz UMass, bija paziņojumi PVTA aplikācijā, ka daži autobusi kavē pat 15 minūtes. Šai ziņai nepievērsu uzmanību. Ja reiz tiešsaistē raksta, ka autobuss (vienalga, kavējis vai laikā) būs pēc 10 minūtēm, es uz to eju. Aizgājusi līdz ielas stūrim, kad līdz autobusa paziņotajam ierašanās laikam ir palikušas apmēram 5 minūtes, ieraugu to iebraucam pieturā. Ņemu kājas pār pleciem, izteiksmīgi mājot šoferim, kas mani pagaida. Līdz Amherstas centram aizbraucam mierīgi, bet pie pagrieziena uz universitāti sākas sastrēgumi. Izkāpju pirmajā pieturā un redzu milzīgi garu automašīnu rindu, kas tik tikko kustas cauri campus. Un tad ieraugu arī uzrakstu: Move-in weekend.
Vispār jau šis piektdienas rīts iesākās mierīgi, bez jebkādam priekšnojautām par jebkādiem piedzīvojumiem. Ar kafiju, blogu, meitas pavadīšanu līdz skolas autobusam. Pēc tam pilnīgā mierā piesēdos pie prezentācijas, kuras ievads pat tīri labi salikās galvā un uz papīra. Dienas plāns it kā teorētiski ietvēra apdrošināšanas aģenta apmeklējumu blakus pilsētā, bet nekādā ziņā nebiju plānojusi apmeklēt universitāti.
Jau iepriekš cita starpā pieminēju, ka sarakstos ar kādu UMass profesoru, kura bērni mācās mūsu skolā un ar kura sievu jau personīgi iepazinos vecāku padomes rīkotajās brokastīs. Šorīt UMass mājas lapā palasot viņa biogrāfiju un publikācijas, secināju, ka viņš uzrakstījis grāmatu par tiesu spriešanu un tiesas viedokļa ietekmēšanu Augstākajā tiesā ASV. Konstatējusi, ka grāmata ir pieejama UMass centrālajā bibliotēkā, to pasūtīju un nolēmu pastaigas ietvaros to no bibliotēkas uz brīvdienām arī paņemt.
Pirmais dīvainais fakts, gatavojoties izbraukšanai uz UMass, bija paziņojumi PVTA aplikācijā, ka daži autobusi kavē pat 15 minūtes. Šai ziņai nepievērsu uzmanību. Ja reiz tiešsaistē raksta, ka autobuss (vienalga, kavējis vai laikā) būs pēc 10 minūtēm, es uz to eju. Aizgājusi līdz ielas stūrim, kad līdz autobusa paziņotajam ierašanās laikam ir palikušas apmēram 5 minūtes, ieraugu to iebraucam pieturā. Ņemu kājas pār pleciem, izteiksmīgi mājot šoferim, kas mani pagaida. Līdz Amherstas centram aizbraucam mierīgi, bet pie pagrieziena uz universitāti sākas sastrēgumi. Izkāpju pirmajā pieturā un redzu milzīgi garu automašīnu rindu, kas tik tikko kustas cauri campus. Un tad ieraugu arī uzrakstu: Move-in weekend.
Visas ielas ap universitāti ir automašīnu piebāztas, arī no Gi skolas atnāk paziņojums, ka skolas autobuss, iespējams kavēs. Desmitiem tūkstošu studentu lēnām dodas iekārtoties savās jaunajās mājās.
Universitātes pilsētiņas akadēmiskajā daļā gan vēl pilnīgs klusums. Bibliotēka gandrīz izmirusi. Mans pasūtījums vēl nav reģistrēts, bet piesakos pati uzbraukt un paņemt grāmatu no plaukta, pa ceļam pašķirstot vēl dažus sējumus tajā pašā un blakus plauktā. Pierakstu dažus kodus grāmatām, ko liekas, ka būs vērts palasīt.
Atceļā uz mājām piestāju pie skolas. Pēcstundu nodarbību meiteni man tā arī nav izdevies sazvanīt. Skolas sekretāre apsola nodot viņai zīmīti. Vecmodīgajā, bet drošajā veidā. Kad atgriežos mājās, pēc apmēram stundas man zvana. Nepagūstu pacelt telefonu un atzvanot nonāku meitenes balss pastā. Tikmēr man atnāk īsziņa par saņemtu voicemail. Kā tādu noklausīties?!
Te neliela atkāpe. Par sakariem. Jau no Latvijas esmu paņēmusi līdzi airbalticcard ceļojumu telefonu kartes. To galvenā priekšrocība ir lēts internets– 1GB par 8.9 euro un igauņu numuram piesaistīts virtuālais ASV numurs, proti, vietējie var man piezvanīt. Tā kā ASV numurs maksā ap 50 USD mēnesī, piedāvājums liekas labs. Mīnuss – uz šo numuru nevaru saņemt īsziņas. Un izskatās, ka īsziņas te joprojām ir cieņā – WhatsApp tiek lietots tikai tad, ja ir draugi Eiropā, visas vietējās lietas notiek ar parastajām īsziņām. Vai arī ierunājot ziņas balss pastā. Parokoties par airbalticcard mājas lapu, atrodu sarežģītus ciparu kodus, kurus ievadot man izdodas noklausīties man atsūtīto ziņu. Sajūsma bezgalīga, un arī ziņas saturs ir priecējošs – atbildīgā meitene līdz 6pm ir skolā, es varu droši aizbraukt. To arī nekavējoties daru un man beidzot izdodas Gerdu pierakstīt uz pēcstundu nodarbībām. Lēti tas nav, ja uz pēcstundām paliekam visas 5 dienas nedēļā, mēnesī tas izmaksā ap 300 USD. Tomēr vismaz septembrim nolemju izmēģināt. Pirmkārt, tas man dod pilnu darba dienu savām studijām. Otrkārt, Gerdai ir iespēja šīs stundas pēc skolas vēl pavadīt vienaudžu sabiedrībā, spēlējoties, gatavojot mājasdarbus, bet ne garlaikojoties mammas kompānijā.
Universitātes pilsētiņas akadēmiskajā daļā gan vēl pilnīgs klusums. Bibliotēka gandrīz izmirusi. Mans pasūtījums vēl nav reģistrēts, bet piesakos pati uzbraukt un paņemt grāmatu no plaukta, pa ceļam pašķirstot vēl dažus sējumus tajā pašā un blakus plauktā. Pierakstu dažus kodus grāmatām, ko liekas, ka būs vērts palasīt.
Atceļā uz mājām piestāju pie skolas. Pēcstundu nodarbību meiteni man tā arī nav izdevies sazvanīt. Skolas sekretāre apsola nodot viņai zīmīti. Vecmodīgajā, bet drošajā veidā. Kad atgriežos mājās, pēc apmēram stundas man zvana. Nepagūstu pacelt telefonu un atzvanot nonāku meitenes balss pastā. Tikmēr man atnāk īsziņa par saņemtu voicemail. Kā tādu noklausīties?!
Te neliela atkāpe. Par sakariem. Jau no Latvijas esmu paņēmusi līdzi airbalticcard ceļojumu telefonu kartes. To galvenā priekšrocība ir lēts internets– 1GB par 8.9 euro un igauņu numuram piesaistīts virtuālais ASV numurs, proti, vietējie var man piezvanīt. Tā kā ASV numurs maksā ap 50 USD mēnesī, piedāvājums liekas labs. Mīnuss – uz šo numuru nevaru saņemt īsziņas. Un izskatās, ka īsziņas te joprojām ir cieņā – WhatsApp tiek lietots tikai tad, ja ir draugi Eiropā, visas vietējās lietas notiek ar parastajām īsziņām. Vai arī ierunājot ziņas balss pastā. Parokoties par airbalticcard mājas lapu, atrodu sarežģītus ciparu kodus, kurus ievadot man izdodas noklausīties man atsūtīto ziņu. Sajūsma bezgalīga, un arī ziņas saturs ir priecējošs – atbildīgā meitene līdz 6pm ir skolā, es varu droši aizbraukt. To arī nekavējoties daru un man beidzot izdodas Gerdu pierakstīt uz pēcstundu nodarbībām. Lēti tas nav, ja uz pēcstundām paliekam visas 5 dienas nedēļā, mēnesī tas izmaksā ap 300 USD. Tomēr vismaz septembrim nolemju izmēģināt. Pirmkārt, tas man dod pilnu darba dienu savām studijām. Otrkārt, Gerdai ir iespēja šīs stundas pēc skolas vēl pavadīt vienaudžu sabiedrībā, spēlējoties, gatavojot mājasdarbus, bet ne garlaikojoties mammas kompānijā.
Šovakar pilsētā nav ko darīt – visi jaunatbraukušie studenti, kuru vecums pārsniedz 21, jau legāli sākuši svinēt atkalsatikšanos. Vēlāk, kad aizbrauks vecāki, viņiem pievienosies arī tie, kuriem vēl nav 21. Neesmu noskaidrojusi, no kāda vecuma apkalpo “smoke-shopos”, lai arī UMass ir tabacoo-free zone, Masačūsetsa ir viens no štatiem, kurā ir legalizēta marihuāna. Līdz šim raksturīgo zāles smaržu nekur neesmu jutusi, bet vakarā, gulēt ejot, pa atvērto logu pirmo reizi nedēļas laikā to sajūtu - studentu atgriešanās un atkalsatikšanās ballītes šo faktu varētu mainīt. Tāpēc vakars paiet izmēģinot mājās atrasto loku, metot ritentiņus un taisot tiltiņus, un našķojoties ar vietējo saldējumu.
Vakarā, nolikusi bērnu gulēt, sagurusi ielienu gulta un saprotu, ka vēl mazliet ir grūti. Pierast pie jaunās kārtības, veidot jaunus paradumus. Sadzīvot citādi- citā vidē, citos apstākļos, ar citādām iespējām un citādiem ierobežojumiem. Vienlaikus aptveru, ka šodien dienas skrējienā nav pat sanācis kārtīgi paēst, kas manam slimību nodeldētajam organismam laikam nenāk par labu. Un brīdi tā vien gribas mazliet paraudāt un sevi pažēlot. Bet tad es notraucu asaru, ieritinos zem segas un sev atgādinu: stipri ir nevis tie, kas neraud, bet gan tie, kas vakarā paraudājuši no rīta ceļas un atkal iet, dara un piedzīvo. Un paēd. Un tad būs labi.
Vakarā, nolikusi bērnu gulēt, sagurusi ielienu gulta un saprotu, ka vēl mazliet ir grūti. Pierast pie jaunās kārtības, veidot jaunus paradumus. Sadzīvot citādi- citā vidē, citos apstākļos, ar citādām iespējām un citādiem ierobežojumiem. Vienlaikus aptveru, ka šodien dienas skrējienā nav pat sanācis kārtīgi paēst, kas manam slimību nodeldētajam organismam laikam nenāk par labu. Un brīdi tā vien gribas mazliet paraudāt un sevi pažēlot. Bet tad es notraucu asaru, ieritinos zem segas un sev atgādinu: stipri ir nevis tie, kas neraud, bet gan tie, kas vakarā paraudājuši no rīta ceļas un atkal iet, dara un piedzīvo. Un paēd. Un tad būs labi.
RSS Feed
